Raugāmies uz skatuvi, kas visu vēl tikai sola kā Jāņu vakarā, kad uguns nav degta, satraucošs prieks kā pīrāgu mīkla kāpj malām pāri, bet lielā zaļā alus krūze smaida par akcīzes nodokli atspirdzinošiem dzērieniem, bez kuriem Jāņi nav Jāņi, khm, ja zina mēru… Blaumanis tautiski dvēseliskajā lugā pamanījies ielikt mīlestības intrigu, sadzīviskus jokus, Jāņu garšu, smaržu un apgarotu, saviļņojošu finālu ar laimīgām beigām, ar lielā aktieru ansambļa un milzu publikas pulka pacelšanos debešķīgos gaisos – ne vien kopīgās dziesmās, bet arī īsteni latviskā garā.
Bet vēl visa izrāde priekšā. Vismuļķīgāk būtu tagad pārstāstīt lugas saturu. Tālab par galvenajiem akcentiem, sižeta līniju pieturas punktiem, par režiju, tēliem, aktieru sniegumu un lugas kopskatu.
Bez glaimiem un bez piesiešanās
Varu tikai par to, ko saredz mana acs, nevis – kā ir smuki un pareizi. Par visu vairāk sirds prasa pateikties visiem, kas to pelnījuši. Un pelnījuši visi, visvairāk režisors Jānis Kaijaks. Bet arī viņš še nav pats galvenais, pāri visam stāv mans novadnieks – Rūdolfs Blaumanis. Esmu no Mazozolu puses, beidzis Ērgļu vidusskolu, skolas laikā talkojām Blaumaņa Brakos, apkopām viņa kapu Ērgļos, un pie tā paša kapa bija mūsu romantiskās satikšanās vietas, bet manas bērnības zeme lepojās ar mājām, kas gluži vai izkāpušas no ģeniālā dramaturga darbiem – Iņķi, Braki, Rembēni, Roplaiņi… Gribas pateikties vecajam Rūdim, kā viņu saucām sarunvalodā, par burvīgo valodu, par kuru vairāk šodien raportē varas tīkotāji un sagandē gluži inteliģenti – TV, radio, nejēgas žurnālisti, un lipīgā valodas novazāšana, darinot debilās labbūtības, labizjūtas, viennozīmīgos ilgtermiņus, svētku «atzīmēšanas», ekosistēmas…
Jo tālāk ielūkojamies pagātnē, jo vairāk atskāršam, cik valodas ziņā esam gājuši uz «priekšu»: ja pirms 124 gadiem, kad Rūdolfs Blaumanis uzrakstīja lugu «Skroderdienas Silmačos», īstu veselu gadu simteņu apliecinātu nacionālu lugu ar reālistiskām dzīves, sadzīviskām ainām, latvietim prieka izpausmē vārdi uz mēles skanēja kā mūzika – priecājos, līksmoju, gavilēju, aiz priekiem`i nevarēju, tad mūsdienu mediji pārslānīti ar – valstsgribām, vienvērtībām, pozitīvām, emocionāli emocionālām emocijām... Senāk arī literatūras kritika jūtīgākai dvēselei nemaz nebija tik viegli pārdzīvojama. Ja vieni Blaumani taisnīgi cēla debesīs, kaut vai viņa bagātās valodas dēļ, tad citi, piemēram, Jānis Asars, rakstnieks, literatūrkritiķis, publicists (1877–1908), šķita nīgrs un kašķīgs vecis.
Viņš Blaumani dažkārt slānīja pārmēru asi, neobjektīvi un nesaudzīgi. Turpretī Blaumaņa atzinēji par valodu toreiz teica tā: «Blaumaņa valoda ir viņa lepnums! Cik dažs labs rakstnieks nebūs viņu par to apskaudis, cik dažam labam pie viņa nevajadzētu iet mācīties. Blaumaņa ļaudis runā tik pat dzīvu latvisku, varbūt pārāk dzīvu valodu. Neviens izteiciens neiznāk bāls un tikai gramatiski konstruēts, bet viss ir raksturīgi, visi ar saviem salīdzinājumiem un gleznām attēlo tautas humoru viņas priekos un bēdās. Blaumanis pazīst dzīves sīkumus. Var iedomāties, kā mākslinieks smaidīdams noklausās šo humoru no tautas lūpām, iekrāj veselu frazeoloģiju, lai tad uz skatuves šī valoda atrastu drošo ceļu uz turieni un visskaļāko atbalsi tur, no kurienes tā nākuse.» Turpretī Jānis Asars pagalam noliek Blaumaņa sižeta līnijas, bez kurām joku luga būtu viena prātvēderīga garlaicība.
