Gan pētot mazāk zināmus māksliniekus, gan veidojot izstādes, Irēna Bužinska konsekventi aizstāv ideju, ka mākslai jāveido saikne ar skatītāju. Bez tam viņa ilgstoši pētījusi mākslinieka Voldemāra Matveja radošo mantojumu, popularizējot viņa devumu Latvijas un starptautiskajā kontekstā. Mākslas zinātnieces redzeslokā bijušas spilgtas personības fotomākslā – Egons Spuris, Inta Ruka, Andrejs Grants, Āris Šmulders, kā arī kinētiskā māksla un Latvijas dizaina vēsture. Savukārt jaunākais projekts Ogres Vēstures un mākslas muzejā (OVMM) ir izstāde par mākslinieci Āriju Skudru. Par to un daudz ko citu – sarunā ar OVV.

– Kur esat dzimusi, augusi un mācījusies?

– Mana dzimtā vieta ir Madliena, ar ko es ļoti lepojos. Madlienā nokļuvu tādēļ, ka mani vecāki bija skolotāji, kuri ar darba norīkojumu vairākus gadus strādāja Madlienas pamatskolā. Tolaik tā atradās Madlienas muižā, kas tagad ir ļoti nolaista. Madlienā dzīvoju līdz trīs gadu vecumam. Tad vecāki ar norīkojumu pārcēlās uz Jaunciemu. Dažus gadus vēlāk sākās manas mammas darba gaitas Vecmīlgrāvī, Rīgas 31. vidusskolā, kurā es mācījos un ieguvu vidējo izglītību.

– Kā un kāpēc izvēlējāties mākslas vēsturi kā savu profesiju?

– 20. gadsimta 60. gadu sākumā Latvijas Mākslas akadēmijā tika nodibināta Mākslas vēstures un teorijas nodaļa, kuru absolvēja mūsu klases audzinātāja Māra Zaura-Puķīte. Tāpēc radās ekskluzīva situācija, ka viņa mums mācīja fakultatīvo priekšmetu – mākslas vēsturi. Lai gan jaunajai skolotājai trūka skolotājas darba pieredzes, viņa strādāja ar ļoti lielu azartu. Tas atstāja īpašu iespaidu, turklāt viņa ir ievērojamā tēlnieka Mārtiņa Zaura meita. Līdz ar to mēs lielākā vai mazākā skaitā braucām uz mākslinieka lauku mājām Mežotnes pusē. Viņš bija ļoti kolorīta personība. Tās ir manas bērnības lieliskas atmiņas.

Tikpat spilgti brīži saistās ar mākslinieku darbnīcu apmeklējumiem Mākslas dienās skolotājas vadībā, piemēram, viesošanās pie vecmeistara, gleznotāja Kārļa Miesnieka. Tā bija iespēja redzēt vidi, kurā top māksla, sajust personības klātbūtni. Tas viss ietekmēja manu priekšstatu par mākslu un kultūru kopumā.

– Tad bija studiju laiks Latvijas Mākslas akadēmijā... 

– Vidusskolas 11. klasē jau zināju, ka vēlos iestāties Mākslas akadēmijā, tieši Mākslas vēstures un teorijas nodaļā. Tālab sāku apmeklēt sagatavošanās kursus. Atceros tās sajūtas – es gāju uz Mākslas akadēmiju kā uz templi. Toreiz, kad iestājos, nebija klātienes nodaļas, tikai neklātiene. Akadēmijā studēju no 1973. līdz 1979. gadam. Paralēli bija jāstrādā. Savas studijas atceros ar prieku. Man vienmēr šķitis, ka šajā profesijā galvenais ir patiesa interese par mākslu.

– Kas, jūsuprāt, ir svarīgākais izstāžu kuratora darbā?

– Esmu pārliecināta, ka ikvienas izstādes veiksmes pamatā ir pētniecība. Bez tās nevar izveidot nopietnu izstādi. Jāizprot ne tikai pats mākslinieks, bet arī laikmets un vide, plašāk kultūras konteksts, kurā mākslinieks darbojies.

– Nacionālajā mākslas muzejā jūs nostrādājāt 45 gadus...

– Jā, bet mana pirmā darba vieta bija Rīgas Modeļu nams – strādāju par zīmējumu kopētāju. Pēc tam pāris gadus mācīju mākslas vēsturi Pumpuros, Jūrmalas 4. vidusskolā. Muzejā brīvas vakances nebija. Tikai 1977. gadā radās brīva vieta Latvijas PSR Valsts mākslas muzejā, tagad Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, kur arī nostrādāju līdz pat 2022. gadam. Tā nu šajā muzejā pagājusi visa mana dzīve – no jaunas, zaļas meitenes līdz pensijas vecumam.

– Kā jūs šobrīd vairāk definētu savu lomu – mākslas vēsturniece vai izstāžu kuratore?

