Ilzes dzīvē nozīmīgs pagrieziena punkts bija dvīņu meitu – Beatrises un Renātes – piedzimšana 2008. gadā. «Desmit gadu veltīju bērnu audzināšanai,» viņa saka. Tā bija apzināta izvēle – nevis karjera, bet klātbūtne. Šis laiks ielika pamatus tam, kas Ilze ir šodien: sieviete ar milzīgu darba sparu, disciplīnu un spēju darīt vairākas lietas vienlaikus. Kad meitas kļuva patstāvīgākas, Ilze sev uzdeva jautājumu – ko tālāk? «Ja es gribu realizēties, ir jāsāk rīkoties,» viņa atceras.

Audzinot meitas, Ilze audzēja zemenes, šuva cepures, kleitas un pat mēteļus, piedalījās Lielvārdes modes skatēs, adīja cimdus, šalles un cepures, radot zīmolu Bruberette hand made. Viņas darbi tika pasūtīti pat tādās valstīs kā Ķīna, Anglija un Vācija. «Es sapratu – man labi padodas radīt pievilcīgu brendu,» atklāj Ilze. Gada laikā viņas sociālo tīklu lapai Facebook bija vairāk nekā 11 tūkstoši sekotāju. Dizains, skaistums un radīšana bija neatņemama Ilzes identitātes daļa. Taču ar laiku kļuva skaidrs – masveida šūšana nav viņas ceļš.

Skaistums un krīzes menedžments

Cept gardas kūkas Ilzei padevās jau no bērnības, arī meitas ar prieku iesaistījās radošajos eksperimentos pie plīts. Mājās bieži pulcējās draugi, un skolas tirdziņiem tapa keksiņi, saldumu bumbiņas un citi kārumi. Doma par savu konditoreju sākumā šķita teju nereāla, taču interese pārtapa mērķtiecīgā rīcībā – Ilze devās uz meistarklasēm, pētīja krāsnis, tehnoloģijas un receptes. Soli pa solim ideja ieguva konkrētas aprises, līdz tapa biznesa plāns un projekts, ar kura palīdzību izdevās piesaistīt Eiropas finansējumu. «Man bija ļoti bail,» viņa atzīst, «bet projekts ieguva augstāko atbilstības punktu skaitu un iedrošināja domāt, ka esmu izvēlējusies pareizo ceļu.» Tā 2019. gada februārī Lielvārdē, netālu no dzelzceļa stacijas, durvis vēra konditoreja «Vaniļas debesis».

Pirmais darbības gads bija īpaši veiksmīgs – apgrozījums sasniedza rādītājus, kādus sākotnēji bija iecerēts sasniegt četru gadu laikā. «Vaniļas debesis» tobrīd nebija tikai kafejnīca – tā kļuva par dzīvu satikšanās vietu, kur Ilze organizēja meistarklases, izglītojošas nodarbības, pasākumus un dažādas tematiskas aktivitātes. Taču tad nāca kovids. Šo laiku Ilze raksturo kā īstu krīžu menedžmenta skolu – izaicinošu, bet arī norūdošu. Ražošana tika pārcelta uz ģimenes īpašumu Kaibalā, darbs nereti ievilkās līdz vēlām nakts stundām, lai realizētu savu produkciju un soli pa solim, no nopelnītā, ierīkotu atbilstošu ceptuvi. Izšķiroša loma izdzīvošanā bija Kalnciema tirgum, kas deva iespēju turpināt darbu un nezaudēt saikni ar klientiem.
«Es apbrīnoju, cik ļoti pretimnākoši krīzes laikā var būt cilvēki,» saka Ilze, uzsverot, ka vislielāko atbalstu šajā ceļā viņa vienmēr ir saņēmusi un saņem no savas ģimenes – īpaši no vīra Arņa, kurš vienmēr ir līdzās, no meitām un dēla Bruno, ārkārtas brīžos kūku darbos talkā nāk arī vecāki – mamma Laima un tētis Voldemārs. «Mūsu uzņēmums pamatā ir ģimenes uzņēmums,» ar siltumu piebilst Ilze. 

Mājas garša profesionālā tirgū

Šodien konditorejas studija «Vaniļas debesis» ir stabils uzņēmums ar vairāk nekā 200 tūkstošu eiro gada apgrozījumu, trim līdz četriem darbiniekiem un pastāvīgu klientu loku. Studijas Facebook lapai šobrīd seko vairāk nekā 10 000 cilvēku, tādēļ ziņa par svaigāko produkciju, jaunumiem un piedāvājumu ātri sasniedz plašu pircēju auditoriju. Kūkas top Kaibalā, un no turienes tās dodas pie kārumniekiem Āgenskalna tirgū, lielveikalā «Stockmann» un vairākās kafejnīcās, veidojot noturīgu saikni starp ražošanu un pircējiem.

