Divi veidi, kā sagatavoties

Madara stāsta, ka gatavošanās skolai viņas ģimenē notiek divos veidos. "Viens ir šī praktiskā daļa par to, ko vilkt mugurā, par visām burtnīcām, kancelejas precēm," viņa stāsta. Otrs un ne mazāk svarīgs, - ir bērna iekšējā, emocionālā gatavība jaunajam mācību gadam.

Praktiskajā pusē Tuču ģimenei palīdz vienkārša atziņa, ka liela daļa vajadzīgo lietu mājās jau ir. "Jau daudz kas mājās ir no iepriekšējiem gadiem. Lielākajās klasēs bērni var turpināt rakstīt savās kladēs un burtnīcās. Un pa lielam skolotāji parasti arī palūdz lielās klades biezākas. Un tad viņi vismaz divus vai pat citreiz trīs gadus var rakstīt vienās un tajās pašās kladēs, kas arī savā ziņā ir bonuss, jo tad, ja ir kaut kas vajadzīgs, var paskatīties no iepriekšējiem gadiem," skaidro Madara.

Tas pats attiecas uz mākslas piederumiem. "Visas ūdens krāsas, guaša krāsas var taču ņemt no iepriekšējiem gadiem." Ja kaut kā pietrūkst, viņa mēdz iepirkt klades akcijās, bet nesteidzas visu sagādāt uz pirmo skolas dienu. "Nav obligāti, ka uz 1. septembri tas ir vajadzīgs."

Svinīgs, bet praktisks apģērbs

Ar apģērbu daudzbērnu mammai, kura audzina puišus, esot pavisam vienkārši. Jā, uz 1. septembri jābūt svinīgā apģērbā, taču Madara cenšas uz to skatīties vieglāk. "Tas nenozīmē, ka ir jābūt melnām biksēm, melnai žaketei, baltam pogājamam kreklam un kaklasaitei, melnām kurpēm. Mums var būt melnas kedas, tās var būt arī zilas, auduma bikses; džinsus gan es pati neļautu vilkt saviem bērniem, īpaši 1. klasē, lai tomēr iedotu šo svinīguma sajūtu."

Dēli uz svētku pasākumu parasti velk baltus polo kreklus vai jaunus baltus T kreklus, kas iegādāti jau augusta sākumā, kad kopā izskata visas drēbes, kas der, kas neder. Kaut kas pārmantojas no lielākā brāļa jaunākajam, un tā izdodas izvairīties no pēdējā brīža skrējiena. "Līdz ar to esmu iztikusi bez stresa, ka līdz 31. augustam viss vēl jāsapērk. Turklāt tas nav viss tik ļoti dārgi, var vienmēr paskatīties pavisam vienkāršajos, reizēm pat pārtikas veikalos, kur, piemēram, Rimi Rīgā var nopirkt polo krekliņus. Un vēl ir tāda brīnišķīga vieta kā Andele Mandele vai Vinted, kur var nopirkt arī tās pašas žaketes mazlietotas. Īpaši tad, kad liekas, nu kāpēc jāpērk jauna žakete bērnam par 30–40 eiro, jo viņš tāpat to vienreiz vai divreiz gadā uzvilks."

Gatavojoties jaunajam mācību gadam, visas daudzās atbildības un risināmos jautājumus nevajag censties paturēt tikai galvā. “Palīdz noteikti arī citreiz sarakstīt uz lapiņas, kas kuram trūkst, kuram ko vajag vai kas ir jāizdara. Līdzīgi kā mēs pierakstām friziera vai zobārsta apmeklējumu, tā arī ielieku kalendārā ikdienas darbus un vajadzības," atklāj Madara. "Ja saprotu, ka netieku ar šo projektiņu galā, tad vienkārši ielieku kalendārā. Tad jau tas būs kā pasākums, kas ir obligāti jāizdara."

Gatavošanās parasti notiek augusta vidū, vēlākais nedēļu pirms skolas sākuma, un tajā tiek iesaistīti arī paši bērni. "Patiesībā lieku viņiem pašiem iziet cauri, saprast, kas viņiem der, kas viņiem neder. Ja lielākie pasaka, ka kaut kas neder vairāk, tad skatos, varbūt tas derēs kādam nākamajam bērnam. Līdz ar to tādai panikai nav īsti laika parādīties."

