Dziesmu un deju svētkos piedalos jau no piektās klases. Pirmā pieredze man bija ar deju kolektīvu Daugavas stadionā, tomēr pārējos gadus biju uzticīga kokļu mūzikas koncertiem. Bet nu ir pienākusi tā diena, kad būs mani pēdējie Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki, tāpēc šis gads un gatavošanās svētkiem ir bijusi ļoti īpaša un stresa piepildīta.

Vai visiem ir jāpiedalās svētkos?

Šogad ir bijuši dažādi viedokļi par svētku organizatorisko pusi, īpaši koklētāju vidū, saistībā ar dažu koklētāju ansambļu netikšanu uz svētku koncertu «Dzīslojums». No 69 koklētāju ansambļiem dalībai kokļu mūzikas koncertā izvirzīti 58 koklētāju ansambļi.

Personīgi uzskatu, ka bija nepamatoti tik vēlu (kad skates jau bija sākušās) paziņot jaunos noteikumus, ka uz «Dzīslojuma» koncertu tiks tikai tie ansambļi, kas ieguvuši vismaz 35 punktus. To varēja izziņot jau pēc kopmēģinājumiem ziemā, kad pirmo reizi diriģentiem bija iespēja dzirdēt mūsu ieguldīto darbu. 

No koklētājas skata punkta, es atbalstu noteikt nedaudz stingrākus rādītājus, ņemot vērā iepriekšējo gadu pieredzi, kad dažos skaņdarbos koncerta laikā nojuka ritms vai dinamika, vai nošu teksti. Jo labāk sagatavoti koklētāji būs līdz svētkiem, jo svētki būs vairāk izdevušies.

Turklāt šogad ir samazinājies mēģinājumu skaits svētkos. Ja jau šogad ansambļi tik ievērojami sliktāk nospēlēja, ka pēdējā brīdī jāmaina noteikumi par tikšanu uz svētkiem, tad kāpēc vēl samazina iespējas saspēlēties? 

Ja visa šī mākslinieciskā daļa ir tik svarīga (ka ne visi ansambļi tiek uz lielo kokļu koncertu), tad vajag atvēlēt vēl dažas dienas vai stundas mēģinājumiem.

Kā vēl viens iemesls dažu koklētāju kolektīvu atstāšanai aiz svītras tika minēts, ka Dailes teātrī nav pietiekami vietas visiem ansambļiem. Tur nu es piekritīšu bez ierunām. Bieži gadās, ka koncertos (ne tikai Dziesmu un deju svētkos) koklētāji sēž «ļoti draudzīgi» uz skatuves. Vienreiz pat gadījās, ka man tikai trīs no četrām krēsla kājām tika uz skatuves. Tad nu sēdēju, spēlēju un cerēju uz labāko. Arī iepriekšējo reizi, kad kokļu lielkoncerts Dziesmu un deju svētkos notika Dailes teātrī, bija problēmas ar vietu skaitu uz skatuves – pēdējā brīdī tika mainīts izkārtojums, lai visi saspiestos.

Koklētāji nav vienīgie, kur 100% ansambļi, kas piedalījās skatēs, netika uz svētkiem. Arī tautas deju nozarē dažiem kolektīviem tautas deju lielkoncerts izpaliks. Tas ir tikai loģiski – ņem tos, kuri mācēs nospēlēt vai nodejot koncertā. 

Kā notiek gatavošanās svētkiem?

Mans kolektīvs svētkiem gatavojas jau apmēram gadu. Pagājušā gada pavasarī bija sagatavoti pirmie skaņdarbi un mēs sākām cītīgi trenēties, lai tiktu uz svētkiem. Pēc vasaras brīvlaika mēģinājumi kļuva nopietnāki. Teju katru piektdienu līdz deviņiem vakarā spēlējām dažādus skaņdarbus, ziedojām daudz laika, citus pasākumus, dažādas «ballītes» un nedaudz arī nervu. 

Pēdējais skaņdarbs, «Harijs Poters» Anda Klučnieka aranžējumā, vasaras svētkiem tika pabeigts ziemā, tāpēc bija vien dažas nedēļas to apgūt pietiekami līdz kopmēģinājumam. Ar smagu darbu tas puslīdz izdevās. Kopmēģinājumi ir lielisks veids, kā kopā varam sākt saspēlēties gaidāmajiem Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem, saprast, kur ir kāda nepilnība vai pie kā vēl jāpiestrādā. Kopā pa visu Latviju notiek vairāki kokļu ansambļu kopmēģinājumi, katram reģionam savs. 

Pēc garām stundām mēģinājumos, saspēlēšanos ar citiem ansambļiem un tulznām uz pirkstiem beidzot esam gatavi skatei. Mans ansamblis ir no Pierīgas reģiona, tas nozīmēja, ka šogad mums skate bija pēdējiem. Tādēļ, jau izejot žūrijas priekšā, zinājām, ka ne visiem «spīd» lielie svētki. Pēc stresa pārpildītas dienas un trīcošām rokām uz skatuves izcīnījām godpilno pirmo pakāpi – nākamā pietura Dziesmu un deju svētki!

Bet ar to viss vēl nav beidzies… Šobrīd turpinās spraigi mēģinājumi un treniņi mājās, lai esam pilnīgi gatavi lielajam koncertam «Dzīslojums». 

Biļešu haoss

Mums ģimenē jau ir iegājies joks, ka uz kokļu koncertiem Dziesmu un deju svētkos ir visgrūtāk dabūt biļetes.

