Filoloģe raidījumā skaidro, ka stāsts par demogrāfisko situāciju ir visnotaļ slikts ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē un situācija šobrīd izskatās pat bīstama, jo "ir ļoti maz skaidru vadlīniju, ko varētu darīt." Tātad Latvijas summārais dzimstības koeficients tuvojas 1,2 bērniem uz sievieti.

"Tas ir ārkārtīgi zems skaitlis. Spriežot pēc citām valstīm, šis skaitlis varētu kļūt vēl zemāks. Un skatoties pēc mēģinājumiem citās valstīs šos skaitļus pacelt, arī ieguldot milzīgas summas, kā tas bija Ungārijā, arī tad neizdodas ne tuvu pietuvoties tam ideālajam minimāli nepieciešamajam skaitlim, kas būtu 2,1 bērns uz sievieti. Mēs esam tā saucamajā trešajā demogrāfiskajā pārejā. Pirmā demogrāfiskā pāreja notika 19. gadsimtā Eiropas areālā, Rietumkultūras zemē. Tas nozīmēja pāriet no tā modeļa, ka vairumam sieviešu dzimst tik bērni, cik tas ir dabiski iespējams viņas reproduktīvajā vecumā uz kaut kādu it kā tomēr plānotu skaitli. Kādi 4 vai 5 bērni, tomēr nav tik, cik no dabas būtu iespējams dzīvojot laulībā. Otrā demogrāfiskā pāreja notika pagājušā gadsimta 60.-70. gados un ir cieši saistīta ar hormonālo tablešu kontracepcijas izgudrošanu un laišanu tirgū," tā A.Irbe. Šī pāreja ļāvusi teju ikvienai sievietei ļoti precīzi plānot, cik viņa grib bērnus un kad – šogad vai nākamgad, vai grib vai negrib ar šo partneri un vēlāk meklēs citu.

"Šī otrā pāreja apstājās vēl pie skaitļiem, ko vēl varētu nosaukt par pozitīviem, jo ir virs diviem bērniem uz sievieti reproduktīvajā vecumā. Mēs atrodamies tagad tajā biedējošajā – trešajā demogrāfiskajā pārejā, ka pat ar centieniem dažādiem cilvēki tomēr nenodrošina nākošās paaudzes atjaunošanos," stāsta filoloģe.

Šodien ir ļoti grūti dzimstības skaitļus pacelt un šobrīd visur norisinās šī lielā diskusija, kādi ir tie galvenie cēloņi, kāpēc tas tā notiek.

"Esmu pārliecināta, ka šis milzīgais dzimstības kritums ir par kādiem vismaz 70-80 procentiem ideoloģijas noteikti. Jā, ir materiālie apstākļi un var atrast tādas sievietes, kurām patiešām tajā dzīvoklī nebūtu vietas un pat ja viņas ļoti gribētu trešo bērnu, tur nebūtu vietas vai nevarētu pabarot. Tas materiālais un finansiālais faktors, ko visbiežāk piesauc arī tad, kad mūsu valdībā ir diskusijas par šiem jautājumiem, tas, manuprāt, ir neliels faktors. Pamatā tie ir ideoloģiskie, proti, idejiskie cēloņi un apsvērumi, kurus pat cilvēki lielākoties neapzinās.

Tomēr vajadzētu apjaust, ka atliekot bērnu ieņemšanu, sieviete var arī nepaspēt divus vai trīs bērnus laist pasaulē. “Vecumā pēc 36 gadiem ir pakāpeniski arvien grūtāk dabiski palikt stāvoklī. Ja sieviete to atliek, tad var būt reālas grūtības, kuras jārisina ar apgrūtinošiem, bieži pat neētiskiem līdzekļiem. Otrs, mums ir ļoti individuālistiska rietumsabiedrības ievirze. Tā ir pat tiem cilvēkiem, kuri cenšas tam iekšēji pretoties. Visi plāno to, ko viņi grib sev. Sākot plānot šīs dzīves prioritātes, visi apzinās, ka vairāki mazi bērni būs grūti un ne tikai sievietei. Tad starp visām tām prioritātēm un mērķiem, ko cilvēks grib realizēt, bērni atbīdās aizvien tālākā plānā kā kaut kas sarežģīts un grūts un kam šobrīd nepietiek spēka,” skaidro A.Irbe.

Pilnu sarunu un raidījumu skatieties - replay.lsm.lv.