– Cik var tikai lasīt, ka visā Latvijā jau vairākus gadus tiek organizētas «Mājas kafejnīcu dienas»? – reiz ienāca prātā Sintijai Ozolai. – Mēs tajā lietā varētu mēģināt paši kaut ko darīt.
Viņa sameklēja domubiedrus un nāca klajā ar priekšlikumu «Mājas kafejnīcu 2025» noorganizēt arī Meņģelē. Domubiedru salasījās krietns pulks, un pirmajā sapulcē par svarīgu jautājumu tika izvirzīts kafejnīcas nosaukums. Kādam tam jābūt? Acīs krītošam, neparastam, ar intrigu, ar stāstu. Un te pēkšņi vienam no Sintijas komandas biedriem atmiņā atausa senais stāsts par desas galu. Ko vēl labāku un trāpīgāku?! «Gnēžas», māja, kuras saimnieki uzņems viesus, ir uz pašas robežas ar Taurupes pagastu. Tas ir Meņģeles pagasta vienā galā, sākumgalā. Jādod kafejnīcai šis kuriozais, intriģējošais un visādi citādi iederīgais nosaukums – «Desas gals».
Ar sirds trīsām, ar nelielām bailēm no nezināmā vasarā izveidotā «Desas gala» komanda skatījās kalendārā uz trīspadsmito un četrpadsmito septembri. Tās bija dienas, kad tika gaidīti viesi. Satraucošs, bet ļoti priecīgs pārsteigums atklājās dienu pirms notikuma – bija telefoniski pieteikušies deviņdesmit četri cilvēki. Tas bija tik saviļņojoši – mūsu pagastu, kurā vēl nekad nav bijušas šādas kafejnīcas, kurā vispār nav nevienas kafejnīcas, kurš atrodas pašā novada mežainākajā apvidū un sasniedzams vien, nogriežoties no lielajām satiksmes trasēm uz divpadsmit kilometrus gara, tiesa, asfaltēta, pašaura ceļa, interesē tik daudz cilvēku!
Kafejnīcas darbs tika organizēts četrās tūrēs. Sestdienā viesus gaidīja pulksten divpadsmitos un sešpadsmitos, bet svētdien – pulksten divpadsmitos un piecpadsmitos.
Sintijas izveidotā komanda vienpadsmit cilvēku sastāvā bija gatavībā sniegt labāko katrs savā paredzētajā vietā un uzdevumā. Gribu piebilst, ka šajā rakstā vēlētos akcentu likt tieši uz pasākuma īstenotājiem. Domāju, vairums lasītāju man piekritīs, ka noorganizēt raitu maltītes pasniegšanu, vienlaikus nodrošinot, lai ēdiens nav atdzisis vai – tieši otrādi – pārāk sasilis, ja tā nav jābūt, tas nav vienkāršs uzdevums cilvēkiem, kam ikdienā nav nekādas prakses saistībā ar sabiedrisko ēdināšanu. Vēl jo vairāk visu sarežģī tas, ka gan telpas, gan inventārs ir mēģināts piemērot, cik iespējams, ērti, tomēr tas nav tas, kas restorānos, kur viesu apkalpošana un ēdienu gatavošana ir parasta ikdienas rutīna. Tieši tāpēc ar sajūsmu vēroju šo perfekto darbu sadali. Baltās galvassegas vēstīja, kurā ražošanas objektā atrodas katrs no komandas cilvēkiem. Kustības raitas, pārliecinošas. Virtuvītē rosās Sintija. Viņas sarkanais priekšauts pavīd gan durvīs, gan pie darba galda, gan pie plīts. Pagriežu galvu, lai uzsmaidītu Vijai, kas atbildīgi darbojas ap kafijas automātu, bet, kad atskatos, Sintiju jau redzu pie lielā katla, kur Andris maisa jēra zupu. Olita nemaz nenāk ārā no virtuves. Saskatāma vien no mugurpuses, jo nemitīgi skraida no galda pie izlietnes, tad ar nazi, tad kādu citu instrumentu rokās kaut ko griež, kapā, pārvieto, izņem un ieliek. Ēdienu izsniegšanai piemērots lielais gaiteņa logs, pie kura ārpusē novietots galds. Uz tā nonāk Daigas skaisti noservētie šķīvji, gatavi pasniegšanai viesiem. Viņa sasārtušiem vaigiem ātri pastiepj roku, uzmet uz šķīvjiem dekoram pa diļļu pušķim un uzsmaida par viesmīļiem strādājošajiem puišiem. Renārs un Artūrs ir Meņģeles jaunieši, kas brīnišķīgi iederas un labprāt piedalās visur. Viņi tiešām var visu – mācīties, spēlēt teātri, dziedāt un, kā redzams, būt veikli viesu apkalpotāji.
