Kurā brīdī jums kļuva skaidrs, ka veidosiet filmu par TTT basketbolistēm un viņu stāstu?

Filmējot "Dvēseļu puteni", man radās sajūta, ka gribētu uztaisīt kaut ko vieglāku un par tēmu, kas man ir ļoti tuva - par basketbolu. Es pats kādreiz trenējos. Kad strādāju pie "Dvēseļu puteņa", tobrīd bija skaidrs, ka nākamā filma būs par TTT.

Pasaules mērogā no visiem Latvijas sporta sasniegumiem tieši TTT sportistes ir fenomens. Ne velti viņas ir Ginesa rekordu turētājas - trīs desmitgades pēc kārtas bija čempiones, uzvarēja nozīmīgākajās Eiropas līgās un tika atzītas par 20.gadsimta labāko komandu sportā. Skaidrs, ka šis stāsts ir jāizceļ gaismā.

Kāds bija praktiskais darbs filmas veidošanā? Uz kā bāzes tika veidots TTT stāsts?

Sākās viss ar manu interesi - kas īsti ir TTT un kā šo stāstu izstāstīt. Uzzināju par Uztupes-Karamiševas stāstu, jo viņu pieminēja vairākas TTT spēlētājas. Patiesībā Uztupe-Karamiševa atdeva visu mūžu TTT, bija "zibensnovedēja" un galvenā komandas saliedētāja. Arī Semjonovu viņa paņēma savā paspārnē - citādi viņa, visticamāk, nepaliktu komandā. Tā sāka veidoties gandrīz mitoloģiskais tēls.

Izrādījās, ka, lai gan Uztupe-Karamiševa bija pirmā TTT kapteine, viņa basketbolu spēlēja jau desmit gadus pirms tam un bija vienīgā latviete PSRS izlasē. Viņa nebija gara auguma spēlētāja kā Kristaps Porziņģis, Andris Biedriņš vai Semjonova - viņa bija saspēles vadītāja. Tas bija ļoti grūti, jo, kā stāstīja citas spēlētājas, latviešus PSRS laikā dēvēja par "fašistiem". Viņus nemodināja uz treniņiem, speciāli bojāja formu, lika justies nevēlamiem. Uztupe-Karamiševa bija pirmā un viena pati šādā vidē vēl Josifa Staļina laikos. Iedomājieties, cik smagi tas bija.

Tad atklājās arī viņas ģimenes stāsts. Viņai bija brālis - Latvijas brīvvalsts laikā ļoti perspektīvs basketbolists. Viņu iesauca leģionā, un viņš neatgriezās. Uztupes-Karamiševas brālis negribēja riskēt atgriezties Latvijā, jo zināja, ka viņa ceļš aizvestu uz Sibīriju. Uztupe-Karamiševa to saprata un nolēma spēlēt basketbolu, lai brāli atrastu, jo sportistiem bija atļauts ceļot. Tas radīja stāstu par mērķtiecīgu cilvēku. Čeka viņu visu laiku pārbaudīja, jo zināja, ka brālis ir ārzemēs. Viņai nedrīkstēja atļaut izbraukt no PSRS, bet viņa turpināja spēlēt, dzīt sevi uz priekšu un nepadoties, līdz sasniedza mērķi.

Kad uzzini šādu stāstu un apzinies, ka tas ir nezināms, kā no vēstures lapām izdzēsts, gribas to izstāstīt. Vienlaikus tas man lika domāt, cik daudz ir bijis šādu cilvēku, kas daudz darījuši Latvijas labā, bet palikuši nezināmi. Tas laiks sakrīt ar periodu, kad latvietis iemācījās apklust, nerunāt un drošības labad nevienam neko nestāstīt.

Sports atsedz vēl brutālāku ainu par mūsu klusēšanu un identitāti. Sportā mēs vienmēr esam bijuši lieli patrioti - gan hokejā, gan basketbolā. Cīnāmies, kliedzam, dziedam "Latvija!" ar asarām acīs. Bet šādas uzvedības ikdienā mums nav. Daudziem latviešiem ir grūti būt apzinātiem patriotiem ikdienā. Sportā tas izdodas, bet ikdienā - nē.

Šķetinot pēckara gadus, kļūst skaidrs, kāpēc tas tā izveidojās. Cilvēks ikdienā klusē, labāk neko lieku neteikt, bet basketbola spēlēs viņš saprot, ka drīkst no sirds izkliegties un atbalstīt savējos. Neviens nevarēja iestāstīt, ka austrumu pusē ir labāki sportisti, jo mūsu meitenes viņus vienkārši uzvarēja vienos vārtos.

