Nelabvēlīgo laikapstākļu dēļ svētku koncerti tika pārcelti uz telpām. Dienas pirmajā pusē seniori vienlaikus pulcējās Lielvārdē, Ķegumā un Ogrē. Ogrē koncerts notika Ogres Valsts ģimnāzijā, kur uzstājās Rīgas un Vidzemes kolektīvi. Vakarā visi dalībnieki satikās Ogres novada Kultūras centrā, uz kurieni tika pārcelts sākotnēji Ikšķiles estrādē plānotais noslēguma koncerts.

Ogres Valsts ģimnāzijā dalībniekus sveica Ogres novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Andris Krauja un Latvijas Pensionāru federācijas pārstāve Liesma Kalve. Viņa nolasīja arī federācijas priekšsēdētājas Aijas Barčas sveicienu, kurā seniori raksturoti kā brīnišķīgi, saliedēti un neatlaidīgi. Savukārt Ogres Mūzikas un mākslas skolas direktors, diriģents un mūziķis Atvars Lakstīgala, uzrunājot klātesošos, uzsvēra dziesmas spēju vienot cilvēkus: “Mūzika ir dvēseles valoda – ar to var pateikt vairāk nekā ar vārdiem.” Viņaprāt, šādu svētku vērtība ir arī iespēja satikties – gan dzīvē, gan dziesmā.

Koncertā netrūka dzīvesprieka un azarta – jautras un sirsnīgas dziesmas mijās ar dejām, bet svētku noskaņu papildināja krāšņie skatuves tērpi. Daudziem dalībniekiem dziesma un darbošanās kolektīvā bijusi līdzās gadu desmitiem un joprojām ir nozīmīga dzīves daļa.

Ja balss ir dota, tā jāizmanto

To, ko dziesma cilvēkam var dot visa mūža garumā, apliecina paši svētku dalībnieki. 92 gadus vecais Alfrēds Vinters no Kocēnu pagasta dziedājis jau kopš skolas laikiem. Korī dziedāts gan pamatskolā, gan vidusskolā un augstskolā, vēlāk – dažādos Valmieras un sava pagasta kolektīvos. Tagad viņš dzied Valmieras senioru vīru korī “Baltie bērzi”, kura mēģinājumi notiek divreiz nedēļā. Alfrēdam viens no galvenajiem iemesliem turpināt dziedāt ir iespēja būt kolektīvā kopā ar vienaudžiem. Tā ir arī izraušanās no mājas. Turklāt “Baltie bērzi” daudz koncertē – kur aicina, turp braucot un neatsakot. “Ja balss ir dota, tad tā jāizmanto,” viņš spriež. Īpaši tuva Alfrēdam ir dziesma “Teic, kur zeme”, kas bijusi viena no pirmajām, kopš viņš sācis dziedāt “Baltajos bērzos”, un joprojām ir kolektīva repertuārā.

Tajā pašā kolektīvā dzied 96 gadus vecais Jānis Helmanis no Valmieras. Arī viņš dziedāt sācis jau pamatskolā. Mūzika bijusi klātesoša ģimenē, tēvs bijis dziedāšanas skolotājs, bet paša Jāņa lielā aizraušanās līdztekus dziedāšanai bijis pūtēju orķestris. Tenoru un baritonu viņš spēlējis vairāk nekā 60 gadu. Pēc profesijas Jānis gan ir mehāniķis jeb, kā pats saka, “dzelžu vīrs”. Arī studējot Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, viņš dziedājis augstskolas korī. Savu balsi Jānis par lielu talantu neuzskata – melodiju varot noturēt un dziesmu izdziedāt, un ar to pietiek. “Kā var nedziedāt?” viņš jautā. Jānis arī 96 gadu vecumā nesēž, rokas klēpī salicis. Viņš dzīvo kopā ar meitu, pats saimnieko, esot gan galvenais sagādnieks, gan pavārs un joprojām aizraujas ar radiotehniku. Dzīvesprieku, viņaprāt, lielā mērā dod sabiedrība. “Nevar mājās sēdēt un spaidīt televizora pogas,” viņš saka. Kreņķiem jāprot tikt pāri un dzīvē jāiet ar smaidu. “Nevar degunu pa zemi vilkt!” viņš saka.