"Esmu gatavs skolai" 

Vai bērnam pašam ir svarīgi justies sagatavotam? Madara ir pārliecināta, ka jā - īpaši mazākajiem. "Manam deviņgadniekam laicīgi gribas zināt jau stundas, bet to vēl nav. Viņam gribas zināt, vai viss viņam ir nopirkts un būt šajā sajūtā “esmu gatavs skolai. To viņš notver vairāk tieši ar šīm praktiskajām lietām, kā kancelejas preces, vai ir visi zīmuļi, lineāls, līme,” viņa stāsta. 

Ar lielākajiem savukārt jāstrādā citādi, un tas ir jādara pie viņu iekšējās motivācijas. T’[a, lūk, ir šī otrā svarīgā lieta, kurai Tuču ģimene pievērš papildus uzmanību. "Tur vairāk vecākiem varbūt jāpiestrādā pie tā, lai viņus morāli sagatavotu tiem deviņiem mēnešiem un iedotu motivāciju, prieku iet uz skolu un darboties."
Tuču ģimenē skola tiek uztverta kā bērna pienākums, kas ir līdzvērtīgs pieaugušo darbam.  "Mūsu ģimenē tas tiek nostādīts tā, tieši tāpat kā tētis iet uz darbu un tas ir viņa pienākums, tāpat tev ir jāiet uz skolu, jo tas ir tavs pienākums."

Taču pienākums neizslēdz, protams, spēju pamanīt dienas, kad, jā – iedota brīvdiena ir vērtība. "Kādreiz, jā, vajag pa reizei iedot arī brīvdienas, un nevis tikai tad, kad viņš ir slims, bet kad tu jūti, ka viņš varbūt ir saguris; tas arī bērnam palīdz, lai nav sajūtas, ka “ja es neslimošu, tad man tagad deviņi mēneši bez apstājas būs jāiet uz skolu. Citreiz palīdz mācību gada sadalīšana mazākos posmos. Tad sakām - tikai pusotrs mēnesis tagad būs jāpamācās, un tad būs rudens brīvdienas," tā Madara.

Ko prasām no skolas un ko – no sevis? 

Runājot par to, ko no skolas vēlētos saņemt, Madara atklāti uzsver, - vispirms viņai svarīgi, lai bērni tur jūtas labi. "Viena no lietām, kas noteikti pašiem bērniem patīk un kas mums jau ir, ka viņiem ir draugi skolā, ka viņi netiek apcelti. Tiešām mūsu bērniem ir foršas klases kopumā, un katram no puišiem ir savi draugi skolā un arī ārpus skolas."

Izglītības ziņā viņas sapnis ir skola, kas iedvesmo, nevis tikai pieprasa. "Gribas, lai skola ir tā vieta, kas viņus motivē apgūt lietas, vairāk un vairāk izzināt lietas, nevis vienkārši tikai atzīmes dēļ izdarīt to, lai skolotājam ir miers un lai nebūtu tā, ka “to esmu izdarījis, bet man tas neinteresē.” Ļoti gribas, lai skola var atrast interesantus mācību līdzekļus, pieejas, tehnikas, kā bērniem mācīt radošumu, loģisko domāšanu, kritisko domāšanu, interesi par jaunām lietām, par jaunām zināšanām."

Protams, kā daudzi vecāki, arī Tuču ģimene apzinās izglītības sistēmas robežas. "Diemžēl bieži vien tas atduras pret to, ka ir vienkārši obligātais mācību saturs un “ka mums ir jāpaspēj tam izskriet cauri, un mēs neko papildus nevaram.” Bet gribētos, ka tas varbūt tiek apgūts kaut kādā radošākā veidā, piemēram, caur spēlēm, caur iešanu ārā, kur arī to pašu reizrēķinu bērns var apgūt. Vai atkal latviešu valoda un literatūra, kur varbūt kaut kāda šī obligātā literatūra tiek apgūta nevis lasot, bet skatoties vai klausoties, atrodot kaut kādus iestudējumus."