PSRS darīja visu iespējamo, lai mēs nesajustos pārāki. PSRS izlasē nekad neņēma vairāk par vienu vai divām latviešu spēlētājām, lai gan varēja uzņemt vismaz desmit. Ja bija jāspēlē pārbaudes spēles starp TTT un PSRS izlasi, viņi noņēma Skaidrīti Smildziņu, kas bija tā laika labākā spēlētāja pasaulē. Bet TTT tāpat vinnēja PSRS izlasi. PSRS zaudēja Amerikas izlasei, TTT uzvarēja. To nevarēja noslēpt, jo sportā ir rezultāti.

Pēckara gados tas ir iedvesmas brīdis tieši caur basketbolistēm - vienalga, ko mums stāsta, mēs esam stipri. Kas var būt iedvesmojošāks par šīm meitenēm, kas nāk un uzvar visu šo "sarkano mašīnu"?!

Caur sportu izveidojās stāsts par Uztupes-Karamiševas individuālo mērķi - satikt savu brāli, un tas izvērsts plašākā kontekstā - par Latviju okupācijas laikā, par dzīvi okupācijas laikā?

Jā, sākumā man gribējās "vieglu stāstu" par basketbolu. Vienu brīdi pat domāju, ka tas varētu būt mūzikls, kur spēlētāja dzied, stāvot uz soda līnijas. Bet, sākoties tam ārprātam austrumu pusē, sapratu, ka fundamentāli ir jāķeras klāt lietām, kas mūsu identitātei ir būtiskas un daudzus gadus nav izstāstītas. Tas man ļāva paraudzīties plašāk un uzdot jautājumu - kāpēc toreiz tik daudzi tūkstoši gāja uz TTT spēlēm.

Diemžēl šodien sieviešu basketbols nav tik populārs, bet toreiz bija citādāk - cilvēki pat kāpa kokos, jo spēles bija pārpildītas. Uzdodot jautājumu, kāpēc šīs spēles bija tik populāras, soli pa solim atšķetinājās atbilde - cik daudz tās deva mūsu identitātei un pārliecībai, ka mēs esam spēcīgi.

TTT bija kā latviska saliņa milzīgajā rusifikācijas procesā. Katrā uzņēmumā tika ielikti daudzi imigranti no austrumu zemēm, bet TTT vadība kaut kādā veidā prata manevrēt un izvairījās no citu tautību iekļaušanas komandā, lai saglabātu latvisku komandu.

TTT nebaidījās. Autoritārs režīms balstās bailēs - tas vienmēr mēģina uzbūvēt burbuli par to, cik tas ir visvarens, ka okupēs citu valsti trīs dienās, ka visur ir ausis, kas noklausās. Bet realitātē režīms ir "milzis uz māla kājām". TTT pretojās un nepakļāvās sistēmai.

Cilvēki to sajuta, tāpēc daudzi nāca, atbalstīja un iedvesmojās no komandas. Tas deva iespēju atklāt dziļāku stāstu - kāpēc tas viss bija tik svarīgi. Kāpēc bija svarīgi arī Uztupei-Karamiševai, kura meklēja savu brāli, tomēr palikt Latvijā un visu savu mūžu veltīt basketbolam, kļūt par "otro treneri", kas pieskata komandu un turpina. Dominēt trīs desmitgades ir milzīgs sasniegums - nomainās trīs basketbolistu paaudzes, bet TTT turpina uzvarēt. Klusi maliņā viņa - Uztupe-Karamiševa.

Aktieri Agnese Budovska un Jēkabs Reinis. Publicitātes foto

Jūsuprāt, viņa ir "klusais cīnītājs"? Mums ir disidenti, kas ir piedzīvojuši represijas, un tad ir cilvēki, kuri it kā iekļaujas sistēmā, bet drupina režīmu no iekšpuses.

Jā, tas arī paver lielāku diskusiju, par kuru gribu runāt filmas kontekstā. Filmā ir citāts - ir tie, kas "šķiļ dzirksteles, bet ir arī tie, kuriem ir jāuztur salmi sausi". Ir cilvēki kā Gunārs Astra, kurš sevi aizdedzina un ir gatavs mirt idejas vārdā. Var sevi aizdedzināt, bet, ja citi nebūs gatavi šai idejai, nekas nesanāks. Tāpēc ir vajadzīgi arī "klusie cilvēki", kuri atrodas sistēmā, bet prot saglabāt pareizās vērtības.

Toreiz Latvijā ļoti labi zināja, kurš ir pareizais izdevums, kurš publicē to, kas nav piesātināts tikai ar padomju ideoloģiju. Zināja, kuri ir īstie režisori un aktieri. Mēs zinājām, ka aktieris Eduards Pāvuls varēja nospēlēt politkorektu lomu, bet mēs zinājām arī to, kāds viņš ir sirdī. Mēs bijām iemācījušies saprast šīs smalkās nianses, un šādi cilvēki turēja "sausos salmus".

Arī Uztupe-Karamiševa bija tāda - smaidīga, jauka, bet aiz smaida slēpās milzīga nasta. Tie ir cilvēki, kas uzturēja šīs vērtības - tiklīdz Latvijai bija pirmā iespēja atgūt neatkarību, visi bija Daugavas krastmalā.

