Sakiet, vai klausītājam, nākot uz koncertu, iekšēji vajadzētu sagatavoties? 

Jāatzīst, ka es pats, ejot uz koncertiem, nemēdzu kaut kā iekšēji sagatavoties, jo koncerti man gan kā klausītājam, gan arī kā mūziķim ir tādi brīnuma brīži. Ja koncerts ir izdevies, tad apstājas laiks vai laika plūdums kaut kādā veidā mainās un kļūst citādāks tā laika nogriežņa ietvaros. Gan klausītāji, gan mūziķi ir aicināti ieskatīties citā pasaulē, kurā viss notiek ar mūzikas skaņu palīdzību. Ar mūzikas skaņām tiek izstāstīts kaut kas būtisks, skaists, un iedarbīgs, un tas ir brīdis, kas pats par sevi ir pretstats ikdienas rutīnai un steigai. Līdz ar to, jo uzskatāmāks šis kontrasts starp koncertu un mūsu ikdienu, jo spēcīgāks iespaids varētu būt no koncerta. 

Mūziķa uzdevums ir klausītājiem likt aizmirsties un vest viņus līdzi šai mūzikai, neļaut vairs kavēties domās par savu ikdienu un darbiem. Koncerts ir kaut kas ārpus ikdienišķā. Tam vajag vienkārši ļauties. 

Spēlējot koncertus, necenšos ar mūziku kaut ko īpaši apzināti darīt, bet es vienkārši ļaujos tās burvībai. Es pats esmu šīs mūzikas sekotājs tur uz skatuves, kļūstot pat par tādu kā klausītāju. Un tikai pateicoties maniem pirkstiem sanāk, ka es, tai sekojot, reizē arī šo mūziku radu klausītājiem. 

Un no tā brīnumainās satikšanās ar mūziku, klausītājs var paņemt sev līdzi kādu spēka momentu, lai atgrieztos realitātē. 

Mākslas uzdevums ir norādīt cilvēkam uz citādas pasaules iespējamību. Tā ir pasaule, kas varbūt neeksistē šeit uz zemes, bet ir pāri tai pasaulei, ko mēs pazīstam. Tā norāda uz ko augstāku, kaut ko, kas ir absolūts, skaists, labs un patiess. Labas mākslas uzdevums ir palīdzēt cilvēkam aizdomāties par šo citu pasauli, varbūt pat ilgoties pēc tās un par to pasapņot. Es ļoti ceru, ka manos koncertos man vismaz dažkārt tas izdodas. 

Esmu lasījusi grāmatu “Lielie pianisti manā dzīvē”, kur klaviertehniķis Francis Mors, stāstot par savu sadarbību ar izciliem pianistiem, norāda, ka daudzi no tiem jūt lielu satraukumu pirms uzstāšanās, jo tas mirklis uz skatuves tajā brīdī esot vissvarīgākais mākslinieka dzīvē. Kā jums ir ar šo sajūtu par mirkļa nozīmīgumu?

Es pilnīgi noteikti varu piekrist, ka tas vienmēr ir ļoti svarīgs brīdis. Pirmkārt, man ir liela mīlestība pret mūziku, un es gribu, lai skaņdarbi koncertā izskanētu tā, kā, manuprāt, tiem būtu jāskan. Lai izskan tā, kā es pats tos gribētu klausīties. Otrkārt, man ir liela cieņa un pietāte pret ikvienu klausītāju, kurš ir ziedojis savu naudu un laiku, lai ierastos uz manu koncertu. Un līdz ar to man ir uzdevums sniegt klausītājam visu to labāko, ko vien es spēju. Tam jābūt neatkarīgi no tā, kur šis klausītājs atrodas, varbūt tas ir Ogrē, varbūt Berlīnē vai Ņujorkā.

Katrs koncerts ir absolūti būtisks. Tuvāko nedēļu laikā Ogres koncertā dzirdamo programmu ieskaņošu arī jaunā albumā Vācijā, ko producēs franču ierakstu kompānija Artalinna, un pēc tam uzreiz došos uz tālās Ekvadoras galvaspilsētu Kito, lai muzicētu kopā ar Ekvadoras Nacionālo Simfonisko orķestri. Gan tur visur, gan Ogrē uzstāšos ar vienlīdz lielu atbildības sajūtu.

Un ko jūs sakāt par šo pieminēto satraukuma mirkli?