Ineta ar Rozi ir skaisti saklājušas galdus, kad pirmajā tūrē sabrauc daudz svešinieku. Piekrišana ir jēra zupai un cūku vaidziņiem. Kā jau bija gaidīts, uz sēņu zupu viesi skatās apdomīgi, tomēr ir arī tādi, kas virumu no apšu beciņām ēd un slavē. Ar interesi tika gaidīts, kā viesi reaģēs uz piedāvāto oglēs cepto siļķi, «guldītu diļļu gultiņā», ar kartupeļiem un mājas biezpienu. – Hmmm… kas tas varētu būt? – viens otram jautā jaunākie kafejnīcas viesi. Kas ir uz oglēm cepta siļķe, viņi redz, kad tā brūna un smaržīga kopā ar placinātiem kartupeļiem tiek pasniegta tiem, kam šī garša nav sveša no bērnības. Jā, daži piemirsti ēdieni šādā kafejnīcā piedzīvo atdzimšanu. Tieši tāpat, kā no jauna ieskanējās smieklīgais, bet reizē precīzais apzīmējums – desas gals. No šodienas tas vairs Meņģelē netiks uztverts kā desai nogriezts gals, bet ieņems cienīgu vietu blakus daudziem nosaukumiem mūsu pagastā. Iespējams, drīzumā itin bieži dzirdēsim kādu sakām: – Kad bijām «Gnēžu» «Desas galā»…
Sestdienas otrajā viesu plūsmā bija atnākuši arī paši meņģelieši. Kālab gan būtu jālaiž garām iespēja izbaudīt, ko tad nozīmē tāda «Mājas kafejnīca»? Visu vasaru par tām tiek rakstīts un rakstīts. Kad nu tagad viss ar roku aizsniedzams, mudīgi jādodas turp, lai redzētu savām acīm, lai izgaršotu to, ko sola visnotaļ oriģinālā ēdienkarte.
Svētdienu Sintijas komanda sagaida jau daudz drošāk. Viņi tagad daudz labāk zina, kas un kā jādara. Dainis it kā nesteidzīgi pārvietojas pa virtuvi, pa taku uz telti, kur salikti galdi nākamajiem viesiem, tad kaut ko padara pie lielā jēra zupas katla, kaut ko pārrunā ar Andri, kas ar lielo kausu atkal ir savā postenī un uzrauga, lai virums būtu pietiekami karsts. Daiņa nosvērtā gaita un miers, ar kādu viņš paņem, ko vajag, aiznes un noliek, kur vajag, pārceļ kaut ko uz kaut kurieni, – tas vieš sajūtu, ka viss notiek labi. Un tiešām, nu tiešām notiek arī labi, ļoti labi! Garastāvokli pavisam spārnos paceļ Bauskas senioru grupa, kas ierodas kafejnīcā, muzicēdami un dziedādami. Pulkstenis ir trīs pēcpusdienā – pēdējā viesu tūre. Atkal visi galdi aizņemti, bet… ierodas vēl ļaudis. Viņi nav pieteikušies, bet gribējuši tomēr atbraukt. Nu jau šo divu dienu viesu skaits sasniedzis veselu simtu. «Gnēžu» saimnieki Māris un Vineta ātri sameklē galdu, krēslus un noliek mazliet ārpus telts, jo citur vietas vairs nav. Tiek sameklēts balts galdauts, trauki, un arī šie viesi var justies gaidīti «Desas galā».
