Diskusijās uzsvērta nepieciešamība nodrošināt, lai bērni zinātu, kur vērsties pēc palīdzības, kā arī mazināt gadījumus, kad vardarbības situācijas skolās noklusē vai savlaicīgi nerisina. Eksperti norādīja, ka skolām ciešāk jāsadarbojas ar sociālajiem dienestiem, veselības aprūpes speciālistiem un vecākiem.
Diskusijās vairākkārt uzsvērts, ka vardarbība un nedrošības sajūta tieši ietekmē skolēnu mācību sasniegumus, emocionālo labsajūtu un piederības sajūtu skolai, kā arī palielina priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas risku. To apliecinot starptautiski pētījumi, tāpēc nepieciešams savlaicīgi identificēt vardarbības riskus un ieviest prevencijas un reaģēšanas pasākumus gan skolās, gan plašākā kopienas līmenī.
Kā norādīja izglītības un zinātnes ministre Dace Melbārde (attēlā) : “OECD un citu starptautisko organizāciju pētījumi pierāda tiešu sakarību starp vardarbību un mācību rezultātiem. Pāridarījumi, kas rodas individuālā līmenī, pazemina akadēmisko sniegumu, ietekmē skolas klimatu un vēlākos gados multiplicējas sociālekonomiskā mērogā. Tāpēc ir svarīgi savlaicīgi identificēt vardarbības problēmu un ieviest holistiskas profilakses un reaģēšanas stratēģijas skolu un visas kopienas līmenī.”
Bulinga un kibervardarbības mazināšanai nepietiek tikai ar reaģēšanu uz atsevišķiem incidentiem, pauda UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas ģenerālsekretāre Baiba Moļņika. Viņas ieskatā nepieciešama vienota pieeja visā izglītības sistēmā, kas ietvertu skaidru normatīvo regulējumu, drošu skolas vidi, pedagogu profesionālo sagatavotību, skolēnu sociāli emocionālo prasmju attīstīšanu, vecāku iesaisti un uzticamus palīdzības un ziņošanas mehānismus.
"Īpaši svarīgi ir veidot vidi, kurā bērni un jaunieši nebaidās runāt par piedzīvoto, jo tieši klusēšana bieži ļauj vardarbībai turpināties," norādīja Moļņika.
Sanāksmē akcentēta arī nepieciešamība uzlabot digitālo pratību un kibervardarbības prevenciju, kā arī izvērtēt bērnu digitālās pārslodzes ietekmi uz emocionālo labsajūtu un savstarpējām attiecībām.
Risku agrīnai identificēšanai rosināts plašāk izmantot izglītības sistēmā pieejamos datus un tehnoloģijas, kā arī aktualizēt pedagogu ētikas kodeksu un stiprināt cieņpilnu komunikāciju skolās. Tāpat uzmanība pievērsta pirmsskolas izglītībai, norādot uz pedagogu palīgu un bērnu attīstības novērojumu nozīmi agrīnā prevencijā.
Diskusijās uzsvērta arī kultūrizglītības un pilsoniskās izglītības nozīme, lai stiprinātu skolēnu piederības sajūtu, savstarpējo cieņu un drošu vidi izglītības iestādēs.