Protams, šis pirms koncertu uztraukums ir visiem pazīstams. Man arī tāds kādreiz bija, bet tiklīdz sapratu, ka šī ir lieta, ko daru labāk par jebko citu, uztraukums jau kādus padsmit gadus mani vairs nepiemeklē. Līdz ar to manī nav vairāk arī nekādas nedrošības sajūtas. Es uzskatu, ka mūziķim nebūtu jākāpj uz skatuves, ja viņš jūtas nedroši par to, ko viņš dara. Mūziķim ir jābūt absolūti pārliecinātam par to, ka viņš ir sagatavojies koncertam un ka tas, ko viņš sniegs klausītājiem, ir kaut kas labs un svarīgs. Ja man šādas pārliecības nav, es uz skatuves nekad nekāpju. Ja esmu uz skatuves, tas nozīmē, ka manī šāda pārliecība ir.

Lampu drudzis vai citi uztraukuma veidi man nenotiek, un pirms koncertiem esmu absolūti mierīgs. Es izbaudu savu aptuveni stundu brīvo laiku līdz koncerta sākumam, un aizskatuvē lasu kādu grāmatu. Tā man ir nemainīga tradīcija. Lasot es atpūšos. Ja ir kādas uzkodas, kaut ko uzēdu, bet vienmēr līdz pašai pēdējai minūtei pirms iziešanas uz skatuves es relaksēti atpūšos. Tad dodos uz skatuves darīt to, ko protu vislabāk. 

Pianists un komponists Vestards Šimkus, Publicitātes foto (Jānis Porietis)

Vai varat lūdzu ieskicēt nedaudz, kas tieši šajā romantisma laikmetā jūs pārliecināja, ka ir vērts veidot veselu koncertprogrammu un tajā vest klausītāju?

Romantisma laikmets bija arī pianisma zelta laikmets. Es izveidoju šādu koncertprogrammu kā manu goda un cieņas apliecinājumu tā laika dižajiem pianistiem.  Nav tik būtiski pat, vai man pašam romantisms šķiet vistuvākais no visiem mākslas un mūzikas periodiem. Protams, tas ir interesants, aizraujošs, bet mani saista tikpat ļoti arī dažādi citi senāki mūzikas un mākslas vēstures laikmeti. Taču romantisms ir tieši pianisma zelta laikmeta pati virsotne. Tajos laikos bija daudz izcilu, leģendāru pianistu, un nedaudzus no viņiem mēs varam klausīties pašos pirmajos agrīnajos skaņu ierakstos, kas ir veikti 20. gadsimta pirmajos gados. Tie ir ļoti nekvalitatīvi skaņu ieraksti, caur kuru tiešām bēdīgo skaņas kvalitāti mēs varam tikai nojaust par šo pianistu ģenialitāti.

Es kā profesionālis šos te agrīnos skaņu ierakstus esmu klausījies ar lielu mīlestību jau no desmit gadu vecuma. Tad es patiešām iemīlēju senos, leģendāros pianistus par viņu ierakstiem. Tie bija - Sergeja Rahmaņinova, Vladimira Horovica jaunības ieraksti un daudzi citi šodien mazpazīstami, bet savulaik slaveni pianisti, kuri bija mācījušies klavierspēli, piemēram, pie paša Ferenca Lista. Viņa ierakstu gan mums nav, bet viņa mākslu mēs varam novērtēt caur viņa audzēkņiem.

Tā ir liecība par pianisma standartiem kā tādiem un, klausoties, kāds bija caurmērā pianisma līmenis, teiksim, 20. gadsimta sākumā šajos ierakstos, mēs varam vienkārši nopūsties un secināt, ka pianismā ir noticis regress, jo tajos laikos līmenis kādā spēlēja klavieres profesionāli pianisti, bija nesalīdzināmi augstāks, kāds tas ir mūsdienās. Veiklības, perfekcijas un arī izteiksmības ziņā tas bija kaut kas pilnīgi cits, nekā šodien. Tie bija citi standarti, kā, kādā tempā un ar kādu frāzējumu mūzikai vispār vajadzētu skanēt. Esmu cieši pārliecināts, ka tajos ierakstos mēs dzirdam diženas un ļoti senas muzicēšanas tradīcijas  pēdējo lielo vainagojumu. Pēc tam šī tradīcija tiek kaut kā izmesta ātri vien vēstures mēslainē.