Tā ir tēma, par kuru Latvijā gandrīz nerunā, - par cilvēkiem, kas pretojās, esot sistēmā. Mums ir melnbalta bilde - visi komunisti ir slikti, visi, kuru vārdi atrodami "čekas maisos", ir slikti. Protams, tur ir arī ļauni cilvēki, bet realitātē bija daudzi, kas no iekšpuses grāva sistēmu un manipulēja ar to.

Paradoksāli, bet Lietuvā un Igaunijā šādu jautājumu nav. Mums pat skolā mācīja, kā lietuvieši prata apiet padomju sistēmu. Piemēram, viņi uzrādīja, ka ir vairāk iebraucēju nekā patiesībā, lai padomju vara neredzētu reālo situāciju. Lietuviešiem bija savi cilvēki sistēmā, kas manipulēja tautas labā.

Savukārt Latvijā pieņemt to, ka sistēmā bija cilvēki, kas gribēja labu, ir grūti. Bet tādi bija - citādi kāpēc Brīvības ielā nav "hruščovkas", kāpēc tika atjaunoti Brāļu kapi, uzbūvēta kinostudija, Dziesmu svētku estrāde?! Tas nenotika pats no sevis - bija cilvēki, kas strādāja sistēmā, bet ar citu pārliecību.

Objektīvu iemeslu dēļ mums bija daudz grūtāk nekā lietuviešiem vai igauņiem. Šeit bija militārā bāze, Latvijas PSR apmeklēja PSRS politiskais darbinieks Ņikita Hruščovs, kuram politiskās pārvaldes priekšnieks ģenerālis Djomins iečukstēja ausī, ka Latvijā esot nacionāla pretošanās kustība. Tālāk ar centrālkomitejas ideoloģiskā sekretāra Arvīda Pelšes un komunistu līdera Jāņa Kalnbērziņa dedzīgu atbalstu Hruščovs "iztīrīja" visu, sākot ar Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieku Eduardu Berklavu, Latvijas PSR Augstākās padomes deputātu Paulu Dzērvi un citiem. Lietuvā un Igaunijā šādas tīrīšanas nenotika. Tās ir sekas, ko mēs jūtam vēl šodien. Manuprāt, par to mēs runājam pārāk maz.

Kas palīdzēja neapmaldīties laika kontekstā? Ja nemaldos, tad "Dvēseļu putenim" bija piesaistīti astoņi vēsturnieki.

Bija līdzīgi - runāju ar vēsturniekiem, kas to laiku pēta. Protams, tas ir sarežģīti, jo nav tādu faktu, uz kuriem viegli balstīties. Informāciju var iegūt no cilvēku darbībām un no tām mēģināt kaut ko izsecināt. Tomēr tas ir laiks, par kuru vēl var stāstīt, jo cilvēki, kas to atceras un spēj palīdzēt, ir dzīvi.

Piemēram, basketbola ziņā tās ir Skaidrīte Smildziņa un Helēna Hehta. Viņas, neskatoties uz cienījamo vecumu, joprojām ir pie asa prāta un var izstāstīt, kā tolaik gāja. Arī treneri, TTT dibinātāja, komandas pirmā priekšnieka Aleksandra Zālīša radinieki varēja pastāstīt, ko bija dzirdējuši. Tas viss ir apjomīgs, detektīva cienīgs darbs - piefiksē visu, kas pieejams, un pēc labākās sirdsapziņas centies pieturēties pie patiesības, neinterpretējot sev izdevīgā virzienā.

Šis process momentā parādīja, ka mūsu vēsturē ir vesela neizpētīta un neizrunāta daļa. Protams, filmā man ir jāatspoguļo notikumi no TTT perspektīvas un tas, ko komanda sasniedza, bet ar to ir saistīti daudzi citi stāsti.

Piemēram, ir dažas brīnišķīgas grāmatas par žurnālu "Liesma" - kā cilvēki toreiz cīnījās pret noklausīšanos. Noklausīšanās tika veikta, izmantojot telefonus, tāpēc redakcijā mēdza sarunāt, ka "šodien nerunājam skaļi, bet sarakstāmies". Kādā brīdī ienāca kāds cilvēks un sacīja, ka redakcijai laikam telefons nestrādā, un to nomainīja. Toreiz tā tiešām notika.

Manuprāt, padomju sekas līdz galam ir nostrādājušas tieši uz manu paaudzi. Mēs esam pirmie, kas ir apjukuši par to, kas toreiz bija. Kad es skatos uz to laiku un cilvēkiem, piemēram, dāmām, kas spēlēja basketbolu, - viņas bija daudz drosmīgākas, nekā esam mēs šodien. Agrāk es biju dzirdējis divus stāstus par Latvijas sarkanbaltsarkanajiem karogiem, kuri tika uzvilkti mastā, bet patiesībā tādu gadījumu bija simtiem.

