Visu septembri Ciemupes bibliotēkā skatāma Lauberes un Ogres Centrālās bibliotēkas veidotā ceļojošā izstāde «Grāmatu klēts». 

Populārākais no trimdas rakstniekiem «Dalies priekā» dalībnieču vidū izrādījās Anšlavs Eglītis. 

Pirmā par doto tēmu – latviešu trimdas literatūru – izteicās Māra S. Lasīja Jāņa Sarmas vēsturisko romānu «Negantnieks». Biogrāfisks romāns par dzejnieku Ausekli un pirmās Atmodas laikmetu. Ieinteresēja šī grāmata, jo Auseklis darbojies arī mūsu pagastā. Kā zēns mācās Dikļos. Brauc uz pirmajiem latviešu dziedāšanas svētkiem Dikļos, tie bijuši lieli brīnumi, daudz cilvēku, un visi dzied. Uz otrajiem Rīgā brauciens ar eizenbāni radījis lielas bailes, tā radot humoristisku epizodi. Izmācījies par mājskolotāju, bet vienmēr interesējis teātris. Skaisti aprakstīts Lielvārdes «Ūbeļkrogs». Tā kā tajos laikos visi bija pakļauti kādai draudzei, tad Lielvārdes mācītājam nav patikusi teātra spēlēšana, jo šķitis, ka popularizē pagāniskās tradīcijas, bet lielvārdieši gan bijuši sajūsmā par šādu iespēju. Par lugas «Mikus» iestudēšanu un spēlēšanu tagadējās Ogresgala pagasta mājās «Teikas»/«Vecuteles» gan nekas grāmatā netika minēts. Kad Ausekli padzen no Lielvārdes, tad viņš strādā Riharda Tomsona skolā Rīgā. Vēlāk saslimst ar tīfu un mirst. Zinot, kāds Auseklis bija «negantnieks», mācītājs neatļauj no viņa atvadīties baznīcā.  

Liene izvēlējās Anšlava Eglīša darbu «Piecas dienas». Attēlotas norises okupētajā Latvijā 20. gs. 70. gados, un plaša vieta ierādīta arī notikumu priekšvēsturei 20. gs. 30. gados un 40. gadu pirmajā pusē, kas atspoguļo paša autora pieredzēto. Vāku zīmējusi sieva Veronika Janelsiņa.

Liene bērnībā arī dzīvoja Inciemā. Lasīja apgāda «Grāmatu Draugs» izdevumu, tas nonācis mantojumā no radinieces, kura, izrādās, minēta pat grāmatā. Galvenais tēls dodas līdzi Dailes teātrim uz viesizrādēm Lietuvā, uzskaitot aktierus, starp tiem minēta arī Irma Laiva. Protams, vislielākā bauda lasītājam ir Anšlava Eglīša valoda. Piemēram, avokado nosauc par sviesta bumbieri. Vienā teikumā arī pieminēti Suntaži. Iesaka ikvienam, pagājušā gadsimta vēstures atsvaidzināšanai un neaizmiršanai, tikai jābrīdina, šis nav humoristisks un viegls gabaliņš.

Rūta izlasīja pat divus trimdinieku darbus: Anšlava Eglīša «Līgavu medniekus» un Gunara Janovska «Sõla». Anšlava Eglīša romānā aizraujoši un ironiski vēstīts par trim jauniem cilvēkiem, kuri izmisīgi cenšas sev atrast sievas, protams, pēc iespējas bagātākas, jo jaunekļi pārstāv sabiedrības vidējos un zemākos slāņus. Lasot visu laiku prātā, ka tas rakstīts pirms kara. No nulles ticis dzīvē uz augšu, un tad nāks četrdesmitie gadi, labākajā gadījumā aizbēgs uz ārzemēm, sliktākajā aizsūtīs uz Sibīriju. G. Janovska romāns vēsta par nelielu salu Anglijas piekrastē un tās iedzīvotājiem. Uz salas mitinās arī kāds latvietis, kuram šī pārticības zeme ir nesaprotama un nepieņemama svešatne. Rūtai līdz šim šķita, ka «Sõla» ir kaut kas smags, bet nē, par dzīvi, darbu Anglijā. Par ilgām pēc dzimtenes. Secināja, lai vai cik gadus dzīvo vai strādā, angļiem vienmēr būsi svešinieks. 

