Svētdiena, 21.07.2024 22:18
Meldra, Meldris, Melisa
Otrdiena, 26. decembris, 2023 23:02

Baznīca, kas izturējusi padomju laiku

Antra Gabre, Ogres Vēstis Visiem
Baznīca, kas izturējusi padomju laiku
Foto: redzet.eu Virs galvenās ieejas jumta korē ir koka tornis ar barokālu «ķiveri» un astoņstūra piramīdas noslēgumu
Otrdiena, 26. decembris, 2023 23:02

Baznīca, kas izturējusi padomju laiku

Antra Gabre, Ogres Vēstis Visiem

Meņģeles luteriskā baznīca nav vienīgā Latvijā, kura izdzīvojusi un pastāvējusi padomju gados, tomēr ir ļoti daudz bēdu stāstu par izpostītiem un par noliktavām un darbnīcām pārvērstiem dievnamiem. Tāpēc meņģelieši noteikti var lepoties gan ar to, ka viņu pagasta baznīca ir atzīta par valsts nozīmes kultūras pieminekli, gan ar to, ka ēka kopš tās pirmsākumiem nav būtiski pārbūvēta, gan to, ka dievnams nav pārtraucis savu darbību. 

Citādi noskaņotais muižas īpašnieks

Kā daudzos izziņas avotos tiek uzsvērts, baznīca celta 18. gadsimta beigās ar Meņģeles muižas īpašnieka majora un liberāli noskaņota cilvēka Daniela Šeinfogela atbalstu. No mūsdienu cilvēka skatupunkta viņš ir pelnījis tikt pieminams, jo esot nostājies savu zemnieku, nevis apkārtnes muižnieku pusē, un 1860. gadā, kad Krievijā atcēla dzimtbūšanu un izbeidzās klaušas, Šeinfogels ļāvis saviem zemniekiem ļoti lēti iegūt īpašumā mājas. Viņa pārvaldītajā muižā tolaik bijis ap 200 «dvēseļu», tālab baznīca būvēta tādam cilvēku skaitam. 

Baznīcas tapšanu var saistīt arī ar pragmatiskiem iemesliem – tādiem, kas bijuši par labu vietējiem iedzīvotājiem. Pavasaros un rudeņos, kad Ogres upe pārplūda, draudzes locekļi netika uz Madlienas baznīcu un meņģelieši savus mirušos tuviniekus apbedīja turpat Meņģelē. Vēlāk, kad daba ļāva, pīšļus nācās pārapbedīt svētītā zemē Madlienas kapsētā, bet tad vajadzēja maksāt tā dēvēto līķa naudu turienes baznīcai. Galu galā, cilvēks pelnījis pēc nāves atdusēties tā, lai nebūtu jārok laukā un atkal jāapbedī citur.

Kas zina, kāds vēl bija Šeinfogela mērķis, būvējot dievnamu Meņģelē. Bet zināms – kur baznīca, tur blakus krogs, un reizēm – ne viens vien. Ap 1710. gadu, pirms dievnama uzbūvēšanas, Meņģelē bijusi kapela, kur katru trešo svētdienu no Madlienas brauca un dievkalpojumus vadīja mācītājs Gotlībs Benedikts Albrehts. Mēra laikā cilvēki izmiruši, tad Dieva vārds sludināts retāk, bet, palielinoties iedzīvotāju skaitam, dievkalpojumi atkal atsākušies ar jaunu sparu. Tad Madlienas muižnieki sākuši izrādīt nepatiku – ja mācītājs biežāk dosies uz Meņģeli, tad cietīšot Madlienas dievlūdzēji. Šeinfogels atcirtis, ka muižkungus diez vai interesējot dievlūdzēji, bet gan tukšie krogi pie Madlienas baznīcas. Nav apmeklētāju – samazinās ienākumi muižnieku naudas zutņos. Muižnieki saplēsās, bet, pateicoties tam, Meņģeles muiža kopā ar zemniekiem uzcēla baznīcu 1795. gadā. Tiesa, tikai 1935. gadā Madlienas-Meņģeles draudzes padome piešķīra Meņģeles draudzei patstāvību saimnieciskā ziņā.

Vēlreiz atgriežoties pie Šeinfogela. Viņš vienīgais esot rūpējies par baznīcu, kaut gan nav ticis oficiāli apstiprināts par baznīcas priekšnieku. Meņģeles draudzes arhīvos rodamas ziņas par to, ka baznīcai viņš ziedojis 100 rubļu obligāciju, un procenti no tās katru gadu nonākuši baznīcas ienākumos. Uz 1806. gadu skaidrā naudā Meņģeles lādē bijuši 148 rubļi, 1829. gadā – jau 1185 rubļi. Zināms, ka baznīca remontēta 1824. gadā, izlietojot 168 rubļus, bet 1833. gadā – 686 rubļi.