Tolaik jaunieši daudz mazāk baidījās, neskatoties uz objektīviem iemesliem, nekā, iespējams, mēs šodien. Tāpēc man šķiet, ka nerunāšana ir nostrādājusi pret mums. Domāju, ka, ja Latvija nebūtu neatkarīga, tad, iespējams, es soļotu kā laimīgs pionieris, domājot, ka Vladimirs Ļeņins ir gaišais tēvs, kurš izgudroja ābeci.

Jums kā režisoram nav mazliet ierobežojoši, ka filma ir par laiku un neizdomātiem cilvēkiem? Tas prasa precizitāti, vienlaikus stāstam ir jābūt arī emocionālam?

Tas ir vislielākais izaicinājums. Neatkarīgi no tā, kāds priekšstats man radās par to laiku, tam nav nekādas vērtības, ja es nevaru izstāstīt emocionālu un godīgu stāstu par Uztupi-Karamiševu un TTT, par to, kam komanda gāja cauri. Tikai tad skatītājs var just līdzi un caur šiem cilvēkiem ieraudzīt to laiku.

Tas ir pats sarežģītākais - kā salikt vienā veselumā emocionālo stāstu un vēsturisko patiesību. Ja izlaiž jebkuru no šīm daļām, stāsts kļūst nepilnīgs. Arī "Dvēseļu puteni" veidojot, bija tieši tas pats. Ja diskusijas ir par vēsturisko patiesību, tad vienā brīdī es sapratu, ka vienīgais veids, kā runāt ar cilvēkiem, kuri saka, ka "tā nebija", ir viņiem atbildēt: "Nu, saderam uz aliņu?" Tajā brīdī cilvēks apklust, aizdomājas un, cerams, nākamreiz tiešām atnesīs to aliņu. Citādi filmēšanas laukumā diskusijas virmo ilgi.

Daudzi cilvēki saka, ka zina, kā bija PSRS laikā, bet viņi runā tikai par pagājušā gadsimta 70. un 80.gadiem. Viņi nezina, kas notika 50.gados, kāda bija atšķirība starp Staļina laiku un pāreju uz Hruščova laiku, kad pēkšņi "Pravda" raksta, ka Staļins ir slepkava.

Runa ir par to brīdi, kad Staļina laiku nomaina Hruščova laiks - kad sākas skaistās vingrošanas, fabrikās saliek puķu podus, bet čekas metodes kļūst smalkākas. Vairs nav nagu maukšanas, bet ir juridiskas konstrukcijas, kas tik un tā cilvēku iznīcina. Tie ir pilnīgi atšķirīgi posmi 50 okupācijas gados. Un, ja kāds saka, ka zina, kā ir dzīvot PSRS, tad viņš runā par 80.gadiem, taču tas nedod pilnvērtīgu ainu.

Aktieris Artūrs Skrastiņš. Publicitātes foto

Vai, jūsuprāt, stāsti par sportu ir labs veids, kā stāstīt par Latvijas vēsturi auditorijai ārzemēs?

Domāju, ka jā. Jo, pirmkārt, Latvija ar savu vēsturisko pieredzi var daudz ko mācīt pasaulei. Mums ir unikāla pieredze. Tās valstis, kas dzīvo mūžīgā labklājībā un kur nav riska, ka tavā valstī ienāks sveša armija, tevi izsūtīs vai sagraus tavu pašvērtību, reizēm ir veselīgi atgādināt, ka brīvība ir ļoti liela vērtība un tā nav pašsaprotama.

Sports ir lielisks instruments, jo sporta rezultāts ir izmērāms. Piemēram, ir grūti pateikt, vai viens mākslinieks ir labāks par otru - tas ir interpretējams. Bet sportā nav interpretācijas, ir rezultāts. Ja mūsu meitenes uzvar PSRS izlasi, tad viņas ir labākas. Un tajā brīdī ideoloģijai pretī nostājas reāli fakti.

Tas pats notiek arī karā. Lai arī kā Krievija stāsta, ka "ieņems Ukrainu trīs dienās", realitāte ir cita. Fakti runā skaļāk par propagandu. Tāpat kā "Kurzemes katlā". Plāns bija "noslaucīt" pēdējo stūrīti, bet latvieši noturējās. Tos faktus nevar interpretēt. Sportā šīs lietas strādā ļoti tieši, jo tu nevari interpretēt rezultātu. Brīdī, kad esi pārāks, tas parāda tavu garu un pārliecību. Parāda, ka tu zini, par ko cīnies.

Piemēram, Skaidrīti Smildziņu gribēja iekļaut Slavas zālē un izveidot viņas vaska figūru. Viņa skaidri pateica, ka nekādā gadījumā tur nebūs viņas figūras PSRS izlases formā - tur būs TTT. Smildziņa varēja teikt, ka ir pasaules čempione PSRS izlasē, bet viņa vienmēr uzsvēra, ka ir latviete. Tā domāja arī visas komandas spēlētājas. Viņu lielākā sāpe bija tā, ka viņas nekad nevarēja spēlēt kā Latvijas izlase un nevarēja nest Latvijas karogu pasaules čempionātā vai olimpiādē.