Un līdz ar Otro pasaules karu faktiski viss veids, kā mēs spēlējam mūziku, kā mēs interpretējam klasiķu skaņdarbus, ir radikāli mainīts. Tas ir noticis burtiski vienas desmitgades laikā. Un šis te modernais mūsdienu stils, kā mūzika tiek spēlēta, manuprāt, nav šai mūzikai atbilstošs. Līdz ar to es cenšos smelties iedvesmu šajā dižajā, senajā tradīcijā, kuras pēdējās liecības mēs varam dzirdēt pirmajos skaņu ierakstos. Šie tā laika pianisti ir mani varoņi. Un daļa no viņiem ir atstājuši mums arīdzan mantojumā tādu lietu kā pašu veidotus skaņdarbus. Tā ir ne tikai oriģinālmūzika, bet lielākoties populāru klasiskās mūzikas melodiju apdares jeb versijas klavierēm. Tās ir ļoti virtuozas versijas, ļoti spožas, kuras viņi paši ir spēlējuši koncertos un pierakstījuši notīs. Un tāpēc, ka tās ir pierakstītas, arī es tās varu šodien spēlēt. 

Šī mana koncertprogramma sastāvēs no šādiem skaņdarbiem. Izņemot vienu, visiem pārējiem skaņdarbiem ir nevis viens, bet divi komponisti. Viens ir pašas mūzikas jeb melodijas autors, un otrs ir tas pianists, kurš to ir pārvērtis par klavieru skaņdarbu. Skaņdarbi, ko jūs dzirdēsiet  šajā koncertā, nav rakstīti klavierēm oriģināli, jo tos komponisti rakstījuši citiem sastāviem. Atsevišķi leģendāri pianisti tās ir pārvērtuši par virtuoziem, spožiem, krāšņiem, aizraujošiem klavieru skaņdarbiem. 

Kā jūs klausījāties šos savus varoņus bērnībā? Vai tas notika caur platēm? 

Jā, tās bija skaņu plates. Manam tētim bija paveicies savākt savulaik ļoti interesantu skaņu plašu kolekciju, un mums bija plašu atskaņotājs. Es runāju par 90. Gadu vidu, kad mums vēl nebija kompaktdisku atskaņotājs. Tētim skaņu plašu kolekcija bija neliela, bet ļoti laba. Tajā bija viena otra plate, kuru spēlēja, piemēram, Sergejs Rahmaņinovs. Un, kad es to klausījos kā mazs puika, es pārdzīvoju kaut ko, kas ir grūti aprakstāms vārdos. Man bija tikai viens jautājums, kāpēc es tā nevaru?

Tad nu savos deviņos un desmit gados es nospriedu, ka darīšu visu iespējamo, lai kādreiz iemācītos tā spēlēt. Kopš tā laika es neskaitīju stundas, ko es pavadīju pie klavierēm. Es vienkārši vingrinājos katru dienu no rīta līdz vakaram, lai kaut nedaudz censtos atdarināt tās kvalitātes, kas piemita šim pianistam. 

Vai jums šodien arī mājās ir plašu atskaņotājs? 

Nē, šodien plašu atskaņotājs ir tik ekskluzīva lieta! Šodien es pārsvarā mūziku klausos internetā kā vairums cilvēku.

Mazliet pasapņojot, ar kuru no šiem jūsu minētajiem dižgariem jums šodien varētu izveidoties tāda laba un sirsnīga saruna?

Man, godīgi sakot, visu bērnību bija sajūta, ka esmu Ferenca Lista paspārnē. Citiem pie sienām karājās filmzvaigžņu un rokzvaigžņu bildes, bet man bija Ferenca Lista bildes pie sienām manā istabā. Es biju izlasījis tolaik visas iespējamās grāmatas, ko vien es bibliotēkā varēju atrast par šo leģendāro pianistu un komponistu. Man tiešām bija sajūta, ka viņš dzīvo man līdzās. 
Viņu tātad es jau bērnībā iepazinu caur grāmatu un viņa mūzikas starpniecību.

Otru klātbūtnes efektu piedzīvoju, klausoties, kā spēlē Aleksandrs Skrjabins. Viņa ierakstos īpašs ir viņa neticami elektrizētais un cilvēka prātam un fiziskajām iespējām pilnīgi nereālais paātrinājumu un salēninājumu spēles stils. Apbrīnojami, kā viņš frāzē mūziku, kura vienkārši sāk izklausīties pēc tādām liegām vēja pūsmām, nevis pēc notīm. Man bija sajūta, ka Skrjabins tūlīt vienkārši izkāps ārā no tā skaņu plašu atskaņotāja (smejas).

Klātbūtnes vīzija var notikt tad, kad  mēs saskaramies ar kaut ko patiešām pārdabisku vai pat nedaudz dievišķu mākslinieka meistarībā un talantā. Es ar jebkuru no viņiem gribētu parunāties, taču diez vai esmu cienīgs viņiem pat ūdeni pienest (smejas).

