Lielvārdieši Priedi, kurš pagājušā gadsimta 60. gadu beigās uzcēla māju pie Daugavas, tā saucamajos Operniekos, uzskatīja par savējo un augstu vērtēja viņa devumu gan latviešu literatūrā, gan Lielvārdes kultūras dzīvē. Lai gan Lišmanis šobrīd no režisēšanas Lielvārdes Tautas teātrī ir atgājis malā, tomēr skatuve joprojām ieņem īpašu vietu viņa dzīvē un labprāt tajā darbojas kā aktieris. Tiesa, pavisam no režijas nav atteicies, jo kopš 2010. gada ir arī amatierteātra «Jaunjelgavas spēlmaņi» režisors.
Īpaša loma Guntim Skrastiņam
Interese par skatuves mākslu Lišmanim radās, mācoties Taurupes vidusskolā. Kā viena no šīs dzirksts iededzējām bijusi klases audzinātāja Emīlija Ķipore, kura savu audzināmo klasi rosinājusi spēlēt teātri. Skolas laikā sperti arī pirmie soļi uz lielākas skatuves, kad pieaicināts kā «viesmākslinieks» pieaugušo dramatiskā kolektīva iestudējumā «Atvasara». Noteikti sava loma bija arī skolas biedram Guntim Skrastiņam. Kad viņš iestājies Teātra fakultātē, braucis uz savu dzimto skolu stāstīt par aktiermākslas studijām. To Skrastiņš pratis pasniegt tik aizraujoši un koši, ka Lišmanis pie sevis nospriedis, ka arī pats gribētu izmēģināt spēkus šajā jomā.
Kad pabeidzis vidusskolu, noskaidrojis, ka tajā gadā aktierkurss tiek uzņemts darbam Operetes teātrī. Par savu muzikālo talantu nebijis augstās domās, tāpēc dokumentus neiesniedzis. Tā vietā nolēmis iestāties Kultūras darbinieku tehnikumā. Pabeigt to neiznāca, jo iesaukts armijā. No dienesta atgriezies, turpinājis mācības un, kad diploms bija kabatā, pēc sadales tika norīkots darbā uz Lielvārdi.
Lišmanis uzskata, ka viņam patiešām noveicies, jo te saticis ļoti daudzus radošus, daudzpusīgus un kultūras dzīvē ieinteresētus cilvēkus. Viens no tādiem bija arī toreizējais Lielvārdes kultūras nama (jaunā ēka tika uzcelta 1976. gadā) direktors Juris Reihlers, kuram pateicoties te pēc tehnikuma pabeigšanas nonācis, jo viņš no visa tehnikuma absolventu saraksta izvēlējies tieši Lišmani. Iespējams, ka viens no iemesliem bija tas, ka arī Reihlers bija no Taurupes. Ar labu vārdu noteikti jāpiemin Dzidra Bļodone, kura ar prieku uzņēmusi jauno kultūras jomas speciālistu. Un, protams, tas nozīmēja, ka jāspēlē teātris pie viņas.
Gunāra Priedes personība
Tāpat Lielvārde nav domājama bez Andreja Pumpura Lielvārdes muzeja dibinātājas Anastasijas Neretnieces. Tas nebija tikai vietējais muzejs, bet Latvijas mēroga kultūras iestāde. Tā padomē, piemēram, darbojās Gunārs Priede, kurš ap sevi pulcēja ļoti gaišus un intelektuāli bagātus cilvēkus. Tajā jau no 70. gadiem tika rīkoti muzeja svētki, kuru vadību uzņēmies dramaturgs. Šajos svētkos pulcējās tūkstošiem cilvēku, jo, kā savulaik teicis Priede, – «muzeju svētku tribīne bija vienīgā tāda brīvā tribīne Latvijā tajos laikos». Lišmanis atminas, ka 1971. gada 22. septembrī, kad tika stādīti Kaibalas Dzejas ozoli (bija nolemts atjaunot apdziedātos dzejnieka Ausekļa ozolus, kas savulaik tur auga), kopā ar Taurupes vidusskolas skolēniem piedalījies atklāšanas pasākumā. Klausījies svinīgās runas un nodomājis – cik