Tāpēc nolēmām uzrakstīt grāmatu par mūsu tautas senatni. Ne jau biezu, tādu paplānu, lai pirms laika jauniešus nenobiedētu. Iedomājāmies to kā triju dienu ceļojumu uz senču pili. Visupirms vienojāmies, ka izdevumā būs daudz ilustrāciju un fotogrāfiju, mazāk teksta, un tas vairāk būs dialoga formā – viens jautā, bet otrs atbild. Tāpat nolēmām, ka grāmatā lietosim nesarežģītu latviešu valodu. Varētu teikt – vieglo sarunu valodu. Lai mums piedod zinātnes vīri, bet centīsimies izvairīties no teikumiem – pils novietota Z – ZA virzienā, 5 m biezā kultūrslānī konstatētas 14 apbūves kārtas, visintensīvāk plakums bija apbūvēts 13. gs. sākumā ar ēkām krusta pakšos no kaķētiem baļķiem. Šādi teksti ir vērtīgi, bet saprotami vien cilvēkiem ar pamatīgām priekšzināšanām. Mūsu grāmata domāta jauniešiem bez priekšzināšanām, tādiem skolēniem, kādus novērojām pils apmeklējuma laikā. Gudro teikumu vietā labāk salīdzināsim, kad dzīvot bija vieglāk – šodien vai pirms tūkstots gadiem. Bet, protams, būsim priecīgi, ja grāmata ieinteresēs arī vecākus cilvēkus. Par foto modeļiem uzaicinājām savus mazbērnus Haraldu un Esteri.

Otra lieta, no kuras ļoti centāmies izvairīties, ir jūsmināšanās un senatnes idealizēšana. Tikai tautas dziesmu poētiskajā pasaulē mūsu sentēvi gāja caur sidraba birzi un ne zariņa nenolauza. Varbūt latvju dainu sudrabotais cēlums un dvēseliskais tīrums ir kā pretstats, kā līdzsvars skarbajai, dubļos iemītajai un lietavās samirkušajai ikdienas realitātei? Latvju dainas stāsta par tautas ētisko kodolu, par vērtībām, kuras godā turamas. Dainās pat nāve ir apgarota. Nomirstot sedzamies ar Veļu mātes villainīti, un karā nogalinātie ir Māras aprūpētas baltas karā kautas dvēselītes. Dzīve bija daudz skarbāka, tur līdzās priekiem bija gan aukstums un bads, gan nežēlība un nodevība, gan pašaizliedzība un varonība. Lai kā arī tur nebūtu, senatnes idealizēšana lai paliek nacionālajam romantismam. Mēs turēsimies pie atziņas, ka dzīve bija daudz skaudrāka, bet līdz ar to daudzšķautņaināka un interesantāka. Gribam pastāstīt, ka mums ir pamats lepoties ar savu senatni, bet to vajag darīt ar pašcieņu, nevis naivi jūsminoties.

Tautas vēstures pētīšana turpinās, zināšanas par senatni ar katru gadu papildinās. Liels paldies arheologam Jurim Urtānam par palīdzību, veidojot stāstu par senajiem ceļiem. Izrādās, ka tie ir bijuši divu veidu – vezumnieku un jātnieku ceļi. Abu ceļu veidu nospiedumi dabā vēl aizvien atrodami, bet agrāk tiem lāgā nepievērsa uzmanību. Tāpat agrāk netika runāts, ka piļu sargāšanā varēja izmantot pieradinātus pirmatnējos suņus. Šādi jaunatklājumi padara mūsu priekšstatus par dzīvi senatnē vēl kolorītākus. Liela pateicība par padomiem, veidojot Dzirkaļu un Ķoderu pilskalnu zīmētās rekonstrukcijas.

Grāmata iznāks izdevniecības «Latvijas mediji» apgādā un valsts svētku priekšvakarā būs nopērkama grāmatnīcās. Pateicība redaktorei Ingai Ābelītei par grāmatas pieskatīšanu.

Gribētos cerēt, ka jauniešiem grāmata būs noderīga arī vēstures stundās, jo zināšanu par tik tālu senatni viņiem pamaz. Senatne pusaudžiem sākas ar laiku, kad vēl nebija izgudrots mobilais telefons. Grāmatu veidojot atcerējāmies, cik garlaicīgs vēstures grāmatās šis laiks likās mums pašiem – tikai mazas baļķu būdiņas un pelēcīgas fotogrāfijas ar laika gaitā sadrupušiem arheoloģiskajiem atradumiem. Var jau būt, ka padomju okupācijas gados tas tika darīts ar nodomu – stāstīt par latviešu tautas vēsturi garlaicīgi. Lai nerastos interese un ātrāk aizmirstos. Gribētos cerēt, mūsu grāmatā jaunieši atklās, cik patiesībā atšķirīga un pārsteidzoši krāsaina bija dzīve Senlatvijā. Laikā, kad esam aizrāvušies ar nākotnes tehnoloģijām, atcerēsimies – tautas vēsture ir zināšanu aka, no kuras dzerot, stiprinās mūsu nacionālā, latviskā identitāte un veidojas piederības sajūta Latvijai kā vienīgajai Tēvzemei. Un vēl latvju dainas māca – mūsu ienaidnieks kā senlaikos, tā šodien ir palicis viens un tas pats.

Zila, zaļa gaisma ausa,

Iesarkana saule lēca.

Vai tie mani bāleliņi

Krievu pili dedzināja?