Šerpi, pārāk šerpi rakstījis Asars: «Blaumanis prasa, lai būtu kaut kur tāds idiots kā šis Aleksis, kas uzrunāts iegātņos no Silmaču saimnieces – atraitnes, neatraida to, lai gan mīlestība jau pastāv starp viņu un Elīnu. Pusdzīvs, pusnedzīvs viņš slaistās, galvu nodūris pa visiem skatiem, lai tikai beigās atteiktu saimniecei un saņemtu savu Elīnu. Bet saimniece nav labāka: tā ir tik akla, ka visu laiku neredz ne Elīnas, ne Alekša vaidēšanu un iedomājas, ka Aleksis ir laimīgs. Un, kad tas tomēr atteic beigās, tad vajag tik pāra minūšu, un tā sniedz roku skroderim Dūdaram, ko tā agrāk mīlējusi. Tā kā visas labas lietas trīs, tad trešais pāris iznāk no Joskes un Zāras, kuriem vecais Ābrams piepeši dod savu svētību.» (Latviešu literatūras kritika /1874 – 1904/.) Ja šo Asara «taisnību» šobrīd lasītu Ogres teātra lieliskie aktieri, par nopietnu un gudru cilvēku viņu neskaitītu… Kāpēc tādi seni literatūrkritikas pārstāsti? Tāpēc, ka Ogres teātris savā izrādē «Skroderdienas Silmačos» par kritikas pretrunām nedz domāja, nedz iedomāja, bet no pirmā skata līdz pēdējam un finālam parādīja spožu izrādi, to tautas mīlēto Blaumani, kurai nievātāju apšaubāmās frāzes nekaitē ne tik, cik melns aiz naga. Gluži otrādi – visu lugas laiku turēja skatītāju (kaut no galvas zināmā) intrigas spriedzē un brīžam pacēla veselās smieklu virsotnēs.
Šīs dienas izrāde vēsturiski nozīmīga. Teātra mājaslapā lasāms: ««Skroderdienas Silmačos» ir latviešu teātra fenomens – luga, ko katros Jāņos latvieši labprāt skatījušies un skatās, smejas līdz asarām un dzied līdzi Blaumaņa sirsnīgajām kuplejām. Režisora Jāņa Kaijaka veidotā «Skroderdienu Silmačos» skatuves versija pirmizrādi piedzīvoja 2010. gadā un ir kļuvusi par vienu no Latvijā pieprasītākajiem Blaumaņa lugas iestudējumiem, kas ik gadu Jāņu laikā tiek spēlēts uz dažādām Latvijas brīvdabas skatuvēm. Līdz šim izrāde pabijusi tādās vietās kā Sigulda, Liepāja, Cesvaine, Rēzekne, Ventspils, Balvi, Suntaži, Līvāni, Jumprava, Ropaži, Ikšķile, Višķi, Lubāna u. c. Šogad iestudējums piedzīvo 15 gadu jubileju, ar īpašu Vasarsvētku izrādi atgriežoties pirmizrādes vietā – Ogrē.»
««Skroderdienās» kopā saplūst daudzas svarīgas komponentes – Līgo svētku nozīme, Blaumaņa iekodētais latviskums gan tēlos, gan attiecībās un kopā būšana, ko var pielīdzināt sadziedāšanās fenomenam, kad visi esam vienā ritmā un elpā,» norāda Ogres teātra režisors Jānis Kaijaks.
