Klasiskā darba diena
Taujāta, kāda ir daudzbērnu mammas klasiskā darba ikdiena, viņa sāk uzskaitīt. 6.00 tiek modināti bērni, uz darbu tiek pavadīts vīrs un jaunākais dēliņš uz bērnu dārzu. Tad tiek gatavotas brokastis un uz skolu tiek pavadīti visi skolnieki. Un tikai tad, kad mājā mamma paliek viena, ir laiks dušai, kafijai un Bībeles palasīšanai. Tā viņai kā ticīgam cilvēkam ir ļoti svarīga katru dienu. “Tas tad ir mans laiks. Pēc tam seko visi ikdienas darbiņi – mājas uzkopšana, veļas žāvēšana, ēst gatavošana, iepirkumu saraksta sastādīšana, e–klases un WhatsApp grupas,” piebilst Eva.
Pēcpusdienā kādi skolnieki nāk mājās un, ja laiks, atļauj, tad ātrās pusdienas vai tiek sagatavota kastīte ar uzkodām, lai līdz vakaram bērniem būtu spēks mākslas skolai, treniņiem, korim. Šajā laikā, ja nepieciešams, Eva dodas iepirkties. Lielā ģimeniskā kņada atgriežas vakarā, kad visi – gan lielie, gan mazie ir atpakaļ mājās. “Tad mums ir daudz vakara sarunas. Katrs jau grib to mazo brīdi un vēlas padalīties ar dienā redzēto, piedzīvoto, reizēm pārdzīvoto. Kad visi pa gultām, vēlreiz “izskrienu” cauri e–klasei, WhatsApp grupām.” Lūk, tāda ir klasiskā diena deviņu bērnu māmiņai.
Protams, ritmu visstraujāk iztraucē kāda bērna saslimšana. “Tad nojūk viss ikdienas menedžments, un tas ļoti “izsit no sliedēm”. Un ja vēl vairāki bērni reizē slimo vai pat ir jāpavada kāds laiks slimnīcā, tad patiešām nav viegli,” atzīst Eva.
Abu vecāku lielākais audzināšanas izaicinājums esot spēja saglabāt pacietību un konsekvenci, kā arī nezaudēt mieru, ja kāds bērns pārkāpj noteikumus vai protestē. “Nav viegli būt vienlaikus stingram un taisnīgam vecākam. Arī spēt uzturēt emocionālo līdzsvaru un tikt galā ar stresu, dusmām un sagurumu.”
Eva sapratusi, lai būtu spēks un dzīvesprieks, noteikti katrai mammai ir jāatrod savi brīži, kad darīt to, kas patīk vai vienkārši atpūsties, foto no personīgā arhīva
Bērniem jābūt uzklausītiem un sadzirdētiem
Kad mammai ar tik lielu pieredzi vaicāju, kas, viņasprāt, ietekmē bērnu izaugsmi visvairāk, viņa norāda, ka tā noteikti ir emocionālā vide. “Mīlestība, cieņa un atbalstoša ģimenes atmosfēra. Tāpēc man ir svarīgi atrast vienmēr laiku, lai katru no bērniem līdz galam uzklausītu un sadzirdētu.
Ir svarīgi, lai bērns zina, ka vienmēr būs kāds, kurš viņu uzklausīs, samīļos un aizstāvēs. Tas ir forši, ka arī nu jau pieaugušie bērni zin, ka vienmēr esmu viena zvana attālumā.”
Kad bērni ir uzklausīti un aprūpēti, kā arī lielākie dienas darbi paveikti, atrodas laiks arī sev. Eva saka, ka tas ir ļoti būtiski. Viņai patīk dažādi radošie darbiņi, kā, piemēram, šūt mīkstās rotaļlietas, izgatavot dažādus galda un sienas dekorus, kolāžas. “Tās ir nodarbes, kurās man pazūd laika izjūta, varu darboties līdz rītam. Vēl man patīk gatavot dažādus našķus – kūciņas, bulciņas, cepumus, cept maizīti.”