Rasma dotās tēmas dēļ aizrāvās ar Anšlava Eglīša daiļradi un personību. 

Māras Ozolas darbā «Anšlava Eglīša meklējumos» tiek atklāts, kā cilvēka darbs mūža garumā spēj atstāt būtisku iespaidu arī uz paaudzēm nākotnē, mainoties tām un līdz ar to izpratnei par kultūru. Apkopojusi atmiņas par Eglīšiem Inciemā no cilvēkiem, kas tajā laikā dzīvoja, jo plašāk par šo ģimeni sāka runāt tikai deviņdesmitajos gados.

Laimas Kotas darbs «Cilvēks ar zilo putnu» arī līdzīgs iepriekš minētajai grāmatai, jo balstīts periodikā un dokumentos, tikai vairāk tieši par Anšlavu Eglīti, bet šo romānu izlasījusi tikai līdz pusei, kur sākas viesības, šķita nesaprotams un haotisks. 

Maijas Krekles «No ugunīm un sniega» vēsta par dzejnieku un komponistu mīlēto un iekāroto Mariju Stalbovu – dekadenta Viktora Eglīša sievu un Anšlava Eglīša mammu. Un otrajā Maijas Krekles grāmatā «Mīlestības skartie» par lielo mīlestību, kāda bija starp Viktoru Eglīti un Mariju Stalbovu. To vien ir vērts izlasīt, par tādu mīlestību. Tūlīt sāks lasīt Anšlava Eglīša romānu «Ilze». 

Toties Dace bija izlasījusi «Ilzi». Romāna galvenās varones Ilzes stāsta saknes meklējamas Anšlava Eglīša sievas Veronikas Janelsiņas mātes Elizabetes pēckara laika pieredzē. Elizabete bēgļu gaitās nošķiras no ģimenes, nonāk padomju okupācijas zonā un vēlāk ir spiesta atgriezties okupētajā Latvijā. Pēc Staļina nāves viņa saņem atļauju izbraukt no PSRS un nonāk pie dēla Stokholmā, bet vēlāk ilgāku laiku uzturas pie meitas ģimenes ASV. Iepriekš esi dzīvojis labi, tad seko trakie padomju laiki, izvešana, trūkums, pazemošana, cīņa par izdzīvošanu. Interesanti, ka grāmata sākas ar beigām. To pabeidzot, sākumu izlasīja vēlreiz.

Dzintra izvēlējās Gunara Janovska «Pilsēta pie upes». Trīs varas, divas sievietes, viena izvēle. Galvenais varonis daiļkrāsotājs. Pēc katras varas maiņas pārkrāso ielu nosaukumus. Darbība risinās pie Daugavas, ar vilcienu brauc strādāt posmā no Rīgas līdz Daugavpilij, arī Ķegums pieminēts. Dzintru pārsteidza, cik nejauki ir cilvēki, draugi, pat radi nodod. Grāmatā ir arī par mīlestību. 

Māra J. lasīja Jura Kronberga «Rudens mani raksta». Atklāja sev jaunu autoru, par viņu iepriekš nebija dzirdējusi. Dzejas krājums nebija viņas gaumē.

Lasītāju klubiņa «Dalies priekā» noslēgumā, kamēr daži devās apskatīt jauno izstādi, pārējie turpināja sarunas pie tējas. Par neparedzamajiem autobusiem, jauno veloceliņu uz Lielvārdi un lietaino vasaru.

Nākamā tikšanās 6. oktobrī, aicināts ikviens interesents.