Kino ir universāla valoda, tāpat kā sports, tas droši vien padara šādas filmas vēl pieejamākas un saprotamākas visiem.

Jā, ļoti labi pateikts. Tas ir kā ar "Sapņu komandu". Mēs esam pirmie Eiropas čempioni, un to neviens nevar mums atņemt. Ja uzvar igauņu basketbola komanda "Kalev", tad viņi var taisīt par to filmu un skatītājiem Igaunijā būs skaidrs, kāpēc tā jāskatās. TTT uzvarēja trīs desmitgades. Mūsu basketbolistes bija labākās pasaulē.

Te parādās jautājums - ko darīt, ja tu spēlē zem svešas varas, citas valsts čempionātā? Tas ir viens no sāpīgajiem jautājumiem, kas skāra tā laika sportistus.

Kāpēc mēs joprojām nesakām, ka tās ir Latvijas uzvaras? Kāda ir PSRS saistība ar to, ka Jānis Lūsis aizmeta šķēpu vistālāk? Tā ir Latvijas medaļa! Meitenes, kuras toreiz spēlēja basketbolu un uzvarēja, - tā ir Latvijas uzvara. Viņām tas bija ļoti sarežģīti, jo trimdas latvieši bieži vien viņām pārmeta, kāpēc viņas ar savām uzvarām sludina, ka komunisms ir labs.

Bet galvenais fakts bija tas, ka cilvēki Latvijā skaidri zināja - tie ir mūsu sportisti. Viņi pierādīja, ka neatkarīgi no tā, ko PSRS stāsta par savu pārākumu, mūsējie ir tie, kas patiesībā ir labākie. Tie ir mūsu sportisti, un viņi grūtajos laikos nesa Latvijas vārdu pasaulē.

Ja runājam par budžetu, tad "Dvēseļu putenim" paveicās, jo bija politiskās partijas stingrs atbalsts un uzskats, ka šāda filma ir nepieciešama. Es pieļauju, ka "Dvēseļu puteņa" panākumi palīdzēja arī šai filmai, taču ar to vien droši vien finansiāli nepietika.

Protams. Man ir ļoti žēl, ka "Dvēseļu puteņa" piemērs neveicināja sistēmisku pieeju, ka Latvijā vismaz reizi trīs gados būtu oficiāls konkurss lielāka mēroga darbam, kas veltīts svarīgam latviešu vēsturiskam periodam vai autoram. Šādu projektu nepieciešamība ir acīmredzama, taču ar šī brīža Latvijas kino budžetu ko tādu īstenot ir ārkārtīgi grūti.

Rezultātā kino veidotājiem praktiski katru dienu ir jāmeklē sponsori un atbalstītāji. Par laimi, Latvijā ir uzņēmumi, piemēram, "Depo", “Latvijas mobilais telefons” un citi, kas palīdz, un uz šādiem uzņēmumiem lielā mērā arī turas Latvijas kultūra. Pieminot igauņu filmu "Kalev", mums bieži nākas izgudrot divriteni no jauna, jo viņu filmas budžets bija vismaz divas reizes lielāks nekā filmai par TTT. Ja viņi var "uzzīmēt" skatītājus, tad mums jādomā visādi joki un jāpaļaujas uz brīvprātīgajiem, kas, par laimi, ir pietiekami un ir gatavi piedalīties, jo tic, ka šādas filmas ir vajadzīgas. Bet tas ir jādara ar misijas apziņu un "auseklīti pierē", kamēr apstākļi ir tādi, kādi ir.

Studējot doktorantūrā, iepazinos ar pētījumiem par to, kā kino mainās kara tuvumā. Ukrainas, Polijas un pat Krievijas piemēri parāda, ka, tiklīdz valsts saprot, ka atrodas apdraudējuma situācijā, tā daudz iegulda kino. Filmas kļūst par stratēģisku instrumentu, kas spēj sasniegt cilvēkus. Kad kino sāk runāt par to, kas mēs, latvieši, esam - caur personīgiem stāstiem -, tas dod motivāciju, kāpēc aizstāvēt savu zemi.

Bet kā mēs varam aizstāvēt savu dzimteni, ja līdz galam nemaz nezinām, kas tā ir? Mums trūkst lielo stāstu, kas skaidri nodotu vērtības. Šajā ziņā kino var ļoti palīdzēt, bet diemžēl tas joprojām atrodas pabērna lomā. Filmu budžeti Latvijā ir nesalīdzināmi mazāki nekā citās Baltijas valstīs. Tomēr tas ir jādara, un šādi stāsti ir jāstāsta.