– Toreiz tāda profesijas nosaukuma kā «izstāžu kurators» vispār nebija. Man varbūt sākumā nebija tik daudz dažādu pienākumu, kā tas ir tagad muzejā, taču ļoti daudz šajā darbā bija gan no mākslas vēstures, gan no tā, ko šodien sauktu par izstāžu kuratora darbu. Viens aspekts ir cieši saistīts ar otru. Esmu gan viens, gan otrs.

– Vai atceraties savus pirmos soļus Latvijas mākslas vidē? 

– Darbā  muzejā pieņēma direktore, mākslas vēsturniece Ināra Ņefedova, ļoti kolorīta personība. Man patika atmosfēra, kurā es nonācu – cilvēks bez iepriekšējas saistības ar profesionālo mākslas vidi. Tolaik uz muzeju pie direktores bieži nāca zināmi mākslinieki – Indulis Zariņš, Edgars Iltners, Uldis Zemzaris, Biruta Baumane. Atceros vecāko kolēģi Tairu Haļāpinu, arī mākslinieci. Viņa vadīja aizraujošas ekskursijas muzeja ekspozīcijā – viņas zināšanu plašumu varēja apbrīnot. Viņa bija iejūtīga pret mums, jaunajiem. Vienlaikus ar darbu muzejā sāku rakstīt presei. Viens no pirmajiem rakstiem tapa par gleznotāju Rūdolfu Pinni. Man tolaik bija kādi 22 – 23 gadi, kad ierados pie viņa darbnīcā. Viņš  mani, tādu jaunu meiteni, uzņēma, pastāstīja par savu glezniecību. Cita lieta, ka es tolaik vēl nemācēju uzdot daudz jautājumu par mākslu! 

– Vai atceraties pirmo izstādi muzeja darbā? 

– Protams, atceros! Tā bija tematiskā izstāde «Ainava un klusā daba», kuru uzticēja veidot direktore Ināra Ņefedova muzeja galvenajā, kā mēs to saucām, Baltajā zālē. Klājās grūti, jo man taču nebija nekādas pieredzes, kā izstādi iekārtot, taču kolēģi palīdzēja – deva vērtīgus padomus par gleznu izlikšanu pareizajās vietās, lai apgaismojums izceltu mākslinieciskās kvalitātes. Tā tieši ikdienas darbā uzkrājās zināšanas. Tā varbūt bija tāda, kā tagad teiktu, klasiska izstāžu kuratores pieredze, bet tas viss veidoja pamatu tālākam darbam.

Tikpat fantastiskas atmiņas saistās ar darbu pie mākslinieka Konrāda Ubāna pēdējās personālizstādes. Tad radās iespēja nokļūt viņa darbnīcā, iepazīties ar fantastisko atmosfēru Pārdaugavā, Irbenes ielā un citās mazajās ieliņās, kuras viņš gleznojis. Tāpēc arī šis darbs, no vienas puses, ir tik ļoti aizraujošs. No otras puses, jāpasaka arī tādas, varbūt skarbākas, lietas  – muzeja darbinieku algas ir kritiski zemā līmenī. Par šo samilzušo problēmu savās pirmajās intervijās runā arī Latvijas Nacionālā mākslas muzeja jaunā direktore Iveta Derkusova. Lai gan tiesa, muzejā tādas nelielas algas bija arī tajos laikos, kad es sāku tur strādāt. Tomēr ir kas mainījies. Šodien jaunam cilvēkam ar prestižu un iespēju strādāt mākslas vidē vairs nepietiek. Viņš negrib vai nevar, vai nespēj noturēties tik interesantā darbavietā, jo pienākumi un prasības ir  ļoti pieaugušas, bet ikdienas dzīves apstākļi un situācija ir kļuvusi skarbāka. 

– Cik sen esat atgriezusies Ogres novadā?

– Ogrē dzīvoju no 2005. gada. Te nonācu prozaisku apstākļu dēļ. Vecāki jau dzīvoja Ogrē kopš 20. gadsimta 80. gadu beigām. Tad mamma palika viena. Viņai kļuva grūti dzīvot vienai. Bija jāpieņem lēmums, ka es pārceļos uz Ogri. Tā nu es braukāju uz darbu Rīgā. Sākumā bija grūti pierast, bet pēc tam jau tā kļuva par ikdienu. 

– Un kā sākās jūsu sadarbība ar Ogres Vēstures un mākslas muzeju?

