Pirmdiena, 24.06.2024 06:22
Jānis
Ceturtdiena, 31. augusts, 2023 09:37

Dzīvās mākslas jūtīgie pieskārieni Ķeipenē

Andris Upenieks, Ogres Vēstis Visiem
Dzīvās mākslas jūtīgie pieskārieni Ķeipenē
Ceturtdiena, 31. augusts, 2023 09:37

Dzīvās mākslas jūtīgie pieskārieni Ķeipenē

Andris Upenieks, Ogres Vēstis Visiem

Augusts Ķeipenē ir īpašs. Ik gadu šajā mēnesī Latvijas Mākslinieku savienības gleznotāji kādas 10 dienas pavada šajā kalnu, leju, ezeru, dīķu, senu ēku, dievišķu un pasaulīgu ainavu zemītē. Šīs mākslas dienas dēvē par plenēru.

Ja profesionālu mākslinieku izpratnē tā ir gleznošana dabā, atspoguļojot krāsās gaisa un gaismas mijiedarbību; dabas mākslinieciska studēšana ārpus mākslinieka darbnīcas, tad cilvēkiem, kas glezontājus uzņem pie sevis, par viņiem rūpējas, itin zinātkāri seko līdzi, kā top māksla, tās ir laimes dienas ar jūtīgiem piekārieniem savai dvēseselei, kādu sirsnības skatu iemetot arī otra acīs. Plenēram Ķeipenē nu jau cienījama vēsture. Arī mums laimējies ar klāt būšanu pašā sākumā un gadu ritumā, kad kaut gadījās laimīgiem būt ar to, ko rada māksla. Jā, arī mēs kaut ko varam, bet viesu ienestais sapluina, sapurina rutīnu. Iesākums tuvībai ar dzīvo mākslu dzima tālajā 2005. gadā, kad draugu grupa «Zaļā kurpe» iesoļoja mūsu māju pagalmā. Draugi kājām bija devušies, lai aplūkotu Vidzemes augstieni, un, sākoties Ķeipenes 7 kilometrus garajam valnim, jebkurš nokļūst Vidzemes centrālās augstienes pakājē, no kuras līdz augstākajam Latvijas kalnam Gaiziņam vairs tikai vēja pūtiens. Bet ne par to.

Ar gājēju pulciņu sadraudzējāmies ātri: negaidītos ciemiņus cienājām ar vistas zupu, visi ēda dūšīgi un slavēja neatņemdamies. No pulciņa vidus izcēlās kolorīta, uzņēmīga izskata personība – gleznotājs Romāns Rudzītis. Tā paša gada rudenī Romāns piezvanīja skolas direktoram (man…) ar lūgumu padzīvot skolas internātā, lai izlūkotu, kas te mākslai noderīgs, kas ne. Vīrs bija vareni runātīgs, tērzēšanai pa starpām uzglenoja skolas lietvedes portretu un ainavu skatienā no Kārklu kalna pakājes uz tā virsotni. Vienošanās īsa, lietišķa: nākamā gada augustā rīkojam plenēru. Sacīts – darīts! Gleznotājus izmitinājām skolas internātā, pavāres gatavoja ēst, līdzējām ar transportu, un tā lieta aizgāja. Kopš 2008. gada pastāv Mākslinieku savienības līgums ar pašvaldību cēlās misijas dzīvotspējai. Tas uz papīra, dzīvē ir daudz pamatīgāk. Nevar nepateikt, ka tam faktam, ka šogad jau 16. plenērs, no sirds esam pateicīgi Tautas nama vadītājai Inesei Daugavietei, jo patiesībā viņa ir šīs mākslas misijas krustmāte, īstenā iedibinātāja, neatlaidīgā kopā turētāja, noturētāja tik daudzus gadus.

Šogad plenērs sākās jau 28. jūlijā, un padomāts labāk: mākslinieki izmitināti skolas klasēs – ar iepēju pabūt vienatnē, atpūsties, izgulēties jaunai darba dienai. Pati Inese māksliniekus izvadā uz Madlienu, kur pašvaldība nodrošina ciemiņu ēdināšanu kafejnīcā «Bitīte»: visi atsaucas, ka ēšana sātīga un ārkārtīgi garda.