Tāpēc daļu izglītības Tuči apzināti uzņemas paši. "Attiecīgi jūtam, kuram bērnam ko vajag un iedodam to papildus, kas nepieciešams. Teiksim, glītrakstīšana, papildus kādam patrenēties reizrēķinā vai gramatikā latviešu valodā, vai kādam varbūt patrenēt atmiņu ar dzejoļu mācīšanos, jo ļoti daudz no šīm lietām skolās vairs nav," skaidro Madara. 

Un vēl ir dzīves gudrība, ko, viņasprāt, var iedot tikai ģimene. "Kā viņiem iemācīt arī pieņemt pareizus un gudrus lēmumus, kā rīkoties ar naudu, kā gatavot ēst, etiķete un citas lietas, kas ir vienkāršas, ko skolā kādreiz ļoti, ļoti sen mācīja." Vecāku līdzi būšana un šo svarīgo lietu nostiprināšana notiek ikdienā - "pēc skolas, brīvdienās, pavadot kopīgu laiku, kopā vakariņojot, brokastojot brīvdienās”. Madara saka, ka katra ģimene pati zina, kuras ir tās viņu vērtības, “bez kurām dzīvē nevarēs iztikt."

Mācību gads Dieva rokās

Tuču ģimenē gatavošanās skolai ietver vēl kādu būtisku tradīciju - kopīgu lūgšanu. "Mēs arī kā ģimene parasti 31. augusta vakarā sanākam kopā un lūdzam par jauno mācību gadu. Citreiz to darām arī 1. septembra rītā vai vakarā, kad sanākam un lūdzam tieši par mācību gadu un par katru no bērniem," stāsta Madara.

Un par ko tieši mamma lūdz? "Tā mana lūgšana ir, lai viņi, pirmkārt, ir labi draugi saviem draugiem, lai viņi varbūt ir arī tie, kas aizstāv tos, kuri tiek apcelti skolā, lai viņi ir piemērs citiem gadu no gada, lai viņi ir iedvesma citiem un labs piemērs."

Otra lūgšana ir par bērnu nākotni un aicinājumu. "Lai arī Dievs ir tas, kurš atver viņu intereses, spēt saprast, kas ir tas viņa aicinājums, kas ir tā viņa nākotnes profesija kādā brīdī. Lai nav tā, ka pienāk skolas beigas un viņš saprot, ka viņu nekas neinteresē, viņš nezina, kur doties un mācīties, bet lai Dievs ir tas, kas katrā manā bērnā ieliek to talantu un tās prasmes."

Un vēl - par raksturu un spēju pastāvēt par savām vērtībām: "Es noteikti lūdzu arī par tādu spēju viņiem izšķirt labu no ļauna, par to, kas viņiem ir vajadzīgs un kas viņiem nav vajadzīgs, un lai visiem tiem ikdienas vilinājumiem, kas nav labi, viņi spētu pateikt “nē”. Lai viņi tiešām ir puiši ar savu viedokli, ar savu nostāju, pat ja tas atšķiras no visiem citiem, un viņi būtu drosmīgi pastāvēt par savu viedokli, par savu pārliecību, par savām vērtībām, nevis skriet pakaļ visam baram," dalās Madara, ieliekot no sirds jauno mācību gadu – Dieva rokās.

Tēta triks vieglākai pārejai no vasaras

Un kā daudzbērnu ģimenē bērniem palīdz vieglāk pāriet no vasaras brīvības uz rudens ritmu? Šeit galvenā loma ir tētim Andrim. "Tur tētis parasti ir tas, kurš saka tā – “Bet vasara jau turpinās vēl divus mēnešus.” Pat oktobris ir vasaras pagarinājums. Tas nekas, ka ir jāiet uz skolu, -laiks ir foršs, daba ir krāsaina, un daudz ko vēl var darīt. Tas ir tas veids, kā mūsu tētis stiprina, uzsākot šo jauno mācību gadu," smaidot noslēdz Madara.