– Toreiz, kad atbraucu uz Ogri, muzejs atradās nelielā ēkā kalnā. Vēlāk tas mainīja savu atrašanās vietu Ogres Kultūras centrā. Tajā laikā muzeju vadīja Iveta Ruskule, tagadējā Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja direktore. Sadarbība ar Ogres muzeju sākās viņas laikā. Saņēmu uzaicinājumu izveidot Valentīna dienai veltītu izstādi ar pastkartēm no manas kolekcijas. Pēc Ogres Foto kluba ierosinājuma sarīkoju fotogrāfa Aivja Šmuldera izstādi. Tad muzejs pārcēlās uz savām tagadējām telpām, kur man direktores Evijas Smiltnieces laikā  izdevās sarīkot izstādi kinētiskās mākslas klasiķim, Ogrē dzimušajam māksliniekam Arturam Riņkim sakarā ar viņa 80. dzimšanas dienu. Tā veidojusies mana sadarbība ar Ogres muzeju. 

– Līdz 21. jūnijam OVMM skatāma Ārijas Skudras darbu izstāde «Cepuru karaliene un viņas batikas». Kā nonācāt pie šī projekta? 

– Tas patiesi ir ļoti aizraujošs projekts. Gadu iepriekš viesojos Ciemupes Tautas namā, kur vestibilā bija redzamas dažas košas batikas, kuru autore – ciemupiete Ārija Skudra. Interesanti, ka vienlaikus arī muzejā bija nonākusi informācija par šo maz zināmo mākslinieci. Tā manas un Ogres muzeja intereses izrādījās kopīgas. Tāpēc piekritu izstrādāt izstādes koncepciju, pirms tam veicot izpēti. Tālab milzīgs prieks, ka ir rezultāts – Ārijai Skudrai viņas 84. dzimšanas dienā beidzot ir pirmā personālizstāde mākslas muzejā.

Man šķiet, ka, pateicoties izstādei, viņa ir vairāk novērtēta profesionālā ziņā, jo līdz šim Ārija Skudra faktiski bija saistīta ar amatiermākslas vidi. Man nav nekādu iebildumu pret amatieriem – tas savā ziņā ir ļoti interesanti. Tomēr dalījums pastāv joprojām – mākslinieki amatieri darbojas savrup, profesionāļi tāpat. Ārija Skudra visu mūžu kā māksliniece bija iekļāvusies amatieru vidē. Viņa ilgus gadus strādāja par mākslinieci cepuru un filca izstrādājumu fabrikā «Rīgas Filcs», bet brīvajā laikā regulāri apmeklēja Rīgas Tramvaju un trolejbusu pārvaldes kultūras nama Glezniecības studiju, kuru tolaik vadīja mākslinieks Nikolajs Petraškēvics. Kopš 1966. gada Ārija šajā studijā darbojas līdz pat šodienai. Turklāt svarīgi minēt, ka mākslinieku amatieru līmenis bija un ir augsts. Daudziem tas ir posms, lai sagatavotos tālākām studijām Mākslas akadēmijā, īpaši situācijā, kad cilvēks nejūtas pārliecināts par savām spējām un profesionālo varēšanu. Tieši tāds ir arī Ārijas Skudras gadījums. Viņa beigusi Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu. Dažādu iemeslu dēļ neiestājās uzreiz Mākslas akadēmijā, sāka darba gaitas. Mēģināja iestāties vēlreiz – nesekmīgi. Tad jau kļuva skaidrs, ka viņa strādās un vienlaikus gleznos vairāk savam priekam. Ārija Skudra visu savu mūžu to arī ir darījusi ļoti veiksmīgi. Viņa daudzas reizes piedalījusies mākslinieku amatieru izstādēs. Viņa kļuvusi par Latvijas Dizaineru savienības biedri, jo tika novērtēts viņas darbs kā dizainerei, strādājot cepuru un filca izstrādājumu fabrikā «Rīgas Filcs». Manā skatījumā šīs izstādes pats galvenais ieguldījums, ka ar šo izstādi masveida produkcijai – cepurēm, ko valkājušas ļoti daudzas sievietes un vīrieši, atgriežam autora vārdu. Ir taču skaidrs, ka Ārija Skudra veidojusi daudzus etalonus, pēc kuriem notika cepuru masveida ražošana. Tomēr tolaik uz tādām masveida produkcijas preču pavadzīmēm nebija pieņemts norādīt etalona autora vārdu.

Tālab esmu priecīga kā izstāžu kuratore un pētniece, ka esmu padarījusi zināmāku cilvēka vārdu – kas ir Ārija Skudra un viņas radītās cepures, kuras tika deponētas no Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājuma. 

– Jūs esat veidojusi arī foto mākslinieku izstādes.

– Jā, ar Ogri bija saistīts fotogrāfs Egons Spuris, kurš vadīja Ogres Foto klubu. Man bija tas gods veidot Egona Spura izstādi izstāžu zālē «Arsenāls». Sadarbojos arī ar viņa dzīvesbiedri Intu Ruku – esam kopā veidojušas vairākas izstādes. Arī ar fotogrāfu Andreju Grantu, kurš ir izaudzinājis nākamo fotogrāfu paaudzi. 

