A. Krauja atgādināja, ka tā pati agresīvā lielvara, kas varmācīgām deportācijām 1949. gadā pakļāva Latvijas un citu PSRS sastāvā inkorporēto valstu iedzīvotājus, arī šobrīd kāro pēc citu cilvēku dzimtenes un viņu brīvības.

“Brīvība nav pašsaprotama – to labi saprotat jūs, bet brīžiem to ir grūti apzināties jaunākajai paaudzei. Jūs esat piemērs tam, ka par savu brīvību ir jāpastāv, ir jācīnās, ir jābūt uzticīgiem savai valstij, savai dzimtenei. Paldies jums par to! Daudziem represiju upuriem liktenis nebija lēmis atgriezties dzimtenē, viņu piemiņai un pateicībā par viņu uzticību Latvijai, mēs varam tikai noliekt galvas,” uzsvēra A. Krauja.

Ivars Kaļķis atgādināja, ka šogad aprit 77 gadi kopš 1949. gada 25. marta, kad no Latvijas vairāk nekā 42 tūkstošu cilvēku tika deportēti uz Sibīriju un Tālo Austrumu apgabaliem Krievijā.

“Mēs pulcējamies šeit, vietā, ko var saukt par Ogres svētvietu, lai godinātu komunistiskā genocīda upuru piemiņu. Arī no Ogres apriņķa cilvēki vardarbīgi tika aizvesti svešumā. Pārsvarā tie bija lauku ļaudis, kas, strādājot savās saimniecībās, nodrošināja savas ģimenes un deva labumu savai valstij. Ne visiem bija lemts atgriezties, to skaitā arī 169 no Ogres apriņķa izvestajiem. Šo cilvēku vārdi ierakstīti piemiņas plāksnēs šajā piemiņas vietā,” atgādināja I. Kaļķis, aicinot ar klusuma brīdi godināt deportāciju upuru piemiņu.

Piemiņas pasākuma noslēgumā pie Piemiņas akmens nogūla ziedi – kā parasti šādos brīžos, svētvietā atstājot sveicienu svešumā uz neatgriešanos aizvestajiem.

Atceres brīži komunistiskā genocīda upuru piemiņai notika arī citviet novadā.