Rasma Vērpēja ir arī sarakstījusi grāmatu «Tilts pāri gadiem – Madliena», kurā stāsta par šīs puses vēsturi un vietējo cilvēku dzīves ceļiem. Viņas ieguldījuma nozīmīgumu apliecina daudzi saņemtie apbalvojumi no pašvaldības, pagasta pārvaldes, Saksijas Baznīcas un Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas. Viens no tiem ir 2019. gadā Ogres novada pašvaldības piešķirtais tituls «Gada ogrēnietis 2019» nominācijā «Sabiedriskais darbs». Savukārt 2025. gada 18. novembrī par mūža ieguldījumu izglītībā, kultūras mantojuma saglabāšanā un sabiedrības garīgajā dzīvē Rasma Vērpēja saņēma arī augstāko Ogres novada apbalvojumu «Ogres novada Goda pilsonis».

– Jau mūsu sarunas sākumā jūtams, ka esat dzīvespriecīga. 

– Cenšos būt pozitīva, nav iemesla skumt. Dievs dod spēku, veselību, enerģiju – atliek tikai darboties.

– Kā jutāties, kad uzzinājāt, ka saņemsiet «Goda pilsones» apbalvojumu?

– Manī bija milzīgs satraukums. Pirmajā brīdī domāju – vai tiešām es, varbūt kāds cits ir pelnījis vairāk? Daudzi man jautāja – kā tu jūties? Es atbildēju, ka man pat grūti pateikt, vai man pienākas tik augsta atzinība. Bet, ja jau cilvēki tā lēmuši, acīmredzot tomēr ir arī gana daudz paveikts. Es visu daru no sirds – nevis tāpēc, ka viens vai otrs liek, bet tādēļ, ka pati to vēlos. Arī tagad jau domājam par nākamajiem projektiem. Esam uzaicinājuši biedrības «Zied zeme» valdes locekli, lai viņa mūs informētu par iespējām, kā vēl varam kaut ko uzlabot gan pagastā, gan biedrībā, kā celt pensionāru dzīves līmeni. Jādomā uz priekšu – bezdarbībā palikt nevar, ir jāstrādā.

– Pētot jūsu biogrāfiju, rodas sajūta, ka kopš 2014. gada teju katru gadu esat saņēmusi vismaz vienu apbalvojumu.

– Ir bijušas dažādas atzinības un pateicības, tas tiesa. Tā vienkārši ir sanācis.

– 2019. gadā jums piešķirts Madlienas pagasta pārvaldes Atzinības raksts par ieguldījumu pagasta vēstures liecību saglabāšanā un Madlienas vārda popularizēšanā.

– Mums baznīcā pašlaik ir izcilā latviešu mākslinieka madlienieša Kārļa Hūna gleznu izstāde, un dievnamu apmeklē ļoti daudz tūristu no visas Latvijas. Cilvēkiem ir iespēja iepazīt šo mākslinieku, viņiem interesanti uzzināt kaut ko jaunu, un tas ļoti priecē. Es darbojos arī kā gide, vadu šīs tūristu grupas, turklāt ne tikai baznīcā, kur ir Hūna izstāde, bet pa Madlienu kopumā. Cilvēkiem gribas vienkārši izrauties no pilsētas, atbraukt uz laukiem un apskatīt dažādas vietas. Nereti grupas ierodas ar konkrētu mērķi, bet mēdz būt arī tādi interesenti, kas vienkārši piesakās un jautā – ko jūs varat parādīt, kas Madlienā ir īpašs? Man ir prieks, ka Madlienas vārds tiek popularizēts un cilvēki uzzina vairāk par mums. Gadās arī viesi no ārzemēm.

– Pašlaik jūs esat Madlienas evaņģēliski luteriskās draudzes priekšniece. Kādi ir jūsu pienākumi? Es saprotu, ka Madlienas baznīcas atjaunošana lielā mērā gulstas uz jūsu pleciem.

