"Taču notika tā, ka "Rīgas kinostudija" pajuka, es atklāju citus veidus kā izpaust savu redzējumu un sajūtas un par ceturto filmu i domāt nedomāju. Līdz pēkšņi (tas bija nu jau tālajā 2010. gadā) man piezvanīja producents Ēriks Naļivaiko un piedāvāja uzņemt dokumentālu filmu par Raimondu Paulu, uz ko es nevilcinoties teicu jā.
Filmas darba nosaukums bija "Tā dullā Paula dēļ". Tiesa, pēdējā brīdī Ēriks to nomainīja pret "Zib mūža rats", jo ārzemnieki nesapratīšot vārdu spēli. Neņemos spriest, ko ārzemnieki saprot, ko ne, taču gadi ir aizzibējuši kā mirklis, un brīdī, kad Maestro mūža rats ir ticis līdz ciparam 90, tiem, ka laiks un interese, piedāvāju vēlreiz pārlasīt mūsu daudzo sarunu spilgtākos zibšņus.
Pirms piecpadsmit gadiem filmas anotācijā savas sajūtas ietvēru divās atziņās: Raimonds Pauls ir kā tautasdziesma un aisbergs. Visi viņu zina, bet kurš viņu pazīst pa īstam? Jo dziļāk ielūkojos komponista dvēselē (cik nu tas vispār ir iespējams), jo skaidrāk saprotu, ka vienlaikus ielūkojos visas mūsu tautas dvēselē." (Vija Beinerte)
No Vijas Beinertes sarunām ar maestro Raimondu Paulu filmas tapšanas laikā:
R.Pauls: "Ja man šajā dzīve kaut kas ir izdevies, tad tikai šā instrumenta dēļ. Sācis esmu ar pašu vienkāršāko, tēvs bija nopircis tādu vecu graustu, bet nevaru viņam neko pārmest, nebija taču citas iespējas, to es ilgus gadus spēlēju. Tāpēc tagad es ar lielu skepsi skatos uz kolēģiem, kas saka – dodiet man "Steinway", citādi nespēlēšu. Jā, mājās man ir lielisks pasaules klases instruments, ko pats esmu nopelnījis un nopircis, taču ja es, aizbraucot, teiksim, uz Viļaku vai Varakļāniem, kultūras namā paziņotu, lai dod man " Steinway", citādi nespēlēšu, tā būtu pēdējā muļķība. Tāpēc vajag iziet cauri visam, savu laiku paspēlēt arī pianīno "Rīga", ko kādreiz mēs ironiski saucām par malku, kaut gan patiesībā tas bija labs instruments pašdarbības skatuvēm. Žēl, ka tagad to vairs neražo, tagad mums pat tāda nav."
"Klavieres spēlēju kopš četru gadu vecuma. Diendienā. Kad es bērnībā plinkšķināju kaut ko, cilvēki, kas gāja garām, lielākoties strādnieki pirms vai pēc maiņas "Rīgas Tekstilā", mēdza apstāties tāds bariņš zem logiem, sākumā klausījās un tad bļāva, kas man ir jāspēlē. Nu, skaidrs, ka visejošākais repertuārs bija melodijas no kinofilmas "Saules ielejas serenāde". Tad nu es gramstīju taustiņus kā nu mācēju, bet viņi stāvēja ārā un aplaudēja. Tā tas sākās, jā."
Kadrs no filmas "Zib mūža rats"
"Klavieres, protams, sākumā bija vecāku spiediens, turklāt diezgan liels. Pirmā posmā jau tā ir ar visiem. Nu kā tu vari spēlēt klavieres, kad ārā puikas dauzās, sit bumbu vai spēlē kazakus un razbainiekus. Bet tev ir jāsēž un tās garlaicīgās gammas jāspēlē… Šausmīgi tas viss ir! Bet toreiz no tēva baidījās, neviens ar tēvu nestrīdējās. Saviem vecākiem esmu bezgala pateicīgs. Par visu. Varu vien nožēlot, ka ir bijuši periodi, kad pārāk daudz sāpju vecākiem nodarīts. To jau tikai vēlāk saprot. "
"Iļģuciems ir Iļģuciems, Rīgas nomale ar savu romantiku, ar strādniekiem, vienkāršiem cilvēkiem. Tur jau bagātie nedzīvoja, dzīvoja vienkārši darba cilvēki. Atceros, mums bija tāda futbola bumba, kas jau vairs gandrīz neturējās kopā, ielāps uz ielāpa ap to veco kameru. Nekā jau dabūt nevarēja. Slidas piesēja pie velteņiem vai kādiem veciem zābakiem, kas nu kuram bija. Velosipēds – tas vispār bija sapnis!"