Spītējot laikam

Uzsverot Meņģeles baznīcas pastāvēšanu padomju okupācijas apstākļos, laikraksts «Brīvā Latvija» 1999. gada 25. septembrī atgādina: «Latvijā izskanējuši Eiropas kultūras mantojuma dienu pasākumi. Simt Latvijas dievnamiem uzdāvināts Eiropas Savienības karogs. Arī Meņģeles luterāņu baznīcai. Spītējot laikam un kara virpuļiem, šis dievnams ticīgos uz dievkalpojumiem aicina jau 204. gadu. Draudzes vēsture gan ir daudz senāka. Pirmo reizi rakstos Meņģeles-Madlienas draudze minēta jau pirms 561 gada. Meņģeles draudze patstāvīga kļuva tikai 1935. gadā. 

Šīs baznīcas vēsture cieši saistīta ar Sudraba Edžus dzimtu. Rakstnieka tēvs bija pirmais Meņģeles baznīcas ērģelnieks un daudz darījis dievnama labā. Arī rakstnieks savos darbos bieži pieminējis Meņģeles baznīcu un tās apkaimes ļaudis. Padomju laikos dievnamu izdevies saglabāt, un tas ieguvis kultūras vēstures pieminekļa statusu.»

Tālredzīgās rūpes 

Bet 12 gadus pirms šīs publikācijas, tātad 1987. gada 24. decembrī, toreizējā LPSR Kultūras ministrijas Mākslas pieminekļu nodaļas vadītāja Dace Čoldere laikrakstā «Padomju Ceļš» slavē Meņģeles novadu un plaši iztirzā dievnama interjera priekšmetu restaurāciju: «Meņģeles novads, kas atrodas Ogres rajona nomalē, īpaši neizceļas ar vēstures un kultūras pieminekļu pārbagātību: Sudrabu Edžus piemiņas vietas, luterāņu baznīca, kapsēta ar tajā esošo riņķa krustu – tas gandrīz arī viss, kas var piesaistīt iebraucēju uzmanību. Tomēr pārliecinoša un stabila ir kolhoza «Meņģele» vadības nostāja attiecībā uz kultūras vēsturi. Rāmi kā raža te briest pārliecība, ka cilvēks tāpat kā rudzu stiebrs var turēties un augt tikai labā, stiprā un koptā zemē, un šai zemei jābūt bagātinātai ar vēstures un kultūras izpratni un tradīcijām.

(..) Gandrīz tikpat svarīgs kultūrkopšanas pasākums kā Sudrabu Edžus piemiņas saglabāšana man liekas tālredzīgās rūpes par Meņģeles luterāņu baznīcu, kuras skaitliski un finansiāli nabadzīgā draudze nav spējīga veikt apjomīgus remontdarbus. Kolhozs «Meņģele» jau uzņēmies rūpes par to, kas kādreiz būs neizbēgami jāpārņem un pilnvērtīgi jāizmanto.

Meņģeles luterāņu baznīca Ogres upītes krastos stāv divsimt gadus. Laika gaitā maz izmainījies tās ārējais veidols, vienīgi liepas tai apkārt izaugušas lielas, un vasarā to lapotne aizsedz nelielo koka tornīti. Baznīcas interjers neizceļas ar īpašu greznību – atturīgās formās veidotie iekārtas priekšmeti pilda savu uzdevumu un reizē izceļ centrālo emocionālo un dekoratīvo akcentu – altārgleznu, kura šajā vietā nostāvējusi nu jau simt četrdesmit gadus.

Gleznas autors ir Rīgas gleznotājs Georgs Rūdolfs Kārings, un tā ir viena no nedaudzajām, kas pieejama mūsdienu pētniekiem un var liecināt par šī akadēmiski izglītotā, iespējams, latviešu izcelsmes, mākslinieka radošo rokrakstu.

Šovasar glezna atkal ieraudzīja spožo saules gaismu, jo ar Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības Ogres rajona nodaļas un kolhoza «Meņģele» gādību notika tās «tehniskā apkope», kuru veica augstākās kategorijas māksliniece - restauratore Dzintra Temerova. Ņemot vērā gleznas diezgan cienījamo vecumu (autors tās gleznošanu pabeidzis 1846. gada 13. jūnijā, kā to vēsta uzraksts uz 

audekla), jāuzskata kā samērā labi saglabājusies. Laika gaitā audeklā radušies pāris plīsumu un dažas skrambas ar krāsu slāņa zudumiem. Restaurācijas procesus vieglāk nosaukt, nekā paveikt, jo katrs no tiem prasa sevišķas zināšanas, rūpību un precizitāti, un to rezultātā gleznai ne tikai jāatgūst sākotnējais krāsu spožums, bet arī jāpaildzinās tās mūžam.