Šogad es biju atbildīga par biļešu iegādi uz savu koncertu. Sāku stāvēt biļešu tirdzniecības vietnes «Biļešu paradīze» rindā jau deviņos četrdesmit piecās, 15 minūtes pirms vispār atveras tirdzniecība. Mans rindas numurs bija 2788, pie biļešu izvēles tiku 10:07. Man acu priekšā pazuda pēdējā biļete uz kokļu mūzikas koncertu «Dzīslojums». Atlika vien ņemt brīvās vietas uz ģenerālmēģinājumu. Neliels pārdzīvojums bija, bet jāpriecājas par to, kas ir. 

Tā kā šie nav mani pirmie Dziesmu svētki, maniem vecākiem ir bijusi iespēja klausīties un just līdzi iepriekšējo gadu svētku koncertiem. Bet kā ar jaunāko paaudzi, kas tikko ir sākusi savu Dziesmu un deju svētku karjeru? Lielai daļai vecāku nebūs iespēja piedzīvot šo maģisko brīdi kopā ar saviem bērniem. Tas ir ļoti negodīgi. Šie svētki ir par kopā būšanu un mūsu Latvijas tradīcijām, bet, tikko kā sākas biļešu tirdzniecība, visi skrien cits citam pa virsu un tikai man, man, man….

Ja ir redzams tik milzīgs pieprasījums pēc šā koncerta, kāpēc nav izdomātas atbilstošas infrastruktūras telpas, kurās bez liekām kaujām visi gribētāji varētu klausīties mūsu nacionālā instrumenta koncertus? Šis ir jautājums, kas nomoka mani jau gadu pēc gada. Kokle ar katru gadu atgūst savu popularitāti, tādējādi veidojot šo pieprasījumu pēc lielākas telpas, lai visi koklētāji un visi vecāki pieredzētu Latvijai vienus no nozīmīgākajiem svētkiem. 

Svētku pieredze

Mani pirmie Latvijas tradīcijām bagātie svētki ar koklētāju ansambli notika 2018. gadā, kad tika svinēti XXVI Vispārējie latviešu Dziesmu un XVI Deju svētki. Arī toreiz kokļu lielkoncerts notika Dailes teātrī. Tā noteikti nebija mana labākā svētku pieredze. Viss sākās ar to, ka mēģinājumi nenotika koncertvietā. Tas sarežģīja saprast skaņu un akustiku. Tika arī neprecīzi izmērīta skatuve, tādējādi mainot noteiktās vietas pēdējā brīdī, kad beidzot tikām uz teātra skatuves. Dailes teātris nebija pārāk ērts un plašs šāda veida pasākumam – mans kolektīvs bija iespiests mazā ģērbtuvē, kur knapi apgriezties varējām. 

Nesen ar kolektīvu tieši runājām par šiem svētkiem un atcerējāmies, ka pozitīvais aspekts bija ēdināšana. Tajā gadā dejotāji esot sūdzējušies par slikto ēdiena kvalitāti. Tikmēr mēs, koklētāji, uz baltiem galdautiem pusdienojām «Kaļķu vārtos». 

Nākamie svētki kovida epidēmijas dēļ notika ekranizēti. Vienu dienu nofilmējāmies, paspēlējām un devāmies mājās. Nekas īpašs, bet tomēr pat šāda satikšanās uzreiz iedeva kopības un patriotisma garu. 

Manā pieredzē iepriekšējie (2023. gada) svētki bija vislabākie. Kokļu koncerts «Laika upe» notika Ķīpsalas izstāžu zālē. Vieta bija plaša un ērta, gan uz skatuves, gan gatavošanās telpā. Mums bija iespēja mēģināt jau koncertvietā un bija atvēlētas vairākas dienas, lai kopīgi saspēlētos. Arī skaņdarbi, kurus izpildījām, bija aizkustinoši un mākslinieciski. 

Tomēr nekas nav ideāls, un uz šo koncertu arī bija ļoti grūti dabūt biļetes, jo sēdvietu patiesi bija maz. Galu galā šie svētki bija tik tuvu ideālam, cik iespējams. 

Tagad jāgaida un jāskatās, ko XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki mums atnesīs. Esmu jau iemācījusies, ka, lai vai kas notiek ar svētku organizatorisko daļu, galvenais ir ķert katru mirkli un izbaudīt Latvijas kultūru. Noteikti arī došos uz lielo noslēguma koncertu Mežaparkā. Dalībnieki to var apmeklēt bez maksas, tāpēc esmu to iesaukusi kā «savu algu» par dalību svētkos. 

Daļa no tevis

Emocijas pēc katra mēģinājuma, katras skates, katriem Dziesmu un deju svētkiem, lielkoncertiem un gājieniem ir neatkārtojamas – latviskais gars atmostas, kopā būšana iezogas sirdī un mīlestība virmo gaisā. Tomēr pēc neskaitāmām organizēšanas nepilnībām pieaug sajūta, ka tevi kā dalībnieku nenovērtē. Un svētki, kuri simbolizē manu tautu un tradīcijas, paliek par pienākumu, kas jāizpilda ķeksīša pēc. Bet ja blakus ir tāds ansamblis kā man, tad, atnākot uz kārtējo mēģinājumu un dzirdot kokļu skaņas, visas negācijas izgaist. 

Dziesmu un deju svētki un Latvijas nacionālais instruments kokle ir daļa no tā, kas es esmu. Tāpēc piedalīšos svētkos un spēlēšu kokli, cik ilgi vien man būs ļauts. 

Zinu – pietiek vien iziet uz skatuves ar savu kolektīvu, redzēt blakussēdošos, kam šī pieredze rūp tik pat daudz, cik man, uzmanīgi vērot diriģenta rokas, kas ļauj savienot dažādās skaņas, lai acīs sariestos prieka asaras. Un vai tieši par to nav šie svētki?