Pamatā ar darbiem tiek galā divatā ar sievu Birutu, bet palīgos ik pa laikam nāk arī dēli un radu saime. Var tikai apbrīnot Andreja dzīvessparu, jo aiz muguras viņam ir jau astotais gadu desmits. Vēl pērn darbojies arī bišu dravā, tikai šogad no tās atteicies, bet uz kalniem slēpot ar sievu gan bijuši. Tā Kalniņu ģimenei ir neatņemama ziemas sastāvdaļa, par ko liecina arī pie šķūnīša saslietās, nu vairs nelietotās slēpes – un to pa šiem gadiem ir iekrājies daudz. «Dzimtenes» nav Kalniņu dzimtas īpašums. Andreja tēvam gan piederēja saimniecība, tikai ne Jumpravā, bet Dzelmēs – Daugavas malā. Kara beigās viņš aizbēga no Latvijas un «aizkūlās līdz pat Kanādai». Bija cerējis, ka tas uz īsu brīdi un varēs atgriezties, bet tā nenotika, un Andreju audzināja mamma viena pati. Tomēr tēvam ar dēlu izdevās satikties, un Andrejs trīs reizes ciemojās pie viņa Kanādā. Kad tēvs palicis pavisam švaks, atbraucis uz Latviju un te arī pēc kāda laika devies viņsaulē.

No Arhangeļskas līdz Jumpravai

Ceļš līdz «Dzimtenēm» bija garš. Pēc skolas beigšanas ne par kādu mežu doma nebija. Andrejs pēc trīs gadu dienesta krievu armijā izlēma studēt Rīgas Civilās aviācijas inženieru institūtā, jo aviācijā bija darbojies dienesta laikā. Atceroties, ka tolaik – 1962. gadā – bija tā saucamā Kubas jeb Karību raķešu krīze, kad pasaule bija ļoti tuvu Trešajam pasaules karam. Lidotāji bija nepārtrauktā gatavībā doties karā ar ASV un veselu nedēļu sēdēja lidmašīnās, arī tehniķi, kuru grupā bija Andrejs, uzturējās lidlaukā. Re, kā viss atkārtojas – arī tagad situācija ir ļoti nestabila. Traks vadonis ir briesmīga lieta, bet, ja viņu atbalsta tauta, tad tas ir vēl jo briesmīgāk. Nedod dies, ja nonāks līdz kodolkaram, nopūšas Andrejs.

Pēc studijām un vissavienības sadales nozīmēts strādāt uz tālajiem ziemeļiem – uz Arhangeļsku. Pēc kāda laika, kad piedzima vecākais dēls, sācis skatīties, kā varētu tikt atpakaļ uz Latviju. Izdevās dabūt darbu savā jomā – Civilās aizsardzības skaitļošanas centrā Rīgā, pēc tam Meliorācijas institūtā. Tā kā dzīvoklis bija Ikšķilē, nācās braukāt uz Rīgu, un ar laiku tāds dienas režīms apnika. Galu galā ceļi aizveda atpakaļ uz Jumpravu, kur sācis strādāt kolhozā, jo jaunajā cūkkopības kompleksā vajadzēja speciālistu, kas atbild par tolaik modernajām sistēmām. 

No bitēm līdz savai mājai

Jau tad aizrāvies ar bitēm un, kad kopsaimniecības biškopis gāja pensijā, pieteicās šajā darbā. Kad kolhozs tika likvidēts, par sertifikātiem 70 saimes iegādājās sev, otru pusi – kolēģis. Tā kā daļa dravas savulaik atradās te, kur tagad ir «Dzimtenes», un šis zemes stūrītis jau tad iepaticies, tad lūdzis viņam to piešķirt apbūvei. Par laimi, izrādījās, ka nevienam tas nepieder un neviens mantinieks uz to nav pieteicies. Tas savulaik bijis muižas īpašums, te atradusies smēde. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas bija iespēja arī atgūt tēva īpašumu aptuveni 14 hektāru platībā, taču, tā kā jau bija sācis darboties uz zemesgabala Jumpravā, tad tur vairs neplānoja saimniekot. Pirmā «Dzimtenēs» tapa bišu māja, paši turpināja dzīvot dzīvoklī. Sava drava bija visus šos gadus. Tiesa, arvien mazāka, līdz šopavasar tai pielikts punkts.