Diez viņi varētu izdzīvot šo laikmetu?

Viņi bija spēcīgi un talantīgi. Viņi varētu izdzīvot visādus laikmetus. Mums ir jādzīvo tajā laikmetā, kurā Dievs mūs ir ielicis. Mani Viņš ir ielicis šajā laikmetā, lai arī nenoliegšu, ka brīžiem ir sajūta, ka varbūt tas nav īsti pareizais laikmets, kurā esmu piedzimis. Bet Dievs ir gudrāks par mani, un Viņš zina, kāpēc man šeit ir jābūt. Man vienkārši ir jāsaprot, ka ir lietas, vērtības, jautājumi un cilvēka dabas īpatnības, kas ir nemainīgas visos laikmetos. Taču, protams, tīri estētiski, kāds senāks laikmets par šo man būtu noteikti simpātiskāks. Tas gan. 

Nesen jūs vienā sarunā radio noformulējāt savu sajūtu par to, kā šodien izzūd tas aizgājušo laiku krāšņums. Mēs patiešām jūtam, ka šodien daudz kas radikāli mainās. Kāds teiktu, lai kaut kas jauns atnāktu, senajam ir jāmainās...

Jā, tā varētu būt. Tomēr es tomēr atļaušos iebilst, ka šis modernitātes laikmets atšķiras no pilnīgi visiem citiem iepriekšējiem un zināmajiem laikmetiem. Šajā laikmetā māksla - un ne tikai māksla, bet daudz kas, ar ko mēs ikdienā saskaramies, tiek apzināti veidots un uzturēts kā neglīts un nepatīkams. Nekas tāds iepriekš cilvēces vēsturē nav bijis. Skaistums mūsdienās, šķiet, tiek vienkārši aizliegts. Arī doma par to, ka cilvēks vispār ir nevēlams šai pasaulē, jo tā it kā esot pārapdzīvota, ir kaut kas pilnīgi jauns un tikai mūsu laikmetam raksturīgs. Neesmu dzirdējis, ka citos laikmetos tādas idejas būtu bijušas populāras. Līdz ar to tāda pašiznīcība, destrukcija, neglītums un apzināta tīksmināšanās ap visu, kas ir būtībā riebīgs, ir raksturīgs tikai mūsu laikmetam.

Mēs vienkārši nedrīkstam nekad padoties šai destruktīvajai pasaules uztverei, kurā visu, ieskaitot sevi pašu, gribam izmest miskastē. Tas tā nedrīkst notikt. Ja nu kaut kas būtu pelnījis nonākt miskastē, tad tasir viss neglītais, kas mūsu laikmetā ir ticis tik daudz radīts. Te es domāju arī šīs idejas un ideoloģijas, kas ir tik destruktīvas un tik anticilvēciskas pēc būtības. Tās būtu pelnījušas nonāk miskastē. Tomēr šobrīd izskatās gluži otrādi - tās sūta miskastē mūs pašus.

Tāpēc tas, ko es kā mākslinieks cenšos darīt, ikreiz kāpjot uz skatuves, ir nest kādu pretstatu visam šim tumšajam un neglītajam. Cenšos nest ko gaišu, iedvesmojošu un skaistu, kas ir spēka pilns un vieš cerību. Tā ir mana atbildība, ko es pievienoju šai pasaulei, kura ir tik tumša un negācijām pilna. 

Jums dzīvē ļoti liela nozīme ir ģimenei. Ko ģimene jums ir iemācījusi tādu, ko nevar iemācīties uz skatuves?

Es, protams, nebūšu liekulis un atzīšu to pašsaprotamo patiesību, ka ikviens mākslinieks, kurš kāpj uz skatuves, kaut kādā veidā apliecina sevi un savu ego. Tā tam būtībā nevajadzētu būt, jo pats svarīgākais, kad mēs kaut ko sniedzam cilvēkiem, ir censties šo mākslu dāvāt viņiem pēc iespējas kvalitatīvākā un mākslinieciski pilnvērtīgākā veidā. Tāpēc, ka šī mūzika to ir pelnījusi, nevis tāpēc, ka mēs gribam vienkārši kaut ko pierādīt paši sev vai citiem. Bet protams, ikviens skatuves mākslinieks savā būtībā ir vairāk vai mazāk egoists. To būtu vēlams apzināties un arī sevī kaut kādā veidā kontrolēt, lai tas nepārkāpj noteiktas robežas.