labi, ja varētu kādreiz strādāt un dzīvot Lielvārdē, būt visā šajā kultūras dzīves mutulī. Nu, re, šī vēlēšanās tikusi uzklausīta un piepildījusies, jau teju pusgadsimtu viņš dzīvo un strādā Lielvārdē. Vienubrīd gan iepeldējis plašākos ūdeņos, proti, kūrējis skolu teātru kustību Latvijā. Taču atkal – nekur projām no teātra nav aizgājis. Arī Gunāra Priedes teātra festivāls ir viena no šīm skatuves mākslas mīlestības šķautnēm. Tas tiek rīkots pavasarī – pirmajā sestdienā, kas tuvāk 17. martam, kad dramaturgam ir dzimšanas diena. Lišmanis atceras, ka reiz pie režisora Mihaila Gruzdova bija meistarklase, pēc kuras vakarā notika omulīga pasēdēšana pie kamīna, kurā sarunas savērpās ap latviešu dramaturģiju. Sanākušie atzina, ka Priede ir viens no labākajiem latviešu dramaturgiem, jāatrod tikai atslēdziņa, ar ko viņa darbus atslēgt. Ja to izdodas atrast, tad luga top aktuāla arī mūsdienās. Tas pats sakāms par Paula Putniņa lugām – piemēram, «Ar būdu uz baznīcu», arī tā, ja atmet padomju laika detaļas, uzrunā ar vispārcilvēcīgo vēstījumu. No Priedes lugām Lišmanis kā pēdējo iestudējis «Saniknoto slieku», par kuru atzinīgus vārdus izteikusi teātra zinātniece un kritiķe Ieva Struka (viņa ir Priedes Kopoto rakstu veidotāja).
Kopienas teātra uzvedumi
Ik pa laikam Lišmanis veido lielākus iestudējumus uz Jāņiem, kuros iesaista vietējos ļaudis, arī tos, kas nav amatierteātra dalībnieki, – tos dēvē par kopienu teātriem. Lielvārdē, Rembates parkā uz Spīdolas saliņas, ir izrādīts gan Māras Svīres «Limuzīns Jāņu nakts krāsā», gan Annas Brigaderes «Sievu kari ar Belcebulu», gan Leldes Stumbres «Pēterdienas zaļo lapu pīrāgi». Daži, kas šajos uzvedumos piedalījušies, ir arī kļuvuši par vietējā teātra aktieriem.
Vai atceras, kāda viņam bija pirmā loma Lielvārdes teātrī? Jā gan, kā tagad teiktu, – tā bija ikoniska, proti, Rūdis Blaumaņa «Skroderdienās Silmačos». Turklāt nācās vienu brīdi arī šo uzvedumu režisēt, kad Bļodone veselības problēmu dēļ to nevarēja darīt. Pēc kāda gada vai diviem Juris Kalvišķis, kurš darbojās ar kolhoza «Lāčplēsis» dramatisko kolektīvu, pārcēlās dzīvot un strādāt uz Aizkraukli, un šī vieta kļuva vakanta. Bļodone norīkojusi Lišmani praksē uz šo kolektīvu, un galu galā viņš tur noenkurojās uz vairākiem gadiem. Tur arī 1988. gadā aizstāvējis savu augstskolas diplomdarbu – Paula Putniņa lugas «Ar būdu uz baznīcu» iestudējumu, kurā titulloma bijusi Elizabetei Ozoliņai. (1983. gadā viņš bija iestājies Latvijas Valsts konservatorijas (šobrīd Latvijas Mūzikas akadēmija) Teātra fakultātes Režijas nodaļā.) Atceroties vēl tagad, kā reiz studiju darbu vērtēšanā piedalījies ilggadējais Dailes teātra režisors Arnolds Liniņš, kurš pēc lugas fragmenta noskatīšanās Lielvārdes aktierus pamācījis: «Jums vajag iedomāties tādas kā priekšstatu glezniņas, kurās jūs emocionāli iedzīvojaties un iztēlojaties sevi…» Viens no aktieriem bija Rūdolfs Škarsts, kurš, to noklausījies, attraucis: «Cienījamo māksliniek, ja man tās glezniņas rādītos, es spēlētu pie jums. Bet, tā kā man tās nerādās, tad es esmu vetārsts Lielvārdē.»
