Rakstu, kā bija, – īsti un bez glaimiem. Jā, un tad jau varētu arī kaut kur piesieties. Nē, cienījamais lasītāj, – nebija kur un nebija par ko. Pieredze izmācīja – par visu parūpēties laikus. Ja pirmizrādes dienā pievīla aukstums, kas piebeidza pusdzīvo akumulatoru, tad nu tas nomainīts ar pilnīgi jaunu, un stingri ielāgots viss, kas var notikt, ja ziemā brauc kā vasarā. Izbraucam ļoti savlaicīgi un esam klāt jau pusstundu pirms lugas sākuma.

Nē, nav tas sīkums vai sīkumainība, ja nevaram paiet garām pirmajiem iespaidiem. Kā allaž, arī šoreiz savus skatītājus sagaida pats režisors Jānis Kaijaks un viss sagaidītāju pulks. Esam vienaudži, tālab sarokojoties nopriecājos par krampi Jāņa rokas spiedienā. Ar pārējiem sala spītniekiem izmetam pa jokam, cik tonnu drēbju cilvēkam jāpārcilā tajā gadalaikā, kas liek saposties siltāk. Apgādājamies ar izrādes programmiņu un, laipno meiteņu vadīti, ātri atrodam savas sēdvietas. Blakus piemetas pats režisors, un pārmijam dažus teikumus. Viņš iedrošina ar negaidīto: «Gribu teikt kā Alvis Hermanis. Ja jūs šajā izrādē meklēsiet un ja pat atradīsiet jēgu, tad tā paliks jūsu problēma…» Kā izrādījās vēlāk, jēgu aizrautīgajā izrādē meklēt nebija laika, bet atradām to ik ainā, ik skatā! Bet tā nav problēma, tā ir jēga, kas tik bieži izlīdzas ar humoru un izlīdzina mezglus, jo tāda ir dzīve. Kad kinofilmas «Teātris» varone mis Lamberte (Vija Artmane) skatās uz iestudētajiem restorāna ļaudīm, viņas doma ir dziļa un patiesa: «Tas ir teātris, bet dzīve ir te,» ar pirkstu norādot uz vietu, kur jābūt sirdij.

Bet nu visa uzmanība skatuvei, kas jauki un gaumīgi izgaismota, bet dekorāciju maiņām kalpo tikai daži elementi, kas, no dažādiem rakursiem skatoties, iezīmē jaunus skatus, jaunas izjūtas un ātri mainīgas atskārsmes. Lugas satura pārstāstīšana še ne vien neiederīga, bet arī nevajadzīga un neizpildāma. Galu galā, tā būtu intrigas raustīšana tiem, kam lugas vērošana vēl tikai priekšā. Bet izrādes radošā komanda nosaucama noteikti: režija, telpa – Jānis Kaijaks, kostīmi – Ilze Kupča-Ziemele, horeogrāfija – Dace Mihailova, gaismas – Viesturs Andersons, tulkotāja – Agnese Kasparova, gaisma, skaņa – Austra Matveja, Agris Dzedons, frizūras – Ilga Petroviča, grims – Annija Norberte, radošā direktore Ieva Rodiņa. Lomās: Filips de Morāns – Guntis Kolbergs, Klodīne Andrē – Margarita Lutere, Karls Ēriksons – Ernests Greizis, Polete Nanateja – Katrīna Anna Andersone, Kalpotājs, Ārsts – Kristians Rinalds Ģērmanis, Istabene – Annija Karīna Norberte.

Satura un žanra intrigai – no izrādes programmas teksta, lai saprastu, iztēlotos, arī to, kas ir kadriļa? «Kadriļa ir sena pāru deja, kura savulaik bija ļoti populāra visā Eiropā. Laiki un modes mainās, bet pati kadriļas ideja, kurā mainās dejotāju pāri un nekad nevari uzminēt, kurš tad īsti dejo ar kuru, ir mūžīga cilvēku attiecībās. Pie mīlas trīsstūriem esam gana pieraduši, bet, kad dejo četri, tur jau viss ir sarežģītāk…»