– Taisnība. Pienākumus precīzi grūti definēt, jo daru visu, lai uzlabotu draudzes un baznīcas dzīvi, piemēram, izstrādāju dažādus jaunus projektus. Reizēm izdodas paveikt mazākus darbiņus, citreiz – lielākus. Protams, organizējam baznīcā arī dažādus pasākumus. Ir ļoti patīkami, ka Madlienas Kultūras nams sadarbojas ar mums un rīko pasākumus arī baznīcas dārzā. Tāpat kopīgi notiek arī Madlienas dienu pasākumi, koncerti, un tas priecē. 

– Paralēli jūs darbojaties arī kā Madlienas pensionāru biedrības «Sisegale» valdes locekle. Vai tie ir jūsu vienīgie pienākumi, vai arī vēl kaut kur darbojaties?

– Vēl esmu arī Madlienas iedzīvotāju padomes priekšsēdētāja vietniece. 

– Vai vienmēr esat bijusi ticīga – jau kopš mazotnes?

– Principā tā var teikt. Kad biju maza meitene, atceros, ka mājās Ziemassvētkos svinējām tēta dzimšanas dienu, bet nekad netika teikts, ka tie ir Ziemassvētki. Vienkārši – tētim dzimšanas diena, sēžam pie viesību galda, un mamma dzied kristīgās Ziemassvētku dziesmas. Es to nekad neaizmirsīšu – manai mammītei šīs dziesmas bija tik mīļas, un viņa gribēja, lai arī mēs tās dziedam. Jau tolaik jutu, ka tās ir savādākas nekā ikdienas melodijas. Tāpēc ticības sēkla manī tika iesēta jau kopš mazotnes. Vēlāk, kad mācījos skolā, nekas tāds nebija atļauts, par ticību pat runāt nedrīkstēja. 

Vēl vairāk – Pedagoģiskajā skolā mums pat bija atsevišķs priekšmets, kurā sludināja ateismu un ļoti noliedza baznīcu. Taču mums, vienai meiteņu grupiņai, radās liela interese Ziemassvētkos aiziet uz baznīcu Rīgā un paskatīties, kas tur īsti notiek. Mūs gan brīdināja, ka tur mūsu vārdus pierakstīs un tas slikti beigsies, jo tā nedrīkst. Bet mēs nodomājām – kas tad mūs pazīs, vai tiešām kāds prasīs vārdus, un tā klusiņām aizgājām. Protams, neviens neko nejautāja. Jāņa baznīca bija pārpildīta ar cilvēkiem, un tas viss šķita tik interesanti un sirdij tuvs. Tā es pamazām augu ticībā un laika gaitā sapratu, ka tas ir pareizais ceļš, jāturas pie Dieva, jo Viņš palīdz, dod spēku un pat slimībai liek atkāpties.

– Jums ir ļoti bagāta pedagoģiskā darba pieredze. Cik ilgi jūs nostrādājāt kā skolotāja?

– Mans darba mūžs ilga no 1975. līdz 2001. gadam – kopā sanāk 46 gadi. Sākumā biju audzinātāja bērnudārzā, bet vienubrīd dzīvē viss pavērsās savādāk. Uz bērnudārzu regulāri nāca kāda ļoti apzinīga māmiņa – skolas direktore, kura vēroja nodarbības. Es par to nopriecājos un teicu citiem vecākiem – redziet, viņa pareizi dara, ir jāinteresējas, kā bērniņam iet. Tikai vēlāk izrādījās, ka direktorei bija pavisam cits nolūks – viņa meklēja cilvēku, kuru varētu uzaicināt strādāt skolā. Vienubrīd direktore mani uzrunāja, un es piekritu. Tiesa, tajā laikā man bija vidējā pedagoģiskā izglītība, tāpēc sapratu, ka jāmācās tālāk, un sāku studēt universitātē neklātienē, jo uzskatīju, ka skolotājs nevar būt bez augstākās izglītības. Pēc tam turpināju darbu skolā. 