Izrādes radošā komanda: režija – Jānis Kaijaks, kostīmi – Ilze Kupča-Ziemele, scenogrāfija – Māris Ruskulis, vokālā pedagoģe – Ilze Miezere, gaisma, skaņa – Austra Matveja, Agris Dzedons, radošā direktore – Ieva Rodiņa. Lomās: Antonija – Astra Kolberga, Dūdars – Guntars Arājs, Aleksis – Ernests Greizis, Elīna – Katrīna Anna Ozoliņa, Kārlēns – Nauris Pinne, Rūdis – Mārtiņš Apsītis, Pindaks – Edijs Čibels, Pindacīša – Daiga Krūmiņa, Ieviņa – Ramona Rubene, Pičuks – Juris Jurāns, Auce – Madara Juška-Grundberga, Joske – Herberts Legants, Zāra – Margarita Lutere, Ābrams – Andris Peismalietis, Tomulīša – Inese Pivare, Bebene – Lauma Straume, Tonīte – Anna Zinberga.
Tekstos, zemtekstos, humorā, ironijā, smieklos, asarās
Klāt esam laicīgi, un prātīgi darīts: pie ieejas lielā Kultūras centra zālē burvīgi muzicē duets «Mediante» – Zane un Māris Rozenfeldi. Zanes jūtīgā balss un Māra virtuozā akordeona spēle saulainam, līksmam noskaņojumam kā radīta. Bet uzkavēties atļaujamies vien īsu mirkli: visi ceļi ved uz Ogres novada Kultūras centra lielo zāli, kur sagaida laipnas, smaidīgas viesu saņēmējas. Teju aiz rociņām ieved mūs zālē un ierāda vietas, kā ielūgumā norādīts. Pametot aci skatuves virzienā, jā, tas ir Silmaču pagalms – pašā Zāļu dienas un puķu laiciņā. Skaisti! Vēlāk uzzināsim, ka par meijām un skatuvisko šarmu gādājusi arī ilggadējā un enerģiskā kultūras entuziaste Anita Ausjuka. Ļaudis lēnām plūst, un lielā zāle ar 700 vietām aizpildās ātri. Ogrēniešu un novadnieku lielā interese vairāk nekā saprotama: pirmsjāņu laiks, un spēlē pašmāju iemīļotais teātris. Skatuviskais izkārtojums racionāls, gaumīgs, kas piemērots arī senatnes elpas jušanai. Pavisam bez salīdzināšanas neiztikt. Jānis Kaijaks uz skatuves uzvedis Blaumaņa īstumu, ko šad tad lielo profesionālo teātru pārcentība noplicinājusi. Pašu Blaumani tāda centība viltojusi, izākstījusi humoru un burvīgajiem tēliem uzspiedusi bezgaumīgu samākslotību.
Jānis Kaijaks iestudētajās izrādēs ienes teātra mākslu un tās smalkumu. Tas neduras acīs, bet to nevar arī nepamanīt. Un ļoti maldās kritiķis Asars. Piemēram, Antonijas un Alekša skatuviskās nianses labi sajūtamas gan tekstos, gan zemtekstos, kur, piemēram, apspriežot vestes izgriezuma dziļumu, patiesībā skaidro savas attiecības. Abi tēli ir ļoti saprotami. Tālab, ka aktieri, režija spēlē niansēs, kuras mūs pavada teju ikvienu. Cilvēkbērns ir tāda savāda būtne, ka savas jūtas neizliek uzreiz pasaules apskatīšanai, bet vairāk vai mazāk tās slēpj no citu acīm. Skatuves mākslinieki savas bažas, kautrību, dvēseles iekšējo cīņu, pretrunas slēpj tā, ka skatītājs to nevilšus pamana. Ja nemana, tad vismaz nojauš un intrigas dēļ ik pa laikam jautā sev, pag, kā tad īstenībā ir un kā te viss atrisināsies. Arī humora dēļ tēli nezviedz, nevaikstās, gar zemi nekrīt, brunčus pa gaisu neplivina, bet, kad pieķerts nedarbā, runā ar acīm vai paliek platu muti vaļā, jo mulsumā pietrūkst vārdu. Nu nevar būt droša Antonija, ka Aleksis viņu mīlē, un Aleksis kautrības un sirds svārstību dēļ nespēj Antonijai pateikt tieši, ka viņa sirds pieder Elīnai. Arī Elīna nespēj nocietināt savu sirdi, un, kad ierauga Alekša cīņu ar sevi, nejauši (un par laimi) viņai izsprūk – mīļais Aleks! Tā ir augsta aktieru meistarība, kas pārvalda ne vien lugas, tēlu loģiku, bet saprot psiholoģijas nianses, kas pasniedzamas viegli, neuzkrītoši – tā, lai pārdzīvotu pats aktieris un skatītājs arī... Jo mākslā galvenā ir publika.
