Piektdiena, 14.06.2024 22:55
Saiva, Saivis, Santis, Sentis, Tija
Pirmdiena, 9. oktobris, 2023 07:35

Dzejas dārzā zied jūtīga sirds

Andris Upenieks, Ogres Vēstis
Dzejas dārzā zied jūtīga sirds
Pirmdiena, 9. oktobris, 2023 07:35

Dzejas dārzā zied jūtīga sirds

Andris Upenieks, Ogres Vēstis

Savulaik Dzejas dienas okupētajā Latvijā bija liela uzdrīkstēšanās. Uzdrīkstēšanās un protests dzejas vārdos, rindās, starp rindām, tekstos un zemtekstos. Tie bija pirmie drosmīgie vēji, kas sapūta Atmodu, dziesmoto revolūciju. Tikai mūsu pašu ziņā, lai Dzejas dienas netaptu par salkaniem ķeksīša, atskaites pasākumiem. Tālab priecājos par katru savdabīgu, nebijušu vai citādāku pieskārienu dzejai – bez pārgudras prātošanas, vai ir tā dzeja vai nav. 

Mēs esam tik dažādi, ka dažkārt vienam otru vieglāk saprast līdzībās, alegorijās, nevis tieši. Jo līdzības redzam, jūtam paši bez priekšā teikšanas. Dzeja noteikti nav priekšā teikšana. Gilberts Kīts Čestertons teicis zīmīgus vārdus: «Atšķirība starp dzejnieku un matemātiķi ir tāda, ka dzejnieks cenšas galvu iebāzt debesīs, savukārt matemātiķis pūlas iedabūt debesis savā galvā.» Ja mēs nespētu domāt tēlaini, līdzībās, droši vien lūpu uzmest būtu iemesls gan skaitļu pavēlniekam, gan vārdu gleznotājam. Nesen viesojos savdabīgās Dzejas dienās Meņģelē, «Stiebriņos», trīs dimensijās, bet, mājās pārbraucis, biju līksmi pārsteigts – pie Ķeipenes Tautas nama, uzņēmīgu roku un labas izdomas veidots, uzziedināts Dzejas dārzs. Uzreiz sapratu, ka ideja laba un nenodeldēta. 

Idejas autori – tautas nama vadītāja Inese Daugaviete un viņas kolēģis Guntis Graudiņš – piestrādājuši ar izdomu un rūpīgi. Dzejas, tās autoru un fona mūzikas izvēlē gaume un sirds. Dzejas dārza jaukais iekārtojums sirsnīgi  aicina! Pēdējā laikā, aprunājoties ar viņiem vairāk, priecājos, ka cilvēki daudz domā, meklē jaunas neatklātas nišas, auklē idejas, piepilda un dzīvo pastāvīgā radošā gaisotnē. Ko vēl te piebilst? Vienkārši kultūras, mākslas darbs to prasa un pašu ļaudis to gaida.

Zem simtgadīgo ozolu zariem gaumīgos ierāmējumos, kā paša rudens apgleznotas, dzejas rindas. Ne saukts, ne lūgts atmiņā uzaust talantīgā dzejnieka, dziesminieka, rakstnieka un gleznotāja Valda Atāla stāstījums. Kādu laiku Valdis bija pasācis apgleznot tualešu sienas. Ar gudru ziņu: ne katrs aizies uz mākslas izstādi, muzeju, bet tajās neatliekamo vajadzību diktētajās  minūtēs ne vien noteikti pasēdēs, bet arī aplūkos acu priekšā gluži dzīvas gleznas. Aplūkos, un kaut kas dvēselē paliks, nosēdīsies. 

Kas vainas Ķeipenes Dzejas dārzam, Dzejas dienām? Ne katrs pameklēs, pašķirstīs, bet šeit daudzi apstājas, palasa, izlasa tāpat vienkāršas zinātkāres pēc, intrigas dēļ, kas paša Ojāra Vācieša vārdos: «Kad tu būsi visu izlasījis, mazliet padomā! Var būt, ka tev daudz ir draugu bijis, man, tu zini, bijis tikai viens.» Šeit neparasti karstajās (at)vasaras dienās zem kokiem patīkami vēss, mierīgs, gandrīz kluss: vien gaumīga, jūtīga, smeldzīga mūzika skan. Un kā gadās, kā ne – uz milzīgā ozola celma pamanu sārtojam ābolu grozu. Apsēstos uz soliņa, iekožos vienā no lielākajiem āboliem – tik sarkanā kā saulriets. Rožābols! Tas no bērnības, tagad tādu gandrīz vairs nav. Vēlāk uzzināšu, ka gardo grozu dāvinājusi Iveta no manas bijušās audzināmās klases, no «Zvaigžņu» mājām! Ejot, braucot garām, redzams, ka Dzejas dārzs nav vientuļš, ik pa laikam kāds piestāj, palasa, piesēstas un kaut ko domā, it kā tālumos skatīdamies. Skolotājai Daigai dzimšanas diena, un viņa ar visu ziedu klēpi kopā ar audzēkņiem arī še, kur dzeja runā. 

Liktos, nu kas tur liels: tāds nenozīmīgs sīkums. Bet kā kuram. Garām braukdams, piestāj pagasta pārvaldes vadītājs Vilnis Sirsonis. Sagadās tā, ka esam domājuši teju vienu domu: kādreiz vajag tik maz, lai taptu daudz. Līdzība ar tualešu apgleznošanu Vilnim itin labi iet pie sirds. Kā bijušie skolnieki un arī skolotāji nospriežam, ka bērnus no domrakstu radīšanas atgrūž noteikums: ne mazāk par trim lapām! Vajadzētu otrādi – ne vairāk par lapu! Ja ir, ko teikt, pateiksi kodolīgi, ja nav, garumā stiepšana pilnīgi bezjēdzīga un lieka. Pagasta līderis norūpējies: ellišķīga ņemšanās ar jauno grāmatvedības reformu… Pie sevis pārlieku, ka tā pati dzeja vien sanāk, kaut arī paragrāfos, programmās, jo vienreiz tas krusts būs pāri! Un dzejnieka Knuta Skujenieka vārdiem sakot: «Kad akmens novēlies no sirds, uz tā var mierīgi pasēdēt.» Abi nosmejamies, ka gan jau mākslīgais intelekts visu reiz sakārtos, un smadzenēm iestāsies vieglākas dienas. Varbūt. Bet mākslīgas smadzenes īstu dzeju, dziesmu uzrakstīt nespēs. Tāpat kā sirdi, dvēseli ar robotu aizstāt nespēs. 

Ja runa par mākslu, un dzeja ir māksla, bez jauka sentimenta arī neiztikt. Zināms, ka klāt to neviens nenesīs. Tālab vakarā, kad jau tumšs, uz Dzejas dārzu aizstaigāju vēl vienu reizi. Tieši tad izlasu to, ko dienā biju palaidis garām. Šķiet, ka Aleksandrs Čaks arī še tikko bijis: 

«Zils aiz loga rudens vakars, 

Vējš līdz stiklam kļuvis, smok,

Viss, kam kāds ar sirdi sakars, 

Mūžību kā pienu lok.»

Nav ne vēlēšanās, ne vajadzības apcerēt Dzejas dārza saturu. Tas jāredz, jālasa savām acīm, jāsajūt ar savu sirdi. Nāciet – Dzejas dārzs vēl vienos ziedos! Par dzeju, kritikas pārgudrībām vietā Imanta Ziedoņa vārdi: «Vienalga, kur vējš spēlējas – lapās vai skurstenī, nevajag viņu traucēt!»