– Kādu priekšmetu pasniedzāt?

– Strādāju sākumskolā, mācīju pirmās četras klasītes.

– Cik klasēm esat bijusi audzinātāja?

– To gan neesmu skaitījusi. Interesanti būtu kādreiz to izdarīt, bet šobrīd tiešām nemāku pateikt. Kādreiz būs jāparēķina.

– Kāda ir sajūta, dzīvojot Madlienā, kur jūs visi pazīst un, ejot pa ielu, arī sveicina?

– Jā, visi ir zināmi – gan bērni, gan viņu vecāki, mēs kopā darbojamies. Patiešām, neviens garām nepaiet nesasveicinoties, sevišķi laukos. Taču man kā sabiedriskam cilvēkam ir patīkami, ka tevi uzrunā, es mīlu sazināties ar citiem.

– Vai pazīstat visus sveicinātājus?

– Lielākoties tie ir vietējie iedzīvotāji – bērnu vecāki, arī cilvēki, ar kuriem esmu kopā dziedājusi korī. Tomēr ir ienācēji, kurus vēl īsti nepazīstu, tomēr arī viņi mani sveicina. Acīmredzot ļaudis saprot, ka laukos mēs visi esam kā viena liela ģimene. Turklāt es Madlienā esmu nodzīvojusi jau ļoti daudzus gadus – te esmu dzimusi, augusi. Bija gan viens periods, kad, kā es saku, aizprecējos uz citu vietu, bet pēc 15 gadiem atgriezos atpakaļ Madlienā. Praktiski viss mūžs pavadīts šeit, tāpēc vietējā tauta mani pazīst. 

– Uz kurieni aizprecējāties?

– Uz Stendi. Mans vīrs ir no Dundagas, un tāpēc mēs 15 gadu nodzīvojām Stendē. Taču, tā kā vīram bija nopietnas veselības problēmas, mēs atgriezāmies Madlienā.

– Sapratāt, ka Madliena tomēr ir sirdij tuvāka un labāk būs šeit?

– Jā. Es sev biju nosolījusies, ka nekad, nemūžam no Madlienas prom neiešu. Taču sanāca tā, ka pirmajā gadā pēc Pedagoģiskās skolas beigšanas Madlienas bērnudārzā nebija brīvas vietas. Saimniecības direktors gan solīja uzrakstīt pieprasījumu, ka Madliena nodrošina darbu un arī dzīvojamo platību, bet es to nespēju pieņemt, zinot, ka vietas patiesībā nav. Tāpēc arī pēc tā nosūtījuma neaizgāju. Nolēmu, ka būs godīgi strādāt tur, kurp mani skola sūta, un tādā veidā nonācu Ērgļos. Tur gan mans darba stāžs ilga tikai divas dienas, jo Ērgļos nebija, kur dzīvot – bērnudārza telpā drīkstēju tikai pa nakti pārgulēt. Braucot mājās, atkal satiku Madlienas saimniecības direktoru. Viņš man jautāja, kad nākšu pēc pieprasījuma. Atbildēju, ka esmu sākusi strādāt, bet nezinu, kā turpināt, jo man nav, kur palikt. Tad direktors visu nokārtoja un panāca, lai varu pāriet no viena bērnudārza uz otru. Tā es atkal nonācu Madlienā. Kad apprecējos, pārcēlos uz vīra pusi, kur arī dzīvojām, bet mani pastāvīgi urdīja doma – pēc iespējas ātrāk atgriezties savā dzimtajā pusē. Kad skolā parādījās brīva vieta, piezvanīju, un uzreiz atbilde bija – jā, brauciet šurp. Bija gan dzīvoklis, gan darbs.

– Vai vīram nebija grūti mainīt dzīvesvietu?