Tālāk ļaujos viņa augstībai – nejaušībai. Braucot augšup Kārklu kalnā, satiekos ar mākslimieci Inesi Mīlbergu. Kundze ļoti laipnām acīm, kautrīgu balsi stāsta, ka plenērā piedalās jau trešo gadu: pati no Talsiem, uz jauko Dievzemīti braukusi 250 kilometru, pieskaitot mājupceļu, pustūkstotis būs noripots. Vai ir vērts, neprasu. Ķeipenes daba viņu apburot. Mēģinām nodefinēt, kas ir māksla. Inese, ilgi nedomājot: māksla varētu būt Dieva sapnis par cilvēku. Vienojāmies, ka atklāsmi var lasīt arī no otra gala, ka māksla ir cilvēka sapnis par Dievu un ka īsts talants ir vai nu kopš dzimšanas, vai paliek mūžā nesasniegts. Tās pašas dienas vakarā pie skaista dīķīša pašā ciema pievārtē glezno ķeipeniete Velta Riekstiņa. Lapa uz molberta jau iezīmējusi skaistas ainavas aprises: kautrīgi iemetu aci un paklusēju. Velta ļoti mierā ar vietas izvēli, bet tad pašam gribējās iekost savā mēlē, jo ieminējos, ka pirms gadiem še noslīka kāds jauns puisis. Izglāba Velta: «Tu pie jūras esi bijis, cik tā nav savā dzelmē paņēmusi?» Jātiekas arī ar citiem māksliniekiem, bet laika maz, jāsteidzas.

Noskaidrojis iespējamās koordinātas, laižu uz Plaužu ezera otru galu, kur burvīgā pludmale un dabas ainavas: tur glezno Valērijs Dičkovskis – sirms, bet ļoti vitāls, kustīgs vīrs pāri 70 gadiem. Neticami interesants stāstnieks, kam katra sakarība līdzi parauj jaunus tematus un apakštematus. Par mākslu viņš nefilozofē gari, tā esot plašums sirdij, tā viņam esot kā māsa: ģimenē 7 bērni, brāļi un māsas… Mākslu varot radīt jebkur, jebkad, un paņēmieniem neesot ne nozīmes. Valērijs ir no Bauskas, rīkojot, piemēram, vakariņu mākslas nodarbības bērniem. Ieraugot manu apjukušo ģīmi, paskaidro laipni, dedzīgi: «Redzi, es vadu gleznošanu pie restorāna. Sapulcējas kādu 20 bērnu vecāki kopīgām vakariņām, nu, drusku ilgāk nekā vakariņām: atstāj bērnus manā ziņā, paši pasēd tajā krogā, cienā arī bērnus, mani, bet mēs tikmēr gleznojam…» Atcerējos par Valdi Atālu, kas savulaik apgleznojis tualešu sienas ar mākslas darbiem: «Tā taču tāda neatliekama vieta, kur katrs spiests drusku pasēdēt un vienlaikus aplūkot mākslu, ne katrs staigās uz muzejiem, izstādēm…» Atvadāmies, dūšīgi paspiežot un pakratot viens otram roku.

Ātri vien sanāca tā, ka tajā pašā vakarā tiku ieaicināts mākslinieku pirts saietā – pie Plaužu ezera pludmales apsaimniekotājiem Agitas un Rolanda Celmiņiem. Vakara burvība grūti aprakstāma: saulriets, ezera miers, kaismīgas sarunas pie lapenes galda, ugunskurs un enģeļu mēlēs pašu dziedātā – «kā lai šonakt vienaldzīgi klusē, kā lai tādā brīdī projām iet…». Nobildējamies uz romantiskās laipas pie dīķīša, bildes kompozīciju mākslinieki izveido ātri un radoši. Vēl pasēžam un, tumsiņai nākot, norunājam no rīta tikties pie skolas.