Kā noskaidrojās baznīcā izdarīto zondāžu rezultātā, iekārtas 

priekšmeti (altāris, kancele, luktas) sākotnēji bijuši krāsoti tumšākās, piesātinātākās krāsās ar bronzējuma akcentiņiem. Turpinot baznīcas remonta darbus, tālākā nākotnē iespējams atjaunot sākotnējo krāsojuma sistēmu, līdz ar to radot harmonisku vidi altārgleznai, kura patlaban izskatās varbūt pat pārāk koši netīri pelēcīgi krāsotajā telpā. 

Domāju, ka svarīgs ne vien pats gleznas restaurācijas fakts kā pasākumu komplekss kultūras vērtību saglabāšanā, vēl lielāka nozīme ir tam, ka šīm vērtībām Meņģelē tika pievērsta sabiedrības uzmanība un var cerēt, ka, apzinoties šīs vērtības, celsies cilvēku pašapziņa un vairosies cieņa pret dzimto novadu.»

Dievnama dārgumi

Meņģeles baznīca ir akmens mūra garenbūve. Ēka nav būtiski pārbūvēta, vien altāris izveidots 19. gadsimta 40. gados. Virs galvenās ieejas jumta korē ir koka tornis ar barokālu «ķiveri» un astoņstūra piramīdas noslēgumu. 1926. gadā tornī uzstādīja Rīgas meistara Johana Kristiana Švenna lietu bronzas zvanu. Švenna lietuvē izgatavots ne viens vien zvans Latvijas dievnamiem. Pašreiz Meņģeles baznīcas zvanu tornī ir Bohumā 1930. gadā liets zvans. 1933. gadā baznīcā izvietotas sava laika slavenā ērģeļmeistara Herberta Kolbes darinātās ērģeles. Šis darbs izmaksāja 4000 latu. Kolbe tāpat kā Švenns ir daudzu Latvijas baznīcu ērģeļu autors, tādā veidā atstājot piemiņu par savu darbu un nodrošinot kvalitatīvu instrumentu arī, teiksim tā, lauku baznīcās.

Saskaņā ar Vikipēdijā publicēto Meņģeles draudzes arhīva informāciju ir ar 1953. gadu datēts Rīgas lauku iecirkņa prāvesta P. Klepera, Siguldas draudzes mācītāja G. Zālīša un Kokneses mācītāja J. Baumaņa iesniegums LPSR Ministru Padomes Arhitektūras lietu pārvaldei par Meņģeles baznīcas ērģeļu pārcelšanu uz Siguldas draudzes baznīcu, pārējā neiebūvētā inventāra – uz Kokneses draudzes baznīcu. Spriežot pēc esošās situācijas, minēto priekšmetu pārvietošana nav notikusi.

1884. gada 15. septembra žurnāla «Mājas Viesis» rakstā «Raksts iz Meņģeles draudzes» minēts, ka «papriekšu viņa bijusi koka, vēlāk koka sienu vietā zem tā paša jumta un torņa tikuse uzcelta mūra. Abos galos atrodas balkons (domājams, ka te minēti lieveņi, kurus bija izgatavojis tā laika ērģelnieks Fricis Zilbers). Rakstā teikts, ka baznīcā bijusi vien altārglezna un pie sienas piekārtas «tāfelītes ar mirušo familijas uzrakstiem». Baznīcas izpētē tornī 1968. gadā Rundāles pils muzeja speciālisti atrada vairākas epitāfijas un to daļas, kas varētu būt rakstā minētās «tāfelītes». Epitāfijas veltītas Vilhelmīnei fon Maidelai, dzimušai fon Šeinfogelei (1788–1868); Rihardam fon Šeinfogelam (1820–1868); Oto Konstantīnam Frīdriham Johanam fon Šeinfogelam (1867–1869); Meņģeles muižas īpašnieka majora Hermaņa Dāvida fon Šeinfogela sievai Katarīnai Beātai fon Šeinfogelei, dzimušai fon Reimersenai (1752–1811). 

Draudzei pieder kauss un patēna jeb dievmaizes trauks, kas tāpat kā altārglezna «Golgāta» iekļauti valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. Kauss un patēna izgatavoti 1849. gada martā, un, kā liecina uzraksts uz kausa, augustā šos priekšmetus Meņģeles baznīcai pateicībā un mīlestībā dāvinājuši Rīgas tirgotājs Valters, Meņģeles baznīcas vecākais Šnē, fabriku īpašnieki Meņģelē Šarlovs un Greiners, kā arī fabrikas īpašnieks Greiners no Aderkašiem.