Būtiska uzņēmuma atšķirības zīme ir atteikšanās no gataviem maisījumiem un pulveriem. Krēmi tiek vārīti uz vietas no piena, sviesta, skābā krējuma un krēmsiera, tiek izmantoti dabiski augļu un ogu biezeņi, īsta šokolāde un medus. Piemēram, mango siera kūkās tiek izmantots 100% dabisks mango biezenis, bet pinčeri – pufīgi biskvīti ar aveņu pildījumu – kļuvuši par vienu no pieprasītākajiem produktiem, kuru recepte netiek atklāta. Tieši šī pieeja ļauj piedāvāt kūkas, kas garšo «kā mājās ceptas», bet ir pieejamas ikdienas tirdzniecībā – gan tirgū, gan kafejnīcās un veikalos. Ilze uzsver: kvalitāte nav ekstra, bet stratēģija, kas rada klientu uzticību.

Bizness kā dzīvesveids

Ikdienā «Vaniļas debesis» nozīmē daudz vairāk nekā kūku cepšanu. Tā ir nepārtraukta darbošanās ar finanšu plānošanu, cenu aprēķiniem, piegādātājiem un izejvielu pasūtījumiem, darbinieku apmācību un darba kontroli, grāmatvedības atskaitēm, PVD prasību ievērošanu un marķējumu izstrādi. Kūkas nonāk gan veikalu plauktos, gan kafejnīcās, un katram sadarbības partnerim ir savas prasības – no produkta sastāva līdz iepakojumam. Etiķetes Ilze veido pati, vienlaikus attīstot arī cepumu sortimentu un uzņēmuma mājaslapu. «Es esmu kā daudzfunkcionāls robots,» viņa smejoties atzīst. «Jau septiņus gadus dzīvoju šajā ritmā.» Telefons zvana bez apstājas, ziņas ienāk sociālajos tīklos, e-pastos un mājaslapā, un brīžos, īpaši pēc negulētām naktīm, slodze kļūst grūti pārvaldāma. Tomēr katra situācija tiek atrisināta – arī tad, ja piegāde kavējas vai pasūtījums neierodas laikā.

Ilze atzīst – šis darba ritms ar laiku kļuvis par dzīvesveidu, no kura vairs nav iespējams vienkārši atteikties. Ir bijuši brīži, kad nopietni apsvērta doma par uzņēmuma pārdošanu, pat ievietots sludinājums, taču pēc nelielas atelpas vienmēr atgriezusies skaidra apziņa – šajā darbā ieguldīta pārāk liela enerģija, pieredze un atbildība, lai to pamestu. Šobrīd Ilze domā par nākamo attīstības posmu: sistēmu, kas spētu darboties arī bez viņas ikdienas klātbūtnes, jaunas ceptuves atvēršanu Rīgā un iespēju nākotnē dalīties savā pieredzē ar citiem. «Uzņēmumu nevar vienkārši aizvērt,» viņa saka. «Ja tas spēj nodrošināt algas, nomaksāt nodokļus un uzturēt dzīvi, tas ir dzīvotspējīgs.» Tā ir izpratne par darbu kā ilgtermiņa procesu, nevis ātru veiksmi.

Tieši ar šo atziņu sasaucas arī Ilzes padoms tiem, kuri tikai apsver savu ceļu uzņēmējdarbībā. Viņasprāt, nav vērts gaidīt ideālu brīdi vai pilnīgu pārliecību – jāsāk ar sevi, jāatceras, kas patika bērnībā, jāapzina savas stiprās puses un svarīgi nebaidīties no šķietami trakiem sapņiem. «Nelaimīgs cilvēks ir tas, kurš neko nedara, lai gan viņam ir potenciāls,» uzskata Ilze. Pat ja ir bailes un šaubas, savus darbus ir jāparāda pasaulei, pievēršot uzmanību tiem, kas atbalsta un iedrošina, bet kritiku, kas velk uz leju, atstājot ārpus sava ceļa.

Viņas galvenais vēstījums ir vienkāršs: jādara. Nevis jāgaida ideāls brīdis, bet jāsper pirmais solis jau tagad. Jo, kā pierāda Ilzes stāsts par viņas «Vaniļas debesīm», reizēm tieši bailēs dzimst drosme radīt visgardākos stāstus.

Ilzes «zelta principi» 

1. Sāc, pat ja nezini visu.

2. Kvalitāte ir pamats, nevis ekstra.

3. Krīzē maini formu, nevis mērķi.

4. Dari tik, cik vari izdarīt labi.

5. Bailes nepazūd, bet rīcība tās pārspēj.