Rīts aizved pie Madlienas dievnama, kur Inese Mīlberga un Ieva Muzikante jau paspējušas ieskicēt dievnama pirmās gleznu aprises. Sagaida sirsnīgi. Acis līksmas, dzirkstošas. Kā uzminējusi manas domas, par mākslu runājot, Ieva nosaka: «Tas, ko tu mīli, ir tavās acīs.» Viņa iet dziļumā un plašumā, apgaroti skaidrojot, ka mākslas darbā ir dvēsele, kas spēj ar mani un citiem sarunāties, ka darba tapšanas procesā dvēsele piedzimst, aug, pārveidojas, bet nezūd nevienā gleznas tapšanas stadijā, nevienā otas vilcienā… Ieva ir no Baldones, viņas vīrs Tālivaldis Muzikants Baldones Mākslas skolas direktors, arī plenēra dalībnieks. Pie molberta pastāvam īsu brītiņu, un neticu savām acīm, cik dievnams jau kļuvis skaists, majestātisks. Telefons vēsta, ka Ziedonis Bārbals bažās par gaidāmo lietu ir jau Zaubē pie «Augšas dīķa». Joņoju turp. Mākslinieks steidz, bet vēlīgi nosaka: «Man kā skolas direktoram darbs ir saspringts, tāpēc plenēra dienas izbaudu un jūtos kā mākslinieks.»

Pie Ķeipenes vecā alus brūža tiekos ar Dainu Eglīti: uz viņas molberta tikai dažas līnijas, bet pēcpusdienā «pilnbrieda» glezna skolā satriec – tāds skaistums! Turpat pie skolas glezno Rita Tālberga no Mārupes: manā acu priekšā, līksmi sarunājoties, top govs portrets ar tik mīlīgām acīm, kādas biju redzējis tikai tālajā bērnībā. Skolā satieku jau pieminēto Valēriju Dičkovski, kas parāda savus smalki izgleznotos zirdziņus miglotas pļavas pieguļā. Diāna Īve laipni un smaidīgi rāda savu redzējumu uz Ķeipenes Kinostacijas ēku, stāsta, cik ļoti mīl savu mākslu un izpausmi tajā. Vienīgā visu 16 plenēru dalībniece ogrēniete Vita Beikerte savās gleznās kā allaž domājoša. Sevišķi iepatīkas «Lampas meitene» un pati Vita arī. Norunājam vakarā tikties Kinostacijā, kur varēsim nokļūt ārpus laika.

Vakarā vēl viens burvīgs – Ķeipenes Tautas nama vadītājas izlolotais laikmetīgās mākslas notikums, kas pagājušajā gadā saņēma Ogres novada Kultūras gada balvu nominācijā «Prieks radīt». Iederīgi sakrītot ar mākslinieku plenēru, šogad 4. augustā varējām skatīt, klausīties režisora Jurģa Tūbeļa multimediālo izrādi «Ārpus laika». Izrādē profesionālu sniegumu demonstrēja džeza mākslinieki Edgars Cīrulis, Svens Vilsons – Jāņa Rubika oriģinālmūzikā un džeza dziedātāja Beāte Zviedre vokālā frīdžeza izpildījumā, savienojoties ar Aspazijas dzeju, Kristapa Kadiķa gaismām, deju grupas «Buras» gaismēnu vizualizācijām uz ekrāna – horeogrāfes Daces Mihailovas vadībā, producente Sandra Liepiņa.

Svētdienas rītā plenēra, kultūras bezgalības, noslēgums pie Ķeipenes Tautas nama. Visi kā no jauna piedzimuši, laimīgi. Laba vēlējumi, sirsnīgi apkampieni, visi kļūstam par dvēseles radiniekiem. Organizatore Inese kā nekad – laimīga. Kopīgi nobildējamies, pāris kopīgas sirdsdziesmas, pa asarai vai katrā acī un nedaudz skumju. Un uz citu vasariņu!

{gallery}Makslas pleners{/gallery}