No režisēšanas paiet maliņā
Liels pārbaudījums bija 90. gadi, kad viss juka un bruka. Arī dramatiskais kolektīvs. Bļodone tajā laikā gribēja atiet malā no Lielvārdes teātra, kas savā attīstībā bija sasniedzis augstāko punktu – bija iegūts Tautas teātra nosaukums. Lai šādu statusu iegūtu, tolaik bija ļoti augstas prasības. Vajadzēja būt patiešām nopietnai materiālajai bāzei un repertuāram, vairākiem desmitiem izrāžu gada laikā. Kultūras namam un ciema padomei bija jānodrošina transports izbraukuma izrādēm. Par spīti padomju gadu ierobežojumiem un cenzūrai, kultūras dzīve bija rosīga. Daudz ko no skatuves iemācījās pateikt starp rindām, tā teikt – Ēzopa valodā.
Šobrīd tas viss ir pieklusis, jo transporta izdevumi augtin auguši, darbavietas daudziem nav Lielvārdē, kā tas bija kādreiz, un tātad ceļš paņem laiku. Atgriežoties vēlu vakarā mājās, negribas vairs uz mēģinājumu iet. Līdz ar to teātra kolektīvi sarūk, maz ir jauno, kas grib to darīt, atzīst K. Lišmanis.
Kārlis Lišmanis kopā ar Lielvārdes teātra aktieriem
Lai gan patlaban no režisēšanas pagājis maliņā, tomēr turpina darboties kā aktieris. Prieks, ka no viņa stafeti pārņēmusi Sarmīte Mončaka, kura ar patiesu sirds siltumu un enerģiju darbojas ar Lielvārdes teātri. Ir laba sajūta, ka ir, kas turpina tavu darbu, jo mēdz būt tā, ka, aizejot režisoram, izčākst arī teātra trupa. Tas Lišmanim atsaucot atmiņā laiku, kad Bļodone iedevusi savus grožus rokā, sakot: «Ej, Kārli, un darbojies tagad tu.» Arī viņai tad bija ap 70, gluži kā viņam. Tas jau nenozīmē, ka jāatmet roka visam, taču ir svarīgi just to brīdi, kad jāuztic virsvadība jaunākiem spēkiem. Patiesībā jebkurā vecumā var atrast ko darāmu. Tam pierādījums ir Lielvārdes senioru teātris «Paši». Apbrīnojot režisores Skaidrītes Tilakas, kurai drīz būs 90. jubileja, darba un dzīves sparu. Vienreiz viņai pa jokam teicis – vai tikai viņai kara laikā nav dokumenti samainīti un dzimšanas gads patiesībā ir cits.
Turklāt vēl jau ir Jaunjelgavas teātris, ar kuru kopā aizvadīti 17 gadi. Tālu? Kas nu tur liels – aizvizināties savā auto tos 40 kilometrus līdz Jaunjelgavai. Tikšanās ar aktieriem, mēģinājumi liek sasparoties un, tā teikt, – turēt buru! Sadarbība ar viena un otra krasta amatierteātriem nekad netraucējusi, jo tie ir dažādos novados, kur ir cita vide un aktieri.
Vajadzīga dvēsele
Vērojot šā brīža kultūras procesus, nākas secināt, ka daudz kas ir mainījies. Savulaik no nulles būvējuši Parka svētkus, Latvijas piļu spoku festivālu, pilsētas svētkus, kurā sava vieta bija uzvedumam ar nosaukumu «Vienas dienas raibumi». Toreiz vairāk darbojās paši – deju kolektīvi, kori, teātra ļaudis, neliekot akcentu uz viesmāksliniekiem, kā tas vairāk ierasts mūsdienās. Raugi, pagājušos pilsētas svētkos vai visu nakti uzstājās pazīstamas mūziķu grupas. Tad nav arī jābrīnās, ka budžeti šiem pasākumiem ir tādi, kādus Lišmanis pat iedomāties nevarēja.
