Lielvārdes Kultūras nama vadītāja Iveta Siliņa atgādina, ka Lielvārdes vārds pirmo reizi vēstures rakstos minēts jau 1201. gadā Indriķa hronikā kā Lennewarden, un kopš tā laika aizritējuši 825 gadi. Savukārt Kultūras nams šogad svin savu 50 gadu jubileju. Tai izraudzīts nosaukums «Ja sienas spētu runāt», jo pusgadsimta laikā ēka uzkrājusi neskaitāmus notikumus, emocijas un stāstus, kļūstot par nozīmīgu kopienas centru. Kā saka Iveta Siliņa, nav iemesla nesvinēt arī šīs vietas jubileju: «Šīs ēkas sienas ir uzsūkušas neskaitāmus notikumus un stāstus, un ne viens vien no tiem izskanējis Latvijas mērogā... Savulaik tās bija diskotēkas, Ēnu dejas, tagad Gunāra Priedes teātra festivāls «Pie mums martā», «Sirdsdziesmas» koncerts, mūsu radošo amatierkolektīvu darbība.»
Kultūras nama jubilejas kulminācija paredzēta 17. oktobrī, un gatavošanās tai jau rit pilnā sparā. Tiek apkopota vēsture, pētīti muzeja materiāli un uzrunāti cilvēki, kuri šeit strādājuši un ar savu darbu atstājuši nozīmīgu ieguldījumu. Pasākums būs iespēja ne tikai atskatīties uz paveikto, bet arī satikties, kopīgi izvērtēt pieredzēto un iezīmēt nākotni. «Gribam, lai tā ir prieka pilna satikšanās – lai cilvēki sajūt, cik daudz mēs kopā esam piedzīvojuši,» saka Iveta Siliņa.
Kolektīvi – kultūras sirds
Abu šo nozīmīgo jubileju atzīmēšana aizsākās jau gada sākumā – amatiermākslas kolektīvu vakarā «Ja sienas spētu runāt». Tajā Lielvārdes radošie un atraktīvie kolektīvi ar priekšnesumiem un asprātīgiem, humoru pilniem stāstiem atklāja, ko viņiem nozīmē šī vieta. Tieši šie kolektīvi ir Kultūras nama lielākais lepnums – tajos pārstāvētas visas paaudzes, un amatiermāksla izpaužas dejā, dziesmā, folklorā un teātrī. To apliecina arī nozīmīgas jubilejas – pērn jauktais koris «Lāčplēsis» ar koncertu «Es mīlu dzīvi skaisto» nosvinēja 160 gadu, savukārt deju kolektīvs «Lāčplēsis» 60 gadu jubileju atzīmēja koncertā «Manas mājas – Lāčplēsis», kur uz skatuves satikās bijušie un esošie dejotāji.
Kultūras nama vadītāja piebilst, ka svētku gadā tiek plānotas arī dažādas izstādes, kas veltītas izcilajām radošajām personībām, ar kuru dzīvesgājumu Lielvārdes kultūras norises cieši saistītas, un tie ir Uldis Žagata, Gunārs Priede, Olga Rajecka, Aija Andrejeva, Agris Semēvics un citi. Kā katru reizi, arī šogad latviešu oriģināldramaturģijai veltītais festivāls «Pie mums martā» bija cieši saistīts ar novadnieku Gunāru Priedi, kas iesākās 17. martā ar īpašu piemiņas – atmiņu vakaru un noslēdzās 21. un 22. martā.
Pilsētas svētki – kopības spēks
Bet vasaras vidū, jūlija beigās, pilsēta svinēs savu jubileju. Lai svētku viesiem un dalībniekiem sarūpētu košus svētkus, aktīvi darbojas darba grupa, kurā iesaistīti ne tikai Kultūras nama darbinieki, bet arī pilsētas pārvaldes, pašvaldības iestāžu darbinieki, uzņēmēji. Kā norāda Kultūras nama vadītāja, šajos svētkos līdzās viesmākslinieku devumam īpaši tiks izcelts pašu talantīgo un radošo lielvārdiešu radītais saturs. Svētki sāksies 24. jūlija, piektdienas, vakarā ar ekumēnisko dievkalpojumu un svētku atklāšanas koncertu pie Andreja Pumpura muzeja, sportiskām aktivitātēm; sestdienas rītā – muzikālās brokastis pie Lielvārdes Mūzikas un mākslas skolas, tirgus, aktivitātes ģimenēm, pēcpusdienā – svētku gājiens, dažādi koncerti un vērienīga zaļumballe Spīdalas saliņā. Ne katros svētkos tiek organizēts gājiens, tāpēc šogad tam īpaša loma. Gājienā aicināti piedalīties uzņēmēji, pašvaldības iestādes, iedzīvotāji, biedrības, nevalstiskās organizācijas – visi lielvārdieši. «Gājiens – tas ir veids, kā sabiedrībai ieraudzīt pašai sevi, saliedēties, apjaust savu spēku un lepoties ar to, ko mēs katrs darām un kādi esam. Ikdienā cilvēki paskrien viens otram garām, tāpēc pulcēšanās gājienam un došanās kopīgā ceļā ļaus ikvienam sajust, cik daudz Lielvārdē patiesībā ir dzīvības, talantu, kāds mēs esam spēks,» gājiena ideju pamato Iveta Siliņa. Gājiens vedīs cauri Lielvārdei uz Spīdalas saliņu, kur katrs pašdarbības kolektīvs sniegs savu sagatavoto priekšnesumu kopā ar profesionāliem māksliniekiem, ar kuriem kādreiz sadarbojušies vai vēlētos sadarboties. Tas viss tiks apvienots kopīgā stāstā «Lielvārde laiku lokos», ļaujot skatītājiem piedzīvot Lielvārdes stāstu cauri laikiem. Pasākums noslēgsies ar viesmākslinieku koncertiem. Kādiem? Tas vēl ir noslēpums.