– Nē. Ar vīru bija notikusi liela nelaime – viņu notrieca automašīna, un viņš palika daļēji paralizēts. Tāpēc viņš pats gribēja, lai esmu tuvāk savējiem un man ir atbalsts. Madlienā dzīvoja mani vecāki un divas māsas. Vīrs labi zināja, cik ļoti es gribu atgriezties Madlienā, un tieši viņš ierosināja braukt uz manu dzimto pusi. 

– Jums ir divi bērni – meita un dēls. 

– Un vēl divas mazmeitiņas. 

– Minējāt, ka esat dziedājusi korī. Vai to darāt vēl joprojām?

– Jaunībā dziedāju, bet tagad vairs ne, jo patlaban man ir veselības sarežģījumi – konstatētas onkoloģiskas rakstura problēmas, kas iespaido manu kaklu. Es varu sākt dziedāt, bet drīz kaklā parādās krampji, un es vairs nespēju. Žēl, protams, bet neko darīt – visam savs laiks. Tāpēc ir citas nodarbošanās, kur nav tik ļoti jādomā par veselību, un var dzīvot tālāk.

– Jābūt ļoti stipram cilvēkam, lai ar šādu diagnozi spētu atrast motivāciju un spēku darboties.

– Galvenais manā dzīvē ir Dievs. Viņš arī dod šo spēku, dzīvesprieku un mieru. Daudzi mani apbrīno – kā tu vari būt tik mierīga? Citviet, kur rodas konflikti, cilvēki paceļ balsis, bet es vienmēr cenšos visas lietas atrisināt mierīgi. Protams, liela loma ir arī ģimenei – mani bērni dod enerģiju un apziņu, ka jāturpina darboties. Tikai, pastāvīgi ņemoties un domājot par citām lietām, tu aizmirsti par savu veselību, un tas tevi stiprina, dod spēku.

– Noteikti jāpiemin, ka esat grāmatas «Tilts pāri gadiem – Madliena» autore. Grāmata iznākusi vairākas reizes? 

– Jā, tai bijušas trīs tirāžas. Sākumā man pat prātā nenāca rakstīt grāmatu – es vienkārši vācu informāciju, domāju, lai bērniem paliek, jo ar gadiem viss aizmirstas. Kad citi sāk uzdot jautājumus, tad pašam jādomā – kā tad īsti bija. Man šķita, ka savākt informāciju ir vērtīgi. Taču, tā kā uz baznīcu brauc ļoti daudz tūristu, kuri uzdod dažādus jautājumus, es nodomāju – ja nu kādreiz par Madlienu trāpās vaicājums, uz kuru nemācēšu atbildēt, tad kas gan es par madlienieti būšu. Sāku braukt uz arhīviem, muzejiem, vākt materiālus. To sakrājās ļoti daudz, un tad vairāki ekskursiju vadītāji man teica – jums noteikti ir grāmata par Madlienu, ja tik daudz zināt pastāstīt. Es atbildēju, ka diemžēl grāmatas nav, es izmantoju to informāciju, ko pati esmu savākusi, ko atstājis mans tētis un devuši vecie madlienieši. Tad viņi ieteica izdot grāmatu pašai. 

– Kā uztvērāt šo ideju?

– Es nekad ar tādām lietām nebiju nodarbojusies, tādēļ sākumā raudzījos uz šo ieceri skeptiski. Taču cilvēki mudināja mani vairākas reizes, un arī domes priekšsēdētājs aicināja sekot šim padomam un izveidot projektu, ko arī izdarīju. Tas tika apstiprināts, un tādā veidā arī tapa šī grāmata. Par projektam atvēlētajiem līdzekļiem, ja nemaldos, tika izdoti 210 eksemplāri. Sākumā pat nodomāju – kur es likšu tādu lērumu grāmatu, vai tiešām tik daudziem mana grāmata būs vajadzīga. Taču redaktore teica, ka īstenībā daļa aizies bibliotēkām, vēl viena daļa – pašvaldībai. Tad gan es sāku uztraukties, jo plānoju dāvināt grāmatas tiem cilvēkiem, kuri man palīdzēja ar materiāliem, un nodomāju – tagad nekas pāri nepaliks. Tāpēc vaicāju redaktorei, vai varu nodrukāt vairāk, jau par savu naudu, un pasūtīju vēl 100 grāmatu. Tā kā baznīca ir vieta, ar kuru Madliena sākas, prezentāciju nolēmu rīkot tieši dievnamā. Jau pirmajā vakarā vairāk nekā puse grāmatu bija izpārdotas. Es negaidīju tik lielu interesi, jo pirmā tirāža tika izpirkta divu – trīs dienu laikā. Pasūtīju nākamo – atkal krājums ātri beidzās. Tāpēc izdevu grāmatu arī trešo reizi – vēl 50 eksemplāru, un arī tie aizgāja tautās – gan pa Latviju, gan uz ārzemēm.