Un ģimenes dzīve tad nu reiz ir tā, kuras ietvaros tu pēkšņi saproti, ka tu vairs neesi pats svarīgākais savā dzīvē. Tu saproti, ka tas otrs cilvēks, ka tavi bērni ir daudz svarīgāki par tevi. Tas vērš tavu skatu arī uz to, ka arī uz skatuves esot, tu neesi pats svarīgākais, bet gan mūzika, ko tu spēlē ir svarīgāka par tevi un tavām ambīcijām, iegribām vai traumām. Lūk, tā iet roku rokā gan muzicēšana, gan ģimenes dzīve, jo ir šī apziņa par to, ka es pats neesmu svarīgākais. Ir svarīgākas lietas un ir būtiskāki cilvēki par mani. Un mans pienākums ir veidot savu dzīvi kā tādu sava veida upuri.

Upuris uz skatuves ir upuris mūzikai, ikdienas dzīvē, ģimenē tas ir upuris manu ģimenes locekļu labā. Jo es, būdams katoļticīgs kristietis, svēti ticu, ka mīlestība ir, pirmkārt, upuris. Mīlestība nav fiziska sajūta, tā nav kaut kāda iegriba, ko mēs vēlamies realizēt. Mīlestība ir, pirmkārt, gatavība upurēt sevi, savas iegribas un ērtības un, ja nepieciešams, arī savu dzīvību tā vārdā, kuru mēs mīlam. Tā nu ģimenē mēs varam vislabāk apgūt prasmi upurēties.

Apliecināt otram, ka viņš ir svarīgāks un ka tu neesi visa centrā – tas jau notiek droši vien tieši caur praktiskām lietām?

Protams, un caur praktisko pusi tas var notikt tad, ja mēs sekojam tādam dabiski pašsaprotamam ģimenes modelim un tradīcijām, kas iemieso ģimenes locekļu konkrētās īpašās lomas. Jā, tas ir tas, ko es kā kristietis saucu par sekošanu dievišķajai kārtībai. Proti, es esmu vīrietis, es esmu ģimenes galva un mans pienākums ir savu ģimeni apgādāt, aizsargāt, ja nepieciešams, un mīlēt un būt tai uzticīgs. Savukārt, pārējiem ģimenes locekļiem attiecīgi ir savi pienākumi, un šī te sekošana kaut kādai augstākai kārtībai vieš mieru, saderību un nedziestošas jūtas ģimenes locekļu starpā. Tas ir vienīgais veids, kas var ļaut mīlestībai uzplaukt un to nosargāt. 

Pianists un komponists Vestards Šimkus, Publicitātes foto (Jānis Porietis)

Vai viegli ir būt līdzsvarā starp profesionālo nepieciešamību izaugsmei un laiku, ko dot saviem vistuvākajiem?

Profesionalitātes izaugsme ir ļoti laba lieta. Tā nav nekādā veidā pretrunā ar ģimenes dzīvi. Es klavieres spēlēju trīs vai četras stundas dienā un pāri paliek pietiekami daudz stundu, kuras veltīt saviem mīļajiem. Es ļoti atbildīgi izturos pret laiku, kas man ir dots. Dzīves laiks mums ir ļoti ierobežots, un mēs to labi zinām, līdz ar to, es ceru, ka es to neizniekoju.

Ja man ir brīvs brīdis, kurā es klavieres nespēlēju, tad es vai nu nedaudz izeju pastaigāties ārā, pasportoju, braucu ar riteni vai vingroju un ļoti daudz laika veltu saviem ģimenes locekļiem. Tajā laikā es ar viņiem eju pastaigās vai vienkārši mēs pavadām laiku kopā kaut ko darot. Tas man ir ļoti būtiski. Es nevarētu nekad pārdzīvot, ja justu, ka maniem bērniem pietrūkst tēta klātbūtnes ikdienā. Tāpēc savu klātbūtni es viņiem cenšos nodrošināt, cik vien tas ir iespējams mājās. Saplānoju savu dienu tā, lai mana profesionālā darbība noteikti netraucētu tam. Savukārt, profesionālās ambīcijas, piemēram, spēlēt labāk, man ir bijušas vienmēr.

Un tam ir jābūt jebkurā profesijā?

Jā, es tūdaļ pēc sarunas sēdīšos tepat pie klavierēm un slīpēšu, lai atkal man sanāk labāk nekā vakar. 

Biļetes uz Vestarda Šimkus koncertu Ogrē, 14. februārī, var iegādāties šeit.