Vai Latvijas kino attīstība patlaban nav tāda svārstīšanās? Bija programma "Latvijas filmas Latvijas simtgadei". Toreiz nozarei četru gadu laikā novirzīja 7,5 miljonus eiro un rezultāts bija iespaidīgs, bet tad atkal nozare piedzīvoja zināmu "bedri". "Straumes" fenomenālo panākumu dēļ fokuss ir uz animācijas attīstīšanu. Vai ir iespējams atrast veidu, lai Latvijas kino attīstītos vienmērīgi, neatkarīgi no tā, kāds ir filmas žanrs?

Ir divas puses. Runājot par animācijas atbalstu, jāsaka, ka Gints Zilbalodis ir pierādījis spēju radīt kaut ko patiesi izcilu. Šādos gadījumos nav daudz jādomā. Mēs esam maza valsts, un, ja mums ir tādi talanti, viņi ir jāatbalsta un jāļauj viņiem attīstīties, un tad skatīties, kur tas mūs aizvedīs.

Savukārt kopējā pieeja kino finansēšanai ir problēma. Bez skaidras politiskas gribas neko neizdosies panākt. Ir vajadzīgs valsts līmeņa lēmums, ka Latvijā ir jānostiprina sava kultūra un identitāte. Tam nav spēcīgāka ieroča kā kino. Ja kino izvirza par prioritāti, tad tajā ir nopietni jāiegulda. Tas uzreiz nenozīmē, ka mums tagad jāražo septiņas festivālu filmas vai jāmeklē "jauna kino valoda".

Varbūt šis ir brīdis, kad mums profesionāli un kvalitatīvi, bez propagandas, jāstāsta sava vēsture, lai nostiprinātu sabiedrībā izpratni par to, kas mēs esam. Tas nozīmē, ka uz kino ir jāskatās daudz plašākā politiskā kontekstā - ne tikai kā uz izklaidi, bet arī kā uz spēku, kas maina domāšanu.

Piemēram, pēc "Dvēseļu puteņa" dzirdēju, kā bērni dzied "Uz priekšu, latvieši!". Skaidrs, no kurienes viņi šo dziesmu zina. Viņi jau aug ar citu izpratni, proti, ka Latvijas valsts tika izcīnīta, nevis "nokrita no zila gaisa". Ir svarīgi zināt, ka pēc okupācijas laikā latvieši nebija mazi un nobijušies, cerot, ka viņus kāds kādreiz atbrīvos. Šādas filmas palīdz atbrīvoties no bailēm, stiprina pašapziņu un patriotismu.

Tāpēc ir vajadzīgs liels un stratēģisks lēmums - saprast, kam mēs valstī tērējam naudu un kāpēc kultūra ir vajadzīga. Kas vispār ir kultūra? Mēs visi zinām, cik nepatīkami ir sastapties ar nekulturālismu gan sarunā, gan ikdienā, gan darbā. Uzņēmumi saprot, kas ir uzņēmuma kultūra, bez tās biznesu nevar uzbūvēt. Tad kāpēc valstī būtu citādi? Kas ir šīs valsts kultūra, ja nav definētas vērtības, kas mūs vieno? Ja tā nav skaidra, tad vienīgais dievs paliek nauda, un nauda būs tur, kur to visvieglāk nopelnīt.

Tāpēc jāsaprot, ka ar pašreizējo sistēmu nekas nemainīsies. Patlaban Latvijas kino finansējums ir ap septiņiem miljoniem eiro gadā visam - dokumentālajām filmām, spēlfilmām, animācijai. Uz ko mēs varam cerēt ar tādu summu? Tikai uz brīnumiem. Tāds bija "Dvēseļu putenis", tāda bija "Straume". Tādā gadījumā mēs ceram tikai uz loterijas biļeti.

Vienlaikus režisoram šādā sistēmā ir diezgan sarežģīti strādāt, jo no vienas puses, ja projektam tiek piešķirts lielāks valsts finansējums, pieaug arī gaidas. Pretī finansējumam tiek prasīti arī panākumi ārpus Latvijas. Tajā brīdī režisoram ir jāatrod līdzsvars, kā izmantot finansējumu, lai filma būtu skatāma un vajadzīga vietējam tirgum, bet vienlaikus arī atbilstu cerībām par starptautisku atzinību.

Vispirms mums būtu jāsāk domāt par to, kā sasniegt Latvijas skatītājus. Daļa sabiedrības dzīvo starptautiskā kultūras telpā, un primārais mērķis būtu atgūt šos skatītājus un pastāstīt viņiem, kas mēs esam. Ja "Dvēseļu puteni" noskatījās 260 000 cilvēku, tad izrēķiniet, cik procentu no Latvijas iedzīvotājiem to redzēja. Tas būtu tas apjoms, ko kultūrā ieguldītam produktam vajadzētu sasniegt, lai zinātu, ka stāsts ir izstāstīts.