"Kad vēl mācījos Emīla Dārziņa mūzikas skolā, kopā ar citiem puikām regulāri gāju uz Armijas ekonomisko veikalu, kur tagad atrodas "Galerija Centrs". Tur bija vēl no pirmskara laikiem saglabājušās fabrikas "Laima" reklāmas, toreiz "Laima" bija augstas klases saldumu fabrika, mēs gājām gar tām reklāmām un burtiski siekalojāmies, bet nebija jau, par ko nopirkt. Un tad es domāju: kad man būs daudz naudas, ēdīšu saldējumu un šokolādi!"
"Jā, tagad pērku un ēdu regulāri, tas ir mans hobijs, esmu atradis vienu brīnišķīgu marku. Es atbalstu arī Rūjienas saldējumu, tas nudien ir ļoti labs, taču arī ārzemēs šo to māk taisīt, mans visiecienītākais ir "Magnum", no dabiskām izejvielām, es to nopērku un pa kluso kopā ar mazmeitu ēdu, jo pārējie baidās no kalorijām un holesterīna. Taču viņi visi aizmirst – ja saldējumam nav vajadzīgā tauku procenta, tas kļūst bezgaršīgs, tad ir vienkārši ūdens, sasaldēts ūdens. Piens un krējums dod to kolosālo garšu!""
"Mamma bija strādīga. Pie smaga darba viņa bija pieradusi kopš bērnības. Tāpat kā tēvs. Tagad tik daudzi nemitīgi sūkstās, ka grūti klājoties, valsts viņiem nepalīdzot… Kad mēs augām, kas mūsu vecākiem palīdzēja? Neviens! Sitās, kā mācēja."
"Mans tēvs, lai viņam vieglas smiltis, viņš bija unikāls cilvēks! Viņš zināja, kas ir melnais darbs, strādājis bija visu mūžu. Ja tagad mūsu nācijā vismaz puse cilvēku būtu tāda kā viņš, mums visiem te klātos pavisam citādi. Gluži cita dzīve mums būtu, daudz labāka.
Nesen atdaru mājās tēva pašdarinātos vizuļus. Ilgi un dikti pētīju. Tēvs spēra no mammas sudraba karotes un pa kluso taisīja…"
"Baltezera māju es jau faktiski saviem vecākiem būvēju. Domāju, ka viņi tur varēs ņemties, taču kaut kā tā dzīve mums iegriezās ne tā. Kad man jau sāka klāties labi, māsai viss sagriezās. Līdz ar to māte par mani varēja neraizēties, nekādu problēmu vairs nebija, varēja tikai priecāties, jo beidzot man viss gāja no rokas, bija kārtībā, bet tad māsu bēdas piemeklēja... Tomēr es domāju, ka vismaz kaut ko labu mani vecāki paguva nobaudīt, kaut dažus savus sapņus paguva ieraudzīt īstenotus. Un es vismaz daļēji varēju izlīdzināt to, ko pirms tam biju nodarījis. Vismaz daļēji. Prieks, ka viņi tomēr paguva redzēt arī manus panākumus."
"Kā es atrodu balsis? Domāju, tas ir tieši tāpat kā režisoram, kad viņš meklē aktierus. Tu jau iekšēji jūti, ko tai lomai vajag. Citi var kaut ko ieteikt, bet tu – nē, nē, tas nav īstais. Kamēr pēkšņi – jā, ir! Man arī ir tā – es klausos, klausos, piemēram, man var parādīt kādā konkursā desmit vai divdesmit dziedātājus, un pēkšņi būs viens, kam es it kā pielipšu. Reizēm jau var arī kļūdies, tomēr man lielākoties ir laimējies. Man vai viņiem… Īstenībā, gan man, gan viņiem: viņiem ir laimējies ar mani, man ar viņiem. Jo es bez dziedātāja jau arī nekas neesmu."
"Uz skatuves ir tā: ja tu uz tās kāp – tev jāatdod viss, kas tev ir, viss līdz pēdējam, citādi nekas nesanāks. Lielākā daļa jauno to nesaprot. Un neatzīst, ko mēs esam darījuši 50., 60. gados, nosoda. Bet, ja neesi dzīvojis tanī laikā, kādas tev ir tiesības nosodīt! Viņi jau nezina, ko tas režīms nozīmēja. Paldies Dievam, ka viņi to nezina. Bet attieksme pret darbu toreiz gan bija cita, daudz nopietnāka."