– Acīmredzot pircēji nav tikai madlienieši, bet arī daudzi tūristi un citi interesenti.

– Bez šaubām, jo grāmatas aizceļoja arī pie tiem madlieniešiem, kas paši jau kādu laiku dzīvo ārzemēs, bet palaikam ierodas apciemot dzimto vietu. Daļa noteikti nonāca arī pie latviešiem, kuri jau pirms daudziem gadiem aizbraukuši uz Austrāliju, Kanādu, Vāciju, Zviedriju, Norvēģiju un citām valstīm. Bija ļoti patīkami redzēt, ka cilvēkiem šādas lietas interesē. Arī vēsturnieki ieinteresējās par šo grāmatu. Viņi teica, ka stāsts, ko par savu dzīvesvietu uzrakstījis vietējais iedzīvotājs, ir daudz vērtīgāks nekā tas, ko rakstījis kāds no malas. Prieks, ka ļaudīm šī grāmata ir vajadzīga.

– Cik labi jūs pārzināt katru vietu, kuru esat aprakstījusi grāmatā?

– Var teikt, ka perfekti, jo esmu vadījusi neskaitāmas ekskursijas. Arī savu bērnību esmu pavadījusi Madlienā, skolas laikā bija jāstrādā saimniecībā, braukājām uz dažādām vietām. Atsevišķas tūristu grupas, kurām ir īpaša saistība ar Madlienu, lūdz mani izvadāt viņus pa pagasta teritoriju. Man visas šīs vietas ir labi zināmas. 

– Kādus pienākumus veicat Madlienas pensionāru biedrībā?

– Tajā esmu valdes locekle. Mēs regulāri sanākam kopā, diskutējam un pārrunājam pasākumus – ko un kā darīt labāk. Izstrādāju arī projektus, lai varētu organizēt papildu pasākumus un izglītojošas lekcijas. Mēs biedrībā esam ļoti aktīvi, un tas dod lielus ieguvumus – palīdz cilvēkiem izrauties no mājas, nonākt sabiedrībā, ceļot un iegūt jaunas zināšanas. Piemēram, šodien mums ir lekcija «Vai viegli būt senioram?». Šāda kopā nākšana pensionārus uzmundrina un dod spēku, kas šajā vecumā ir īpaši svarīgi. Mēs kā biedrība esam iestājušies arī nevalstisko organizāciju inkubatorā, kur drīz sāksies mācības par dažādām tēmām, tostarp par iespējamo līdzekļu piesaisti biedrībai. Kopumā paredzēti desmit dažādi kursi, kas noteikti sniegs ļoti vērtīgu pieredzi. 

– Kā īsti ir – vai viegli būt senioram mūsdienu Latvijā?

– Tas ir atkarīgs no katra paša – cik viņš ir aktīvs un cik ļoti vēlas darboties. Protams, jādomā arī par pasīvākajiem un to, kā panākt, lai viņi kļūst rosīgāki. Es domāju, ka Madlienā mums tas izdodas ļoti labi.

– Savulaik vadījāt arī Svētdienas skolu un katru vasaru vedāt bērnus uz nometnēm. Vai turpināt šo tradīciju joprojām?