Viņaprāt, nav arī salīdzināms, kādas prasības amatierteātriem bija tolaik un tagad. Nereti šķiet, ka žūrija, kas brauc vērtēt tos, nesaprot, no kā tā drēbe sastāv. Tas viss ir radīts no cilvēku entuziasma, skatuves mīlestības, sviedriem, no negulētām naktīm režisoram, domājot par scenogrāfiju. Nevar aizmirst arī kultūras nama administrāciju, kas meklē iespēju iegādāties iestudējumam vajadzīgo. Lišmanis pat šaubās, vai tādas skates maz ir vajadzīgas, jo tā vairāk izskatās pēc sevis mānīšanas – arī tā vērtēšana pa līmeņiem. Kādi tur līmeņi! Ja tādu grib, tad jādodas uz profesionālajiem teātriem. Un arī. Tas pats Dailes teātris. Viņam uz e-pastu nāk tā jaunumi un piedāvājumi. Ieskatoties repertuāra kalendārā – izrādās, biļetes uz februāri ir izpirktas tikai nelielai daļai izrāžu. Pat uz «Orākula», kura iestudējumam, piesaistot poļu režisoru, izdots pusmiljons eiro, tuvākajām izrādēm biļešu vēl ir gana – it īpaši tās, kas maksā 40–60 eiro. Pat īsti neesot vēlmes to redzēt. Jau pēc «Rothko», kas ir kā zinātnes triloģijas pirmā daļa, noskatīšanās klusībā nospriedis, ka tajā viss ir, taču nav dvēseles. Tajā pašā laikā uz Jaunā Rīgas teātra (JRT) izrādēm nav iespējams neko iegādāties. Viss tiek izpirkts pusstundas laikā. Nesen bijis uz JRT «Kritiens augšup», kurā astoņi aktieri bez kādu augsto tehnoloģiju klātbūtnes četras ar pusi stundas ar savu aktiermeistarību noturēja neatslābstošu skatītāju uzmanību. Varot to nosaukt par augstāko pilotāžu. Arī nule Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī redzētā Elmāra Seņkova režisētā izrāde «Graņonka» likusi dzīvot līdzi, smieties līdz asarām, tajā pašā laikā pēcgarša ir tāda, ka saproti – tie ir smiekli caur asarām. Teātris ir dvēseles māksla, kas liek skumt, priecāties – līdzpārdzīvot. Diemžēl nereti šajās pārtehnoloģizētajās izrādēs, kurās aktieris ir teju kā piedeva, kļūsti tikai par analītisku vērotāju, bet sirdi tās neaizķer.
Prieks par mazajiem lasītājiem
Lišmanim ir interesanti redzēt arī jaunākās paaudzes radošās izpausmes. Ogres novada skolēnu Skaļās lasīšanas sacensībās (tajās piedalās 5. klašu skolēni), kurās Lišmanis piedalās kā žūrijas vadītājs, ir iespēja par to pārliecināties. Viņaprāt, tas ir arī lielisks veids, kā jaunākajai paaudzei popularizēt lasīšanu. Turklāt šā pasākuma organizētājas vienmēr ir ļoti piedomājušas pie tā, lai būtu interesanti visiem klātesošajiem un lai tas būtu arī zināšanas papildinošs. Šķiet, ka kopumā lasīšana tomēr pārvēršas par elitāru lietu, jo grāmatas ir dārgas. Jā, laba alternatīva ir bibliotēkas, bet ir grāmatas, ko gribas redzēt savā plauktā.
Lai gan nereti dzirdēts, ka bērniem neko nevajag piespiest, tomēr viņš uzskatot, ka bez tā nevar. Lišmanis ilgus gadus iet pie bērniem kā Ziemassvētku vecītis un bieži vien prasot – vai jūs gribat, lai skola ir? Nē, – viņi atbild, – negribam! Tāpat daudziem ir ar lasīšanu. Lai gan, protams, ir daļa bērnu (tiesa, mazākums), kas labprāt to dara. Bažīgu dara arī literatūras stundas, kas lielākoties balstās uz fragmentu lasīšanu.
Atceroties, ka savulaik skolā bija literārās tiesas, literārie karnevāli – lai piedalītos tajos, grāmata bija jāizlasa. Kas viņu satraucot, ir ne tikai mazā vēlme lasīt, bet bērnu latviešu valodas nepietiekamās zināšanas. To rāda arī skolēnu sekmes, arī viņa mazdēls neesot izņēmums – latviešu valodā tās ir krietni vājākas nekā angļu un vācu valodā. Zināmā mērā varot viņu arī saprast – tā latviešu valodas mācīšana ir tik sarežģīta – ar visām tām deklinācijām, konjugācijām, sīkajām vārdu un teikumu analīzēm. Vai tad galvenais nav iemācīties pareizi rakstīt? Arī jau no skolotāja ir daudz kas atkarīgs, Lišmanis secinājis, redzēdams, ar kādu prieku mazdēls pie privātskolotājas uz papildu nodarbībām braucis.