Šajā vietā ir viss, ko vajag, – gan māja, gan ābeļdārzs un krūmmellenes, gan siltumnīca ar tomātiem, gan savs mežs. Vienīgais mīnuss ir 26 metrus platā augstsprieguma līnija, kas iet cauri viņa īpašumam. Tajā kokus nevar stādīt, bet izmantot to lauksaimniecībai Andrejs nekad nav gribējis, jo šī joma nav pie sirds. Te bija arī krietns gabals aramzemes, kas ar auglību neizcēlās, un pļavas. Nolēma palēnām apaudzēt tās ar kokiem. Protams, nokārtojot visas atļaujas. Abi ar sievu, pieaicinot palīgos radus, sāka stādīt jaunaudzes. 

Mežinieka pieredzes Andrejam nebija, taču visu apguvis, kā mēdz teikt – mācīties darot. Lasīja profesionālos žurnālus un «Meža Avīzi», kuru joprojām pasūta, savu padomu neliedza arī mežsargi. Starp citu, kādreiz viņi bija katrā pagastā, arī Jumpravā bija maziņa mežniecība, bet tagad viena pārziņā ir milzīgas platības. Ar laiku radās pašam savi secinājumi, piemēram, par koku stādīšanas blīvuma normām. Biedrībā gan nevienā iestājies nav. Varbūt arī par skādi nebūtu bijis, jo tāda vienas jomas ļaužu kopā būšana un pieredzes stāsti ir laba lieta. Jā, arī piedalīties projektos lielāka iespēja. 

Mīl kārtību un skaistumu

Varētu jau šķist – kas tur liels: iestādi koku, un miers mājās. Tā vis nav – jaunaudzes regulāri jāizpļauj, jo zāle jau nesnauž, tā ātri pārņem visu. Vēl vakar ar trimmeri pārstaigājis priežu jaunaudzi. «Rokas samoku, jā, bet man patīk, lai viss ir kārtīgi, lai kociņi elpo. Laikam jau esmu perfekcionists,» saka Andrejs, piebilstot, ka, tāpat kā pats sevi, arī sievu nomokot. Bet nav jau tā, ka viņa ir pret meža darbiem. Biruta atzīst: jā, strādāts ir daudz. It īpaši, kad pēc izzāģēšanas jāsakopj cirsma vai jāretina jaunaudzes. Vakar, rau, tikuši galā ar lielu koku kaudzi. Pa šiem gadiem malka sarūpēta vairumā – par to var pārliecināties, gan ielūkojoties šķūnīšos, gan gar ēku pakšiem, kur rindojas skaisti sakrautas grēdas. Labi, ka palīgā nāk tehnika – ir gan motorzāģis, gan trimmeris, gan citi palīglīdzekļi, nav vairs kā senos laikos ar fuksīti, cirvi un izkapti vien viss jāapstrādā. Ir arī iegādāts kvadricikls, pie kura, piemēram, pievienojis tādu kā metāla pannu, ar kuras palīdzību pat lielāki baļķēni aizgādāti uz māju. Nu gan ir palicis tikai viens stūrītis vecā meža, ko Andrejs arī paturēs, neizcirtīs. 

Laimējies, ka te bija arī vecs mežs, ko varēja izstrādāt. Daudz bija tieši egļu. Nu nācies vienu no pēdējiem stūrīšiem, kur tās auga, krietni izzāģēt, jo ieviesies trakais astoņzobu mizgrauzis. Tieši šā iemesla dēļ izcirstajā zemes pleķī iestādījis ne vairs egles, bet priedītes. Pamatā viņa mežā aug bērzi, bet zemākās vietās – melnalkšņi. 