Paveiktais un iecerētais
Ja runājam par pārmaiņām, ko nesuši pēdējie pieci gadu desmiti, mainījies ir ne tikai Kultūras nama saturs, bet arī pati vide. Būtiskākā no praktiskajām pārmaiņām ir Lielās zāles rekonstrukcija, kas sākās sarežģītos apstākļos – tika konstatēti jumta konstrukcijas bojājumi, un 2018. gadā zāli nācās slēgt. «Tas notika laikā, kad Latvija svinēja savu simtgadi. Tas mums bija liels izaicinājums – organizēt jau saplānotos pasākumus šādos apstākļos. Sirsnīgs paldies visiem, kuri palīdzēja, atbalstīja un centās saprast, jo nācās saskarties arī ar negatīvismu,» atceras Iveta Siliņa. 2022. gada sākumā ar Olgas Rajeckas jubilejas koncertu lielvārdieši piedzīvoja atjaunotās zāles atklāšanu. Renovācijas laikā tika pilnībā atjaunots 400 sēdvietu zāles interjers – izbūvēta jauna grīda, sakārtota sienu un griestu apdare, uzstādīts jauns apgaismojums, atjaunota skatuve un pielāgotas inženiersistēmas.
Pagājušajā gadā veikts jumta remonts virs otrā stāva zāles, atjaunošanas darbi nepieciešami arī pašā zālē. Vienlaikus tiek lolotas arī tālejošākas ieceres – piemēram, izbūvēt tiltiņu no Kultūras nama uz Spīdalas saliņu, lai viesmākslinieki varētu ērti nokļūt norises vietā, nešķērsojot skatītāju pūli. Ikdienā aktuāls ir arī jautājums par kafejnīcas telpām – tām joprojām tiek meklēts nomnieks, jo šāda vieta būtiski papildinātu gan pasākumu atmosfēru, gan Kultūras nama dzīvi kopumā. Tāpat jau ilgstoši neatrisināta ir telpu problēma – daļu no telpām aizņem bibliotēka, kas šeit darbojas kā «pagaidu» risinājums jau kopš 1976. gada. Ja bibliotēka nākotnē pārceltos uz jaunām telpām, Kultūras nams iegūtu tik ļoti nepieciešamo vietu mēģinājumiem, nodarbībām un profesionāli aprīkotai izstāžu zālei, kur varētu eksponēt dažādu mākslas veidu un žanru darbus, arī laikmetīgo. Tāpēc viena no būtiskākajām cerībām saistīta ar jaunas bibliotēkas izbūvi pilsētā.
Kultūra kā balsts
Lielvārdieši, pēc Kultūras nama vadītājas domām, ir prasīgi un kritiski, reizēm arī konservatīvi, taču vienlaikus radoši un ar spēcīgu piederības sajūtu savai vietai. Tautas mākslas tradīcijas šeit ir stabils pamats, uz kura balstās kultūras dzīve, bet vienlaikus arvien aktuālāks kļūst jautājums – kā savienot tradīciju ar laikmetīgumu. Arī Kultūras nama loma ir mainījusies – tas vairs nav tikai pasākumu norises vieta, bet kopienas centrs, kur cilvēki satiekas, mācās un stiprina savu identitāti. Pēdējo gadu satricinājumu laikā īpaši svarīga kļuvusi vajadzība pēc vietas, kur atgūt mieru un iekšējo līdzsvaru. Kultūras nams var kļūt par šādu telpu – vietu, kur cilvēks uz brīdi var apstāties, gūt pozitīvas emocijas un stiprināt savu pārliecību. Kultūra palīdz veidot dialogu ar sevi un pasauli, un tieši tāpēc tās nozīme reģionos kļūst arvien lielāka.
Iveta Siliņa atzīst – darbs kultūrā prasa gan radošumu, gan izturību, taču tas ir viņas īstais aicinājums. Iedvesmu viņa rod kultūras pieredzēs – teātrī, izstādēs un ceļojumos –, bet lielāko gandarījumu sniedz skatītāju atzinība un kopīgs darbs ar komandu. Nākotnē viņa redz Kultūras namu kā laikmetīgu, atvērtu un sabiedrībai nozīmīgu vietu, kur cilvēki rod piepildījumu un atbalstu. Jubilejas gadā viņas vēlējums lielvārdiešiem ir saglabāt piederības sajūtu un iekšējo spēku, vienlaikus kļūstot iecietīgākiem vienam pret otru. Jo tieši ieklausīšanās, sapratne un cieņa veido stipru kopienu, kurā ikvienam ir vieta.