Galerijā «Istaba» Rīgā līdz maija nogalei bija skatāma vēl viena manis kūrētā izstāde «Krāsa kā vēstījums. Krāsu fotogrāfija pirms digitālā un MI laikmeta». Tur ekspozīcijā varēja skatīt manu iemīļoto autoru – Ata Ieviņa, Valda Celma, Lilijas Dineres, Kristīne Luīzes Avotiņas un Artūra Bērziņa – kolorētās fotogrāfijas. Katrs no viņiem strādā ļoti atšķirīgi – eksperimentē ar krāsu, kolorējumu, veido aplikācijas vai kolāžas ar kolorētu fotogrāfiju.

– Mazliet par citu tēmu – jūsu dzīvē nozīmīga vieta ir ne vien mākslai, bet arī suņiem.

– Jā, pilnīgi noteikti. Mana mīļākā suga ir taksis. Pirmā bija Rika. Tomēr nākamā taksīte Beta mūsu ģimeni padarīja par īstiem suņu mīļiem. Tad mūsu mājās ienāca Brenda – atkal taksītis. Viņa palīdzēja mums pārdzīvot iepriekšējā sunīša zaudējumu, kuram bija galvas smadzeņu vēzis. Brenda pie mums nonāca caur sludinājumu portālu SS.lv. Kad viņu mums atveda, atklājās, ka kucēns bija ļoti novārdzināts, acīmredzot turēts badā. Nācās pacīnīties par viņas dzīvību... Nu Brendai septembrī būs jau septiņi gadi. Viņa mums ir absolūti īpaša, mēs viņu ļoti mīlam. Man šķiet, ka suns cilvēkam iemāca ļoti daudz – uzticību, dzīvesprieku, bezierunu mīlestību, spēju priecāties par vienkāršām lietām. Kad dzīvo kopā ar suni, izveidojas īpaša psiholoģiska saikne. Tu saproti viņu no viena skatiena vien.

Starp citu, ja runājam par māksliniekiem, tagad ir daudz labestīgāka attieksme pret suņiem nekā pirms trīsdesmit gadiem, kad man bija pirmais taksis. Tagad galerijās cilvēki nāk ar suņiem, neviens to vairs neuztver kā apgrūtinājumu. Protams, sunim ir jābūt audzinātam, taču tas, ka tagad cilvēks ierodas uz mākslas telpu kopā ar savu suni un visi to uztver dabiski, agrāk šķita neiedomājami.

Vēl kāds svarīgs aspekts – ejot pastaigās ar suni, redzu fantastiskus skatus. Pērn katru vakaru uz saulrieta laiku devos uz molu Daugavas krastā. Cik pastaigu, tik neatkārtojamu saulrieta iespaidu. Tu aizej dabā un saproti, cik precīzi mākslinieki gleznās ir attēlojuši dabas noskaņas. To man iemācījis darbs muzejā – saskatīt fantastisku dabas noskaņu precīzu attēlojumu mākslas darbos.

– Vai ir kāda izstāde, kas jums pašai īpaši tuva?

– Protams, katram kuratoram savi «pastarīši» ir paši mīļākie. Te jāmin Mārtiņa Zaura darbu izstāde Bauskas muzejā, par godu viņa 110. dzimšanas dienai. Tā bija sajūta, ka zināmā mērā atgriežos sākumpunktā. Atkal mākslinieka dzimtās mājas «Stūrīšu» apmeklējums Mežotnes tuvumā. Vietā, kur reiz biju kā pusaudze, nu atgriezos jau ar profesionālu interesi.

– Jūs saņēmāt balvu «Par mūža ieguldījumu mākslā». Ko jums personīgi nozīmē šī balva? 

– Protams, tas bija negaidīti, liels pagodinājums, tomēr savu darbu biju un būtu turpinājusi arī bez balvas. Galvenais jau ir pats darbs, interese par to, ko dari. Ja pats savu darbu veic ar patiesu aizrautību, tas kaut kādā veidā tiek nodots arī skatītājam. Regulāri esmu rakstījusi arī žurnālos un avīzēs – tās ir vairāk nekā 300 publikācijas. Ir bijuši arī mākslas izstāžu katalogi. Tas laikam ir vēl viens papildu aspekts saistībā ar balvu «Par mūža ieguldījumu mākslā». 

Nezinu, vai tas tā bija domāts, bet man šķiet zīmīgi, ka pati balva ir ar simbolisku vēstījumu. Katrs laureāts saņēma pagaru finiera penāli, kurā atrodas cilindriskas formas gaismas ķermenis. Zināmā mērā tas atgādina tādu kā nūju. Tad nu tagad es jūtos kā «Zvaigžņu karu» varone ar gaismas zobenu. Sanāk, ka jāturpina atklāt un nest gaismu sevī un tālāk nodot šo gaismu arī citiem.