Vai tev, mans skolotāj, ir vieglāk? Tev, kuru visas varas, partijas teicas mīlam un augstā godā ceļam? Svētkos, izlaidumos, pie tā goda galda, pie tā goda raksta, pie tā mūža ieguldījuma un šur tur, kur asaras mēdz būt īstas un arī liekulīgas. Aprunājos ar kādu vecu skolotāju, jā, tieši vecu, kas no sava vecuma nekautrējas, bet rādās apbrīnojami jauneklīgs, un kura uzskati ļoti tuvi, drīzāk vienādi manējiem. Pārliecība, kuru atklāti paust joprojām skaitās vai tīrā apgrēcība.
Pedagoģija nav tikai metodes
Viņš nosvērtā, brīžam arī kaismīgā balsī skaidro, ka pedagoģija nav tikai metodes, bet vairāk attieksmes, ka pedagoģija ir mūžīga, un tā ir mūžīga meklēšana, kur kļūdas neizbēgamas... Ka audzināšana ir sirds izglītība, nevis konstrukcijas vai salts aprēķins. Ka tā ir dzīva dvēsele neviltotā kustībā, nevis plānos, papīros, prioritātēs un sasodītajās caurvijās, kompetencēs. Ka pedagogs ir tas, kas mācās pats un māca. Ka kvalifikācijas kursi, kuri atkal saauguši kā sēnes pēc lietus, nav nekāds lielais palīgs skolotājam. Neviens tā saucamais skolotāja atbalsts nav atbalsts, ja gudrie pamācītāji no malas savu pļāpāt spēju pieskaņo savam, nevis praktizējoša pedagoga intelektam, savu padomu savai ierēdņa impotencei, nevis skolotāja kompetencei...
Cienījamu darba gadu skolotājs, kas pārcietis neskaitāmas reformas un reformu reformas, kas ieguvis vairākas augstākās izglītības un pāris zinātnisko grādu, kaismīgi teic, ka arī akadēmiskā, augstākā un vēl augstāka izglītība, grādi nav tie, kas dzemdē pedagogu. Diploms dod tik maz tai atskārsmei, pēc kuras tu pēkšņi zināsi īstos vārdus un radīsi sevī personības talanta augstāko izpausmi – sevis atvēršanu bērna atvēršanai. Ka pieci gudri vārdi atsver tūkstoš mēles. Bet mums tie vārdi jāprot, jāatrod, un tikai tad tu būsi skolotājs ar milzu autoritāti, cieņu. Ka bērna mācīšanās pamatojums (kāpēc man to vajag?) nav novazātu vārdu ietērps, bet vienkāršs un arī pilnīgi neidejisks – kāpēc man to vajag, ja man to nevajag?
Cienu skolotāju. Zinu, cik viņš dara būtisku un pacieš nebūtisku. Nu būs viņam tie mērķi, uzdevumi, vīzijas, pašvērtējumi, prioritātes, ja ierēdniecības iztēles nabadzībai to vajag! Un būs tie kursi, papīri, mapītes, bez kā valsts nav iemācījusies noteikt skolotāja kvalifikāciju! Un mācīsies viņš mācīt, dzīvot starp bērniem, kolēģiem, nevis sadzīvot! Un pratīs eleganti pagriezt muguru viszinībai, kas uzspiež no gaisa grābtas vajadzības bez vajadzības. Veco laiku skolotājs dusmojas, kāda vella pēc vajadzīgi tie centralizētie eksāmeni, ja agrāk bez tiem mierīgi iztika! Kad agrāk? Tad, kas mācījās izcilie pedagogi Jānis Mencis, Elfrīda Krastiņa… Kad mācījās mani vecāki, arī es un mani vienaudži. Kas lieliski saprata, ka maz ir daudz, bet visas daudzās paviršās apgrābstīšanas nav nekas…
Kā palīdzēt skolotājam?
Vēl samērā nesen klausījos kāda cienījama izglītības darbinieka lekciju vecākiem un pedagogiem. Sēdēju un brīnījos, cik viņam viss viegli un pareizi montējas: jābūt paraugam, jāaudzina ar mīlestību, jārāj ar mīlestību… Un, kad tevi mūža galā par savām nesekmīgajām mīlestības mokām izmet no skolas, vari mirt ar cieņu… Bet ikdienas melnais darbs paliek bez tiesībām iedarboties – uz rupjībām, lamām, acīs ņirdzošu nekaunību un bez tiesībām aizstāvēt godīgu un rātnu bērnu tiesības. Vai vaina nebūs tur, ka sludinātā mīlestība un cieņa spēj dzīvot, ja darbojas abpusēji? Bet – ja nedarbojas?
Nezinu tādu pedagogu, kas pieprasītu sev nepedagoģiskas ietekmēšanas metodes. Tādu, kam būtu jel kādas pretenzijas pret skolēnu ideālu, kas ciena vecākus, ģimeni, skolotāju, klases un skolas biedrus. Kas vismaz grib, ja nevar. Un netraucē tiem, kas grib. Vismaz! Diemžēl šādu ideālu nav daudz. Bet obligātā pamatizglītība jāiedod VISIEM. Arī tiem, kuri negrib, ņirdz acīs un labi pieprot mobingu un citas nelāgas jaunmodes. Vai izglītība, dvēseles apgaismība šādos apstākļos spējīga būt obligāta? Mācīties, zināt, mīlēt, cienīt ar varu, kurai nav varas? Ir jaunā mācību gada sākums, un varbūt kaut kas sāksies pēc būtības…?