Meņģelē tas raksturīgi – nekas nenotiek parasti un vienkārši. Šoreiz nav citādi. Viesu nedēļas nogales atpūta nebūt neaprobežojas tikai ar neparastu ēdienu baudīšanu. Kafejnīcas komanda ir parūpējusies arī par kultūras programmu, un katrai viesu grupai MEŅĢELES LITERĀRI RADOŠĀ KOPA (MLRK) sniedz jautru pusstundu ar patiesiem, bet humora pilniem stāstiem par Meņģeles vēsturi. Lapenē ir atvērts mazs veikaliņš – izstāde, kur var pamielot acis vai, ja iepatīkas, nopirkt pagasta ļaužu ražojumus. Piedāvājumā ir Ilonas Banderes sedziņas un lādītes, Ilgoņa Lapiņa koka darbi, Mirdzas Jačino tējas un sīrupi, Eklonu ģimenes skaistie māla trauki, Daces Meieres gatavotās aromātiskās ziepes un sveces, medus, ziedputekšņi, sieri un daudz kas cits. Jāteic, ka neviena no viesu grupām nesēdās pie galda, pirms nebija apskatījuši mazo, improvizēto izstādi – pārdošanu.
Svētdiena noslēdzas ar dziesmām. Renārs, godam pabeidzis viesu apkalpošanu, uzliek plecos akordeonu, un… jā, latvieši to prot un vienmēr dara – visi vienojas vairākās kopējās dziesmās.
Abu nedēļas nogales dienu viesi priecājās ne tikai par «Gērķu» gleznaino apkārtni, bet apmeklēja arī turpat pāri ceļam esošo «Dullā Daukas birzi», daži uzkāpa skatu tornī, bet daudzi devās uz Sudrabu Edžus muzeju, apskatīja rakstniekam veltīto pieminekli un noklausījās stāstus par vairāku pagastam nozīmīgu ēku izcelsmi.
Šīs divas neparastās dienas ir izskanējušas. Es tieši tā gribu teikt – izskanējušas, jo bijušas viesu čalu un smieklu piepildītas, dziesmu piedziedātas, mūzikas pieskandinātas. Šis notikums parādīja, ko nozīmē labas komandas spēks, tas atklāja draudzības dzimšanas noslēpumu. «Desas gals» kļuvis kaut kas daudz vairāk par vienu no «Mājas kafejnīcām». Vismaz mums, meņģeliešiem, bet īpaši kafejnīcas komandai, ko veidoja dažādās nozarēs un amatos strādājoši cilvēki, atklājās daudz agrāk nepamanītu un nenojaustu brīnumjauku izjūtu. Paldies un patiesa atzinība Sintijai Ozolai un viņas čaklajam kolektīvam.
«Mājas kafejnīcas» patiesībā notiek visā Latvijā jau labu laiku, iespējams, daudzi pie tām pieraduši un skatās uz šo pasākumu kā vienu no nedēļas nogales izklaidēm. Mums, Meņģeles pagastā, kur iedzīvotāju skaits tikai nedaudz pārsniedz pāris simtu, mobilizēt komandu, kas veiksmīgi tiek galā, servējot divas dienas galdus ar izsmalcinātiem ēdieniem veselam simtam viesu, tas nav parasts notikums. Tas ir apliecinājums, kā cilvēki prot saliedēties skaistam mērķim un paveikt lielas lietas.
«Desas gala» komandu veidoja:
Vineta Zālīte, Māris Pūlis – mājas «GNĒŽAS» saimnieki; Sintija Ozola – idejas autore, iniciatore, galvenā pavāre un komandas vadītāja.
Komanda: Daiga un Andris Ekloni, Olita Rudzīte, Dainis Ozols, Renārs Biezbārdis, Artūrs Šubrovskis, Vija Kauliņa, Ineta Vismane, Roze Eklone, Kaspars Kurmēns.