– Ar to nodarbojos aptuveni 17–18 gadu. Nometnes katru reizi veidojām citā Latvijas vietā. Bija arī periods, kad darbojos ar jauniešiem, jo iepriekšējā darba vadītāja bija pārcēlusies no Madlienas uz Rīgu. Tāpat bija ilggadēja sadarbība ar vācu jauniešiem, kuri gandrīz 20 gadu brauca pie mums. Mēs uzņēmām viņus Madlienā, bet es ar vietējiem jauniešiem braucu pie viņiem uz Vāciju. Kad vācu nometņu vadītāja pārtrauca strādāt ar jauniešiem, cilvēks, kurš pārņēma viņas pienākumus, vairs nebija tik aktīvs, un sadarbība ar Latviju tika pārtraukta. Taču katru gadu septembrī Madlienu joprojām apmeklē vācu senioru grupa. Interesanti, ka jaunieši, kuri brauca pie mums pašā sākumā, šobrīd jau paši ir senioru grupā – tik daudz gadu pagājis. Šī sadarbība turpinās, cilvēkiem pastāv interese, un tas ir ļoti jauki.

– Kur jūs rodat spēku un enerģiju, lai to visu paveiktu?

– Tas, protams, prasa fizisku spēku. Taču apziņa, ka varu kādu iepriecināt, izdarīt citam ko labu, sniedz man vislielāko gandarījumu. Arī par grāmatām runājot, cilvēki man dažreiz mēdza delikāti norādīt, ka es ar šo projektu neko nenopelnu. Es viņiem atbildēju, ka īstenībā iegūstu ļoti daudz, jo varu darīt ar prieku un dot citiem. Tā ir vislielākā samaksa. Ja es par šo darbu saņemtu naudu, tas man tik lielu prieku nesagādātu. Man galvenais ir iepriecināt citus. 

– Tagad noslēdzas vecais gads un sāksies jaunais. Kādas ir idejas nākamajam gadam – vai viss jau izplānots? 

– Gan iedzīvotāju padomē, gan pensionāru biedrībā nopietni domāsim par jauniem projektiem. Ir dažādas iespējas, un jāskatās, ko varam darīt, lai uzlabotu gan pensionāru, gan visu Madlienas iedzīvotāju dzīves kvalitāti. Šogad esam izveidojuši četrus projektus, un visi ir arī realizēti. Patlaban piektais projekts ir iesniegts līdzdalības budžetā – tas veltīts senioriem, lai viņiem Madlienas centrā būtu vieglāk nokļūt līdz kantora ēkai un veikalam. Pašlaik tur ir vienkāršas kāpnītes, uz kurām daudzi cilvēki guvuši traumas. Es izstrādāju projektu, kas paredz izveidot labiekārtotas kāpnes pusotra metra platumā ar margām, lai cilvēkiem būtu drošāk un vieglāk pārvietoties. Priecīga ziņa, šis projekts tiek atbalstīts un pavasarī varēsim to realizēt. Darba ir daudz, un jādomā uz priekšu, ko vēl varam izdarīt. 

Protams, svarīgi arī būt kopā ar bērniem un ģimeni. Meita dzīvo Vācijā, mēs regulāri braucam pie viņiem, bet šogad uz Ziemassvētkiem un Jaungadu viņi būs pie mums. Laiks skrien, tikai jāspēj visas lietas paveikt. 

– Varbūt jums ir kāds dzīves moto vai kāda atziņa, kuru cenšaties vienmēr ievērot?

– Galvenais ir darboties. Sajūta, ka esi kādu iepriecinājis, dod prieku, spēku un gandarījumu. Lielākā samaksa, ko var saņemt par savu darbu, – kad otrs saprot, ka ir ieguvējs, jūtas laimīgs un no sirds saka paldies. Tas ir pats svarīgākais.

– Lai izdodas īstenot visas idejas un iecerētos plānus! Veselību un darba sparu!