"Uz skatuves ir tā: ja tu uz tās kāp – tev jāatdod viss, kas tev ir, viss līdz pēdējam, citādi nekas nesanāks. Lielākā daļa jauno to nesaprot. Un neatzīst, ko mēs esam darījuši 50., 60. gados, nosoda. Bet, ja neesi dzīvojis tanī laikā, kādas tev ir tiesības nosodīt! Viņi jau nezina, ko tas režīms nozīmēja. Paldies Dievam, ka viņi to nezina. Bet attieksme pret darbu toreiz gan bija cita, daudz nopietnāka."
"Man nav ģimenes draugu. Savulaik bija mums tāda neliela kompānija, četri pieci pāri, bet tad pa vienam sāka mirt nost, nu visi ir aizgājuši. Man bija ļoti labas attiecības ar Osi Pasternaku, ar Gunāru Kirki, ar Albertu Terpilovski," stāsta R.Pauls. Kadrs no filmas "Zib mūža rats"
"Es labprāt gribētu vasarā aizbraukt pamakšķerēt, bet manu draugu vairs nav, viens pats esmu palicis. Kad mēs ar Albertu braukājām pa Latviju, tā bija īsta enciklopēdija – viņš zināja pastāstīt par katru ceļu, par katru ciematu, par dabu, vēsturi. Bauda klausīties! Es sēdēju pie stūres, bet viņš taisīja maizītes – rupjmaizi ar sīpoliem un speķi. Tagad man tādu cilvēku vairs nav.
Citiem tuvs cilvēks ir krustmāte vai krusttēvs. Es nemaz nezinu, kas ir mans krusttēvs. Kaut kāds dzērājs esot bijis. Žēl, nav man tāda. Arī ar saviem radiem nedraudzējos, izņemot māsu. Māsai ir jāpalīdz."
"Citi uzskata, ka es esmu iedomīgs. Bet man ir paniskas bailes kļūdīties cilvēkos, kam esmu uzticējies. Tā ir bijis. Tāpēc tagad man ir tāds moto: nevienam nevajag ticēt! Tas nav labi, es pats to zinu un saprotu. Taču neko tur nevaru padarīt."
"Daudzi man saka – tu esi veiksminieks, turīgs. Kāds es veiksminieks? Es zinu, ko nozīmē darbs. Jā, es dzīvoju normāli, kā vajadzētu dzīvot ikvienam vidusslāņa latvietim, lai var atļauties aiziet uz teātri, uz restorānu reizi mēnesī, ja grib, var aizbraukt uz ārzemēm – par savu, ne par valsts naudu. Kamēr Latvijā nebūs tā sauktais vidusslānis, par valsts kopējo līmeni nevar runāt. Mums nav vidusšķiras – tikai ļoti bagātie un nabagi. Galējības. Tā ir valsts problēma."
"Tā sauktais Parlamenta laiks man ir atnesis daudz vilšanos. Zaimus un ķengāšanos esmu saņēmis. Bet skatuve kaut kādā veidā mani vienmēr ir glābusi. Jo viss, ko daru vai esmu darījis, tas taču ir domāts cilvēkiem. Cilvēki to vērtē. Ir jau bijuši arī sāpīgi momenti, taču man gan lielāko daļu ir bijuši tādi sirsnīgi, mīļi."
"Kas mani iepriecina? Es esmu skatuves cilvēks – caurcaurēm. Esmu saaudzis ar skatuvi, nenoliedzami. Skatuve, skatuve – jā, tā ierauj sevī, ierauj un uz visiem laikiem. Tā ir vārdos neizsakāma sajūta… Tā dod tev panākumus, bet daudziem arī izrādījusies dzīves traģēdija. Daudziem. Ja tu vienreiz uz tās esi uzkāpis, tad rēķinies, ka esi pagalam. Protams, bieži vien arī labā nozīmē. Tas ir tavs darbs, tava dzīve. To grūti vārdos izteikt. Kādam šķiet, kas tad tur, sēž un plinkšķina, bet, kas saprot, tie zina – tā ir cita pasaule, cits dzīvesveids. Grūti noformulēt to sajūtu, kad zem pirkstiem kaut kas veidojas."
"Kas man dod sirdsmieru? Ģimene. Tas, ka ir labas attiecības, ka bērniem un mazbērniem labi klājas, dzīve virzās uz priekšu, jā, tas daudz ko dod, ģimene man šķiet galvenais," R.Pauls. Kadrs no filmas Zib mūža rats"