Kā šī izrāde nonākusi Ogres teātra repertuārā, vēstī Jānis Kaijaks. «Katra teātra repertuārā ir vajadzīga vismaz viena komēdija – gan skatītājiem, gan arī pašiem aktieriem. (..) Tagad tapusi jauna komēdija, un tā atkal ir no Francijas. Vispirms tādēļ, ka esam labos draugos ar brīnišķīgu tulkotāju no franču valodas Agnesi Kasparovu, un šo lugu mūsu teātrim ieteica viņa. Bet galvenais iemesls ir tas, ka tā ir īsta franču komēdija ar visu vieglprātību, šarmu un smalku ironiju, kāda raksturīga Parīzei. Luga ir no tā saucamā bulvāru teātra repertuāra, un šim žanram Francijā ir senas un ļoti spēcīgas saknes. Tā ir teātra tradīcija, kura laika gaitā neko nav zaudējusi no savas popularitātes un skatītāju mīlestības. Turklāt jūtams, ka lugas autors Sašā Gitrī šo teātra drēbi pazīst līdz pašai oderei. Viņa komēdijās nav sarežģītu sižetu, nav didaktikas un stingras morāles. Viss tajās liekas tik gaisīgs, vienkāršs un elegants, viegls un asprātīgs. Tieši tās īpašības, kas mums, latviešiem, tik bieži pietrūkst.»

Ar šo režisora tekstu iepazinos pēc tam, kad izrāde bija jau noskatīta. Un, šķiet, pareizi vien darīts, citādi dabiskai lugas uztverei tas varētu traucēt. Patiešām sižetiskās līnijas liekas vienkāršas. Bet lugas iestudējumā, aktieru sniegumā redzam tulkotājas Agneses Kasparovas pravietojumus: «Sāku lasīt tekstu, un drīz vien prātu apsēda neapklusināma doma: «Jātulko!» Asprātīgi, dzirkstoši dialogi, viegli un koķeti, tik franciski… Skaistas lomas spožiem aktieriem.»

Jābrīnās, kā Ogres teātris tik spoži īstenojis to, ko savā profesionālajā iztēlē redzējusi tulkotāja Agnese Kasparova. Spoži tāpēc, ka daudzos skatuviskos sīkumos sīkumu nav. Teksti, zemteksti, tekstu intonācijas saplūst ar trausliem, gaistošiem žestiem. Daudz smalku dialogu, kas neuzkrītoši savijas ar elegantiem, tikko jaušamiem pieskārieniem, mirklīgiem nozīmīgiem skatieniem. Acis pārtop pēkšņos zibeņos, rokas jutekliskos apskāvienos, un viena nepabeigta intriga jau pārtop citā. Sižetiskās līnijas kārtojas, pārkārtojas. Bet viss notiek viegla un koķetīga humora pavadā.

Dalīt aktierus – labākajos un ne tik labos – būtu nelabojama kļūda. Jo ļoti labi bija visi! Un patiešām, saskatīt kādas teātra mākslinieku meistarības gradācijas būtu veltīgs mēģinājums un arī muļķība. Kur tik filigrāni smalki noslīpēts darbs kā dārgakmens, līdzīgi minējumi lieki. Un vēl – par vieglumu. Nekur neredz aktieru spēju robežas, gaisos tā spēj plīvot vien bezdelīgas. Nemaz nepārspīlēju – īsti profesionāls sniegums!

Lugas kompozīcijā netrūkst attīstību, sarežģījumu, bet tie risinās viegli, ar smalku humoru, ironiju. Kulminācija veidojas dinamiski, un atrisinājuma spožums skatītājus pieceļ kājās! Visu aktieru uznāciens, kas savā pulkā izsauc režisoru Jāni Kaijaku! Arī te viss izdodas viegli un jūtīgi. Aplausiem nerimstot, lugas radošo komandu publika uz skatuves izsauc vēl un vēl. Drošākais rādītājs, ka izrāde izdevusies lieliski, ir tas, ka negribas iet projām. Vēl sarunas, nesteidzīgas atvadas. Satieku Meņģeles, Taurupes ļaudis ar pašu Jāni Stafecki avangardā. Taurupiete Ilze steidz pastāstīt, ka Taurupes, Meņģeles apkaimes ļaudis atbraukuši ar pagasta busiņu un ka tā notiekot reizi mēnesī. Bet ne jau par to, un ne jau tas vien!

Visu apstākļu kopums! Tas liecina, ka Ogres novada ļaudīm (kultūrai!) Ogres teātris vajadzīgs nepieciešami. Paldies Jānim Kaijakam, paldies skatuves māksliniekiem un visiem, kas teātri balsta un atbalsta!