Ar šo ieceri iepazīstināja Marika Zeimule un Kaspars Špēlis. Iedzīvotāji iesaistījās un izteica savu redzējumu par kopienas piederības izjūtu, kura Ciemupes ciemā ir atšķirīga no Ogresgala.

Bet nu par grāmatām!

Rinalda lasīja Noras Ikstenas grāmatu «Besa». Pēc rakstnieces nāves viņas krustmāte vēlējās iegādāties visas grāmatas no šīs autores. Palīdzēja to izdarīt lietotu grāmatu portāls, un tā rezultātā viņa izvēlējās minēto grāmatu izlasīt. 

Maza grāmatiņa, bet ļoti jaudīga. Katrs teikums izstrādāts līdz perfekcijai, tāds kā koncentrāts, bez nekā lieka. Bet, tāpat sapratusi, ka Ikstena nav viņas rakstniece, jo līdz galam neuzrunā un neaizķer. 

Rūta iesaka Ninas Georges «Mesjē Pardū grāmatu kuģis». Saturs vairāk atgādina nozaru literatūru, tā viņai ne īpaši patīk, bet tomēr «Mazo sajūtu lielā enciklopēdija» aizkustināja un aizķēra sirdi. Tajā vairāki punkti par cilvēkiem, kas mīl grāmatas: «Kas ir lasītājs, kas ir nelasītājs», «Ikviens cilvēks grāmatas priekšā ir vienlīdzīgs». Ir tā, kā anotācijā minēts, romāns, kas liek justies labi.

Māra S. iesaka Mārtiņa Vērdiņa «Epizodes». Aktieris, gleznotājs un autors. Par dzīvi saka: «Gudri tā dzīve dzīvota nav.» Pavisam atklāti runā par sevi. Alkohols lika pārstāt tēlot. Dzīvoja Zolitūdē, skaists dārzs pie mājas. Grāmatā bildes un gleznas. Ļoti labi uzrakstīts, skaista valoda. 

Ieva lasa Keneta Greiema «Vējš vītolos», jo grāmatas no bērnības ir tas, ko prasās, kad saspringts posms darbā, ir jauki, mīlīgi un nomierinoši lasīt ko sirsnīgu.

Rasmu uzrunāja «Vakara romāns» – Rutas Zimnohas «Vīratēvs». Par tādu personāžu lasīja pirmo reizi. Tik nepatīkams un šķebinošs, bet grāmata laba un iesaka.

Māra J. regulāri apmeklē izstādes Rīgas galerijās. Dalījās priekā par dažām no tām. Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā Ginta Gabrāna «Algoritmu kopienas» par tehnoloģijām un kopienām un Andra Brežes «Aploks», cikla «Milži» pirmais notikums par Latvijas laikmetīgās mākslas vēstures personībām. Brošūru veidojis mākslīgais intelekts. Otra izstāde atsauca atmiņā, kā vecāki zāģēja malku ar milzīgu metāla ripzāģi. 

Otra bija Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja izstāde «Ielu maldos». Staigā pa telpu it kā pa ielu un vēro skatlogus, lasi uz grīdas uzrakstīto dzeju. Par pagājušā gadsimta 30. gadiem Rīgā, Berlīnē, Parīzē. Grāmatas + gleznas + foto. Uzzināja par literāro skandālisti Lūciju Zamaiču, nebija tādu zinājusi. Viņai bijis raksturīgi šokēt ar tēmām, par kurām nav pieņemts publiski runāt. Māra teica, ka nez vai padomju laikā tādu autori varēja lasīt, bet Rasma gan atcerējās, ka bibliotēkā bijusi grāmata «Mīlas kontrabanda». Šajā izstādē atgadījās arī viens gadījums, kur par sevi pasmieties. Gribēja norakstīt vienu dzejoli, bet nebija līdzi papīra un pildspalvas. Nodomāja, ka būs jānāk vēlreiz, kad būs Rīgā. Smieklīgākais ir tas, ka neiedomājās par telefonu, ar kuru taču visu var nofotografēt. 

Nākamā tikšanās 13. aprīlī.