Eva atklāj, ka regulāri sev ir “rezervējusi sestdienas”, lai uzturētu sevī priecīgo mammu, sievu un sievieti. “Reizēm tās ir dažas stundas, citreiz visa diena, kas ir tikai man. Tas var būt friziera vai manikīra apmeklējums, citreiz tas ir randiņš ar kādu no vecākiem bērniem. Citreiz tā ir kafija vai našķis kādā kafejnīcā vai vienkārši pastaiga, kad varu atslēgties no ikdienas rūpēm un sakārtot savas domas,” tā stāsta deviņu bērnu mamma.
Lai cik rūpes un atbildības, ir jāatrod laiks arī humoram, smiekliem un sirsnīgiem brīžiem, foto no personīgā arhīva
Ikdienā smaida bieži
Evu var pamanīt darbojamies arī sociālajos tīklos. Sirsnīgas svētku bildes, vienmēr šķietami smaidīga un teju katra bērna dzimšanas dienā ir izcepta varen garda kūka.
“Nav jau tā, ka smaidu visu laiku. Mēdzu skumt, bēdāties, dusmoties un pat arī bārties. Bet jā, reizēm kādu no šīm emocijām mēdzu paslēpt zem smaida. Nemēdzu negatīvās emocijas iznest uz āru. Tomēr, jā, smaidu es savā ikdienā bieži, un, protams, parasti jau nebildējos brīžos, kad smaidīt negribas,” atrauc Eva.
Svētku svinēšana vienmēr ir jūtama, jo ģimene ir gana liela un visi cenšas turēties kopā. “Mēs tiešām svinam svētkus ģimenes lokā. Ja tā ir dzimšanas diena, tad tieši vienmēr konkrētajā dienā cepu kūku, pat ja tā ir darba diena. Vakarā atbrauc lielākie bērni un mūsu vecvecāki. Tā vienmēr izvēršas par jauku un sirsnīgu pasēdēšanu ar vismīļākajiem.” Tie ir tie lielie prieka mirkļi, jo visiem kopā šobrīd kaut kur aizbraukt sanāk retāk. "Vecākie bērni mācās citās pilsētās, paliek kopmītnēs, kāds jau arī strādā."
Katrs bērns arī tevi audzina
“To, ka gribēju vismaz trīs bērnus, zināju jau vēl maza būdama, bet ka būšu mamma deviņiem bērniem, tas ir pašai pārsteigums. Esmu pateicīga Dievam, ka Viņš mūs ir tik bagātīgi svētījis,” pārliecībā saka Eva. Gudrība, kā aprūpēt un audzināt katru no bērniem atnāk, pirms bērniņš vēl pats ieradies pasaulē. “Tu vienkārši zini, ka būs jārūpējas un atbildības jāuzņemas, citādāk nevar būt! Tomēr vai mana pieredze līdz ar to ir ļot liela? Domāju, ka nē, jo katrs bērns, ienākot šajā pasaulē, iemāca mums ko jaunu. Ar visu savu lielo pieredzi tu tāpat nonāc situācijās, kuras ir jāizvērtē no jauna.”
Eva norāda, ka katrs bērns ir absolūti atšķirīgs. Katram ir savs raksturs un temperaments. Tad nāk katra vecuma “krīzītes” un tad tīņu vecums, kurš katram bērnam izpaužas savādāk un katram jāatrod tā pareizā pieeja. “Kādam šajā vecuma posmā vajag vairāk uzmanības un sarunas, kāds grib vairāk privātas telpas un lai viņu liek mierā.”
Katram no Šauriņu ģimenes bērniem ir savas intereses, hobiji un draudzības. Eva saka, ka tas arī veido katra bērna atšķirīgo personību. Vēl viņa uzskata, ka katra personību ietekm;ē arī dzimšanas secība. “Esmu ievērojusi, ka vecākie bērni ir atbildīgāki. Jaunākie saņem vairāk uzmanības, vidējie bieži mācās pielāgoties. Pat ja mēs kā vecāki cenšamies būt vienlīdzīgi, vienam bērnam pietiek ar maigāku paskaidrojumu, cits ir impulsīvāks, vienam vajag lielu devu uzmanības, cits — vairāk pats par sevi.”
Eva ar savu vīru un vienu no bērniņiem, foto no personīgā arhīva