Savukārt, runājot par starptautisko atpazīstamību, kāds īsti ir ieguvums no tā, ka Latvija parādās uz pasaules kartes? Varbūt ir jābeidz lietot šo frāzi par Latvijas vārda nešanu pasaulē. To jau ir izdarījuši bobslejisti, skeletonisti, Porziņģis. Cilvēki pasaulē zina, ka Latvija eksistē. Tagad mums vajadzētu domāt nevis par to, kā izpatikt pasaulei, bet kā pašiem kļūt stipriem, kā veidot vērtības, uz kurām balstīt gan kultūru, gan uzņēmējdarbību, gan izglītību. Tas ir svarīgāk nekā "popularizēt Latviju".

Ja darbs ir patiešām labs, un "Straume" tāda ir, tad tam būs arī starptautiski panākumi. Ja stāsts ir oriģināls un cilvēcisks, to sapratīs jebkurā pasaules malā. Bet viss sākas ar to, ka filmai jāatrod skatītājs savā valstī.

Ja runājam par nākotnes projektiem, agrāk esat teicis, ka plānojat filmas par Kurzemes katlu un Lāčplēsi. Tas vēl ir spēkā?

Jā. Vispirms novēlu sev veselību, lai varētu pabeigt visas četras iecerētās filmas. No tām pirmās divas jau ir - "Dvēseļu putenis" ir iznākusi, un "Tīklā. TTT leģendas dzimšana" tagad piedzīvos pirmizrādi. Gribu radīt filmu par Kurzemes katlu un ekranizēt eposu "Lāčplēsis". Paldies Dievam, man jau ir valsts finansējums, lai sāktu strādāt pie nākamās filmas par Kurzemes katlu un leģionu.

Manuprāt, beidzot ir jārunā par leģionāriem. Tā ir tēma, kas mums visu laiku bijusi blakus, bet mīļā miera labad 30 gadus kopš neatkarības atgūšanas par to labāk nerunājām, kas viņi bija un par ko viņi cīnījās. Man personīgi ir milzīgs kauns visu leģionāru priekšā, kuri piedzīvoja neatkarības atgūšanu, bet līdz savas dzīves beigām tā arī nesagaidīja skaidru valsts apliecinājumu, ka mēs saprotam - viņi nebija nekādi fašisti. Man ir kauns, ka mēs kā valsts viņiem nepaspējām to pateikt.

Es ceru, ka ar šo filmu varēšu izstāstīt šo stāstu - atainot vēsturisko patiesību par to, kas viņi bija, kam ticēja un kādos dzirnakmeņos atradās. Un šo stāstu var iznest arī pasaulē. Tāpat es ceru, ka tas izdosies un mēs ar piešķirto budžetu izdzīvosim, jo tas ir palicis tāds pats kā "Dvēseļu puteņa" laikā, neņemot vērā inflāciju un vispārējo dārdzību.

Jāsaka paldies tiem Latvijas uzņēmumiem, kuriem ir latviešu īpašnieki un kuri saprot, kāpēc šādas filmas ir vajadzīgas. Viņi netērē savu naudu, lai dzīvotu Vidusjūrā vai brauktu ar "Lamborghini". Šie cilvēki saprot, ka viņu bērni augs Latvijā, un viņiem ir svarīgi zināt savu kultūru un vēsturi. Tas dod cerību, ka šo filmu varēs uztaisīt.

Bet kā ar "Lāčplēša" ekranizāciju? Tas izklausās pēc kaut kā vērienīga un iespaidīga.

Andreja Pumpura "Lāčplēsis" ir darbs, kas obligāti jāizstāsta. Skolās joprojām māca, ka Latvija sākās brīdī, kad šeit ieradās bīskaps Alberts. Tas ir jocīgi un naivi, jo Pumpurs jau ir uzrakstījis, kas mēs esam, kāda ir šī zeme, mūsu kultūra un mūsu mūžīgā cīņa ar ārējo ļaunumu. Viņš parāda, ka tu nekad nevari zaudēt, ja nebeidz cīnīties. Tā ir viena no galvenajām idejām, ko man gribētos izstāstīt. Bet līdz tam vēl jātiek. Ceru, ka varēšu to izdarīt.

Domāju, kā Pumpuru pārcelt kino valodā tā, lai tas nekļūst grotesks.

Tas ir katrā filmā. Arī par "Dvēseļu puteni" man teica, ka to gandrīz nav iespējams ekranizēt, jo Aleksandra Grīna romāns ir kā grāmatveža piezīmes par karu ar dažiem poētiskiem salīdzinājumiem. Bet bija jāatrod kino valoda, kā to izstāstīt.

Tieši tas pats ir ar filmu par TTT - klusēšana, noslēpumi, personīgās drāmas, kas katrā cilvēkā ir, plus komandas sasniegumi un politiskā cīņa Latvijā. Kā to visu salikt vienā filmā, lai tas nekļūst demagoģiski vai pārāk tieši? Piemēram, kā parādīt rusifikāciju pēc kara un kādos apjomos tā notika? Kā to vispār ielikt filmā, lai tas neizskatās, kā iedurt ar pirkstu acī? Jo tā bija realitāte.