Kur iepērk stādus? Bērzus un melnalkšņus pērkot «Latvijas finiera» kokaudzētavā «Zābaki» Siguldas novadā, egles – Smiltenes kokaudzētavā, priedes – Strenčos. 

Profesionālo stādītāju bieds

Ja stādu piedāvājums ir labs, tad to nevarot teikt par stādītājiem. Par to pārliecinājies pats, kad reiz izlēmis izmantot citu, nevis savas ģimenes darbaspēku. «Es ne tikai vienreiz, bet divreiz uzrāvos uz (ne)profesionāliem stādītājiem. Atziņa tāda: ja tos ielaiž savā īpašumā, ziepes ir lielas,» Andrejs neslēpj dusmas. Pēc šiem darboņiem pašiem savām rokām vajadzēja pārstādīt bērzu jaunaudzi. Pat dabūjis daļu naudas atpakaļ, jo pierādījis, cik aplam viss izdarīts. 

Lai gan pirmā pieredze bija slikta, tomēr vēlreiz iekritis. Kā tā? Paļāvies uz «Meža Avīzē» ielikto sludinājumu, kur savus pakalpojumus, kā paši apgalvoja, piedāvājuši tiešām profesionāli stādītāji. Pasvārstījies gan, taču apstādāmais gabals bija liels – sak, lai tad rīkojas profesionāļi. Rezultāts? Sabakstīja tā, ka vairāk nekā puse no 2500 kociņiem iznīka. Un kā ar ne, ja, bijušajā skujkoku meža gabalā ieradušies, rīkojās kā miesnieki – ietriec lāpstu zemē, paļurkā un izveidotajā kabatā iemet stādu, ar kāju pieminot saknes. Ja saknes paliek, karājoties tukšumā, kociņš iznīkst. Galu galā nācies vēlreiz pirkt stādus un pašiem ķerties pie stādīšanas. Nenoturējies un savu sašutumu izpaudis «Meža Avīzē». Būtu dabūjis kompensāciju par nevīžīgi izpildīto darbu, tak atmetis ar roku – neies tērēt laiku un enerģiju tiesājoties! 

Vaicāts par birokrātiju, Andrejs uzskata, ka tā nav liels slogs. Pa šiem gadiem jau apgūts, kas un kā jādara, kā jāsaskaņo. Visa dokumentācija ir sakārtota, kā nākas, par to nav jākreņķējas. Ja kāds jauns cilvēks šobrīd gribētu iekopt mežu? Nu tad jārēķinās, ka koks neizaug pāris gados, var gadīties, ka to pilngadību neizdosies sagaidīt.

Meža zvēru nedarbi

Kā jebkuram meža īpašniekam nākas cīnīties ar meža zvēru nedarbiem. Dažādu ragaiņu šajā apkaimē ir daudz, bet lielus postījumus Kalniņu jaunaudzēm, par laimi, nav nodarījuši. Kā sargā savus audzēkņus? Eglītēm galotnītēs liekot speciālus klipšus, bet priedītes rudenī apstrādā ar baltu smēri, kas stirnām atsit vēlmi nograuzt pašu spicīti. To, kas rosās viņa mežā, Andrejs labi iepazinis, jo ir izvietojis dažādās vietās trīs kameras. Katru trešo nedēļu aplūkojot datorā, ko gan tās piefiksējušas. Redzēti visi zvēri, izņemot lāci un vilku. Ja kurus varot nosaukt par uzbāzīgiem, tad tie ir āpši un jenotsuņi. Pašu suņuks esot tik bailīgs, ka paslēpjas uz mājas lieveņa un no tā rej uz nelūgtajiem ciemiņiem, kamēr tie šiverējot pa pagalmu un ap viņa būdu. No vienas vietas tie esot izrakņājuši sētsvidu, meklēdami maijvaboļu kāpurus. Tak jau ērtāk smuki izpļautā mauriņā okšķerēt, nevis līst lielā zālē un tur mocīties. Un vilku tiešām nav? Nav gan manīti. Iespējams, ja te turētu aitas vai citus mājdzīvniekus, viņiem arī varētu būt interese te paklejot, taču te tādu nav. Toties lūši ir bijuši. Aļņi arī, bet brieži un stirnas te, Andreja vārdiem sakot, – mētājas apkārt kā tādas sēnalas. Vienubrīd uzdarbojās arī mežacūkas, bet nu ilgāku laiku nav redzētas. Savulaik gan kamerā nofilmēts, kā tās smuki rindiņā gājušas tai garām, pat ielicis savā Facebook lapā. Ir arī pa kādam bebra kungam, kas te ciemojoties upītē un kaimiņmājas zivju dīķī – taisa alas, tāpat ūdri. Kad nesen kaimiņš nolaidis dīķī ūdeni, varējis redzēt riktīgu alu tīklu.