Lugu cauri vij smalks iestudējums, precizitāte, improvizācija. Aktieru dikcijas, tekstu intonācijas filigrāni nevainojamas. Viņi ne vien prot norunāt savu sakāmo, bet māk ticami klausīties otrā. Savā laikā nācās aizstāvēt nopietnu darbu par humoru. Ja būtu iespējams, ikvienam komiskā tēla veidotājam (it īpaši Kārlēnam, Rūdim, Ieviņai, Tomulīšai, Pindacīšai, Pindakam, Bebenei, Ābramam, Joskem, Zārai) gribētu paspiest roku par to, ka ievērojuši galveno: komiskais pats savā dabā nav nedz jocīgs, nedz smieklīgs, bet pati nopietnība, kas tikai tāpēc kļūst smieklīga, ka ir nopietnība! Smalki sirsnīgi Auces, Pičuka, Tonītes uznācieni. Kur pauze, tā izturēta līdz galam, kur pārspīlējums, tas iekļāvies literārajā jēdzienā – hiperbola. Kur jāaprunā, tur klačojas īsti, kur jāapklust, tur mēms klusums. Ļoti saskanīga žīdu trijotne, humora glazūra apaļajā valsī, kur Ābrams raujas – žiglas kājas piesizdams, un bezgala svarīgi un nopietni… Antonijas un Alekša dialogi patiesi, tāpat kā īstas Antonijas un Dūdara precību «lietu kārtošanas». «Silmaču» finālā trīs laimīgi pāri.
Apakšvirsrakstā piesauktās asaras arī īstas. Jo tās manējās. Ar pirmajām Jāņu melodijām, sevišķi ar līgotāju pulka gājienu no skatītāju rindām uz skatuvi, asaras nebija pakļaujamas, un es tām ļāvos. Jo tā mana agrā bērnība, jaunība, vēlākie gadi, kad pārstaigājām pusi Mazozolu pagasta, kur manējais akordeons, Dūdiņu Jāņa dūka, Ojāra vijole un varens līgotāju koris izdziedāja lielo Jāņu dvēseli. Vai būs vēl tā? Būs, ja saņemsimies īstiem Jāņiem, nevis ķeksīša «pasākumiņiem». Nevainoju te kultūras iestādes, tā ir mūsu visu lielā tautas melodrāma – Jāņi, kas jākopj pašiem, kas uz paplātes klāt nav pienesami…
Klāt saviļņojošais nobeiguma uznāciens. Viss laimīgi atrisinājies, skan atkal: «Skroderu dienas, Priekškāzu dienas Silmačos sākas!» Publikas ovācijas, aktieru pulks skandē: «Režisoru, režisoru, režisoru…!» Jānis Kaijaks uznāk uz skatuves kā sakautrējies, bet pacilāts, laimīgs: izrādes 15 gadu jubileja! Viņš labi nostādītā balsī ar Ogres novada pašvaldības atzinības rakstiem vispirms pateicas aktieriem, kuri savās lomās dzīvo visus šos 15 gadus: Antonijai – Astrai Kolbergai, Dūdaram – Guntaram Arājam, Bebenei – Laumai Straumei, Zārai – Margaritai Luterei. Pateicas galvenajam sponsoram – metālapstrādes uzņēmumam «LS STEEL» un Laurim Līvam. Tā kā ar šo izrādi noslēdzas teātra kārtējā sezona, pateicības arī nodarbinātākajiem aktieriem – Astrai Kolbergai, Madarai Juškai-Grundbergai, Guntim Kolbergam, Ernestam Greizem. Pateicība arī Anitai Ausjukai par visādu veidu atbalstu. Skatītāju stāvovācijas, un vēlreiz skan «Skroderu dienas…». Sākums labs, viss labs, nobeigums izcils!