Komunisti Latvijā, kas sākumā paši ticēja idejām par komunismu, pēc gadiem piedzīvoja šoku par notiekošo. Kāpēc Liepājā būvēt "Sarkano metalurgu", ja Latvijā nav dzelzs rūdas? Kāpēc jāved rūda no PSRS, šeit jāpārkausē un jāved atpakaļ? Kāpēc neattīstīt smalkākas tehnoloģijas, kādas bija VEF? Uzdodot šos jautājumus, var saprast, ka nevienam ekonomika neinteresēja. Mērķis bija savest šeit nenormāli daudz cilvēku un izskaust latviešus kā sugu.

Kā to ielikt filmā, lai tas būtu patiesi un emocionāli? Tas ir izaicinājums ar jebkuru lielu tēmu. Katram no šiem projektiem ir savi lielie izaicinājumi, un ir jāatrod tā sāls, tā dzirksts, kas padara stāstu par kaut ko īstu un dzīvu. Tas ir mākslinieka lielākais uzdevums.

Kad režisori strādā pie filmām, viņi nereti nonāk tādā kā plūsmā. Režisors kļūst par kaut ko līdzīgu informācijas uztvērējam. Skatoties uz to, kas patlaban notiek, - karš Ukrainā, Krievijas aktivitātes NATO dalībvalstu gaisa telpā -, esot vēl šajā plūsmā, kādas ir jūsu atziņas par šo laiku?

Šausmīgākais ir tas, kā viss atkārtojas un cik kari ir līdzīgi. Kā var tik īsā laikā aizmirst visdrausmīgāko veidu, kā zaudēt jaunu cilvēku dzīvības un ļaut šim karam turpināties. Sāpīgi apzināties, cik vienkārši vēsture atkārtojas un cik maz mēs spējam no tās mācīties. Tā nolemtība sāp visvairāk.

Ir jāapstājas. Mēs visi zinām, ka demokrātijā ir labāk, pat ar visdraņķīgāko un nesakārtotāko valdību vismaz ir cerība lēnām attīstīties. Savukārt, ja valsti okupē, tad vairs nav izvēles - cilvēku likteņi tiek sadragāti. Tas, ka mēs šobrīd nespējam vienoties un turpinām trallināt par nesvarīgām lietām, nevis koncentrēties aizsardzībai, ļoti sāp.

Ko es varu darīt no savas puses? Vienīgais, ko varu, ir cerēt, ka mans darbs liks cilvēkiem uz brīdi apstāties. Tāpēc es šo filmu gribu rādīt Patriotu nedēļā - laikā, kad cilvēki vairāk domā par valsti. Vai tu esi politiķis, vai ierēdnis, kurš var izdarīt vienu soli vairāk un drusku noriskēt valsts labā. Vai varbūt tu esi bankas darbinieks, kurš it kā kalpo skandināvu uzņēmējiem, bet zini, ka vari palīdzēt arī šeit, savā valstī.

Ja katrs skatītājs uz mirkli apstātos un padomātu par savu ieguldījumu kopīgajā mērķī stiprināt Latviju un apzināties, ka neatkarība nav pašsaprotama, tas jau būtu daudz. Jo nav laimīgāka veida, kā dzīvot, ja tu pats vari noteikt, kas tu esi un par ko vēlies kļūt. Kad neviens cits tev nespiež darīt muļķības.

Kad iznāca "Dvēseļu putenis", Ukrainā vēl nebija sācies pilna mēroga karš. Toreiz intervijās man bija svarīgi pasaulei pateikt, ka tikai 1000 kilometru attālumā ir Krima - un tas viss ir reāls. Vienkārši uz sekundi padomāsim, cik neatkarība ir trausla. Mums šobrīd ir jāatceras, ka arī toreiz viņi neticēja, ka karš var sākties.

Kopš iebrukuma to vairs nav jāskaidro domājošiem cilvēkiem. Tā ir milzīga vilšanās cilvēces attīstībā, ka arī šajā gadsimtā mēs varam nonākt šādā situācijā. Tagad kino uzdevums ir dot spēku - kā tādā situācijā nesajukt prātā, neļauties panikai, domāt, ko tu pats vari izdarīt, lai "salmi būtu sausi", lai mēs visi darbotos kopīga mērķa labā.

Domājošam cilvēkam vairs nav jāskaidro, ka karš ir reāls. Kamēr mums austrumos būs tas psihopāts, tikmēr ir pilnīgi reāli, ka karš var notikt. Jautājums ir, ko mēs darām, lai tādā situācijā nenonāktu un būtu gatavi. To es gribu risināt savās nākamajās filmās un par ko cenšos runāt.