Attēlā: No labās – 96 gadus vecais Jānis Helmanis un 92 gadus vecais Alfrēds Vinters no Valmieras senioru vīru ansambļa “Baltie bērzi”. Abiem dziesma un mūzika bijusi līdzās gandrīz visu mūžu

Balzāms dvēselei

Tikpat dzīvespriecīgas ir Gulbenes novada Stradu pagasta senioru vokālā ansambļa “Baltābele” dalībnieces – 81 gadu vecā Astrīda Stolere un 73 gadus vecā Anita Habeka. Astrīda kolektīvā dzied vairāk nekā 25 gadus. Savulaik dziedājusi skolas korī, bet vēlāk Stradu pagastā Mārīte Cine sapulcinājusi dziedošās kundzes kopā. Astrīda dziedāšanu raksturo pavisam īsi – tas esot “balzāms dvēselei”. Anitai dziesma savukārt saistās ar bērnību. Tolaik mājās neesot bijis ne televizora, ne radio, toties dziedāts daudz – ģimenē, godos un kopīgos lauku darbos. Dziesma skanējusi arī pēc siena un kartupeļu talkām. “Nebija tādu godu, kad nedziedātu,” viņa atceras. Kundzes ir pārliecinātas, ka dziedāšana palīdz saglabāt arī mundrumu – ir jādzied, jākustas, un pēc tam dzīve šķiet vieglāka. Tikpat nozīmīgs ir pats kolektīvs. Ar “Baltābeli” Latvija izbraukāta krustu šķērsu, būts arī ārvalstīs. Humora dāmām netrūkst – vīri braucienos neesot nepieciešami, viņi paliekot mājās sargāt saimniecību un iedodot naudu lūpukrāsai. Citiem senioriem viņām ir vienkāršs ieteikums: nevajag gulēt mājās, ir jākustas, jo “kustībā ir dzīvība”. Viena no dalībniecēm pēc priekšnesuma smejoties rāda uz skatuves piedzīvoto – kurpei pazudis papēdis. Labs apliecinājums tam, ar kādu enerģiju un azartu dāmas ļāvušās dziesmas ritmam.

Attēlā: Dzīvesprieka un enerģijas netrūkst Gulbenes novada Stradu pagasta senioru vokālā ansambļa “Baltābele” dalībniecēm – dziesma viņām ir gan kopābūšanas prieks, gan, pašu vārdiem, “balzāms dvēselei”

Izrunāties, izsmieties un atkal dziedāt

84 gadus vecā Ilga Kļaviņa no Rūjienas senioru vokālajā ansamblī “Ievas” dzied vismaz desmit gadus. Arī viņas bērnības mājās dziesma bijusi ikdienas sastāvdaļa – vecāki bijuši dziedoši cilvēki, saviesīgos vakaros dziedājuši gan mājinieki, gan ciemiņi. “Jautri bija, visas dziesmas zinājām,” atceras Ilga. Tagad ģimenēs, viņasprāt, kopā dzied retāk – jaunajai paaudzei ir citas intereses. Ilga ir pārliecināta, ka dziedāšana senioriem dod gan prieku, gan iespēju palikt aktīviem. Savulaik viņa bijusi arī deju kolektīva soliste, taču tagad vairāk spēka velta dziesmai. Ilgas darba mūžs bijis saistīts ar medicīnu – vairākus gadu desmitus viņa strādājusi Vilpulkas feldšeru punktā, vēlāk ārsta praksē un darbu turpinājusi līdz pat 80 gadu vecumam. Ilgus gadus nācies uzklausīt cilvēku sāpes un pārdzīvojumus, tāpēc viņa labi zina, cik svarīgs ir cilvēks, ar kuru var izrunāties. Kad pašai uz sirds kāda sāpe, Ilga aiziet pie draudzenes – izrunājas, kopā pasmejas par sevi, vecumu, veselību un dzīvi, un tad atkal viss esot kārtībā. “Ir vajadzīgs cilvēks, ar ko patīkami komunicēt, nevis stenēt, vaidēt un pukstēt,” viņa saka. Un, protams, vajag dziedāt.

Attēlā: 84 gadus vecā Ilga Kļaviņa no Rūjienas senioru vokālā ansambļa “Ievas” dziesmā rod gan prieku, gan iespēju būt aktīvai un satikties ar cilvēkiem