Dāsnās dabas veltes

Kad izejam mežā, Andrejs pa īstam atplaukst. Viņš vērš uzmanību uz to, ka koku augšanas ātrums ļoti atkarīgs no augsnes: kur tā plikāka, tur tie ir mazāki par citiem sugas pārstāvjiem. Skat, kā vietām zeme saglabājusi liecības par Pirmo pasaules karu, dažviet joprojām ir redzamas dziļas, bumbu izrautas, bedres, jo šajā apkaimē notikušas sīvas kaujas. Par laimi, lielās vētras un lietavas ir saudzējušas viņa mežu, arī šī pēdējā neķēra. Tikām Biruta rāda, kur ir lieliska meža zemenīšu vieta! Tur atkal baravikas aug! Bet tur reizēm piesēžot un baudot ainavu. 

Bet kārtība ir gan redzama it visur. Lūk, egļu jaunaudze – visas smukās rindās kā karavīri. Ir arī vietas, kur bērzi mijas rindās ar eglītēm. Lai tik smuku bildi panāktu, vispirms savelk striķīšus, sasprauž mietiņus tur, kur tiks sēdināts kociņš, tikai tad kārta ir stādiem. Grūti? Kad darbu zini, nav nemaz tik grūti – skat, pāris dienās jaunaudze jau ir sastādīta! Tas, ka ar to nav pielikts punkts – tas gan, jo ir arī citas lietas, kas jādara, piemēram, atzarošana. Kad nobirs lapas, vajadzēs pastrādāt ar krūmgriezi, lai attīrītu vietu no kārkliem. 

Viņš vienmēr ar interesi skatoties, kāds ir citiem mežs, jo tas ļoti labi parāda, kā un cik daudz cilvēks pie tā ir strādājis. Piemēram, vai bērzs ir pareizi atzarots un tam stumbrs ir gluds. Ja ar rētām, tad tas ir par vēlu darīts, koks nespēj tās aizaudzēt. Lūk, vēl kāds knifs, ko pats izdomājis, bērzus apkopjot, – ja tam veidojas dubultas galotnes, vienu ir mazliet jāsaīsina, tad tā otra ņem virsroku un veidojas smuka forma, tas sazarojas tā, ka stumbrs vairs nav labs lietaskokam. 

Andrejs parūpējas arī par spārnaiņiem, lielākajos kokos tiem ir ierīkoti būrīši. Ar visu krampīti, lai var atvērt namiņu un iztīrīt. Šad un tad gadījies, ka atver to, bet tur jau iemitinājusies peļu saime, kas nevis skrien, kur acis rāda, bet gan izbrīnītas un ar pārmetumu raugās uz miera traucētāju. 

Ja varētu pagriezt laiku atpakaļ, iespējams, ka mācītos par mežsaimnieku, domīgi saka Andrejs, kad pēc pamatīgās izstaigāšanās esam atpakaļ pie mājas. Mežs tiešām dod gandarījumu un dzīvesprieku. Un vēl – prieks, ka ir, kas turpinās kopt mežu «Dzimtenēs», un jaunaudzītes izaugs un pilnbriedā priecēs, un dos savu labumu Kalniņu ģimenes pēctečiem.