Uz sarunu aicināju Līgu Beināri un Evu Hmeļņicku, lai izprastu vairāk gan par pašu grāmatu veidošanu, gan vieglo valodu. Bibliotēkas darbinieces atzīst, ka sabiedrībā ir daudz stereotipi ap vieglo valodu un daudzi no tiem nav patiesi. Grāmatas vieglajā valodā ir veids, kā visus iepazīstināt ar grāmatu pasauli.

Kā Jūs nonācāt pie idejas veidot stāstu vieglajā valodā?

Līga: Dzīvē reizēm ir tā, ka, kam ir lemts notikt, tas pats organiski pa ķēdīti sakārtojas.

Stāsts bija tāds, ka pirms diviem gadiem mums viena mamma, kurai puika tajā brīdī mācījās 2. klasē, vērsās pie bibliotēkas direktores ar lūgumu apzināt, vai ir kādas grāmatas, kuras būtu kā palīglīdzeklis bērnam, kuram ir grūtības lasīt. Mēs sākām pētīt, kas vispār Latvijā ir piedāvājumā. Un burtiski tajā pašā laikā, Latvijas Neredzīgo bibliotēkas pārstāvji brauca pie mums ciemos ar savu piedāvājumu sadarboties.

Latvijas Neredzīgo bibliotēka piedāvāja audiogrāmatas, palielinātās drukas grāmatas, kā arī grāmatas, kas pārtulkotas vieglajā valodā.

Nu lūk, patiesībā tas stāsts sākās ar vienas mammas zvanu par to, ka ir vajadzība, jo puisim ir grūtības iemācīties lasīt.

Tolaik, kad tapa ideja veidot savus stāstus vieglajā valodā, mēs abas bijām Bērnu literatūras nodaļas bibliotekāres. Radot grāmatas, uzreiz domājām par lasītāju, jo mēs zinām tos bērnus, kuriem tās radām.

Eva: Tā doma bija tāda, ka mēs nevis pārtulkojam jau gatavus romānus vai bērnu grāmatas vieglajā valodā, bet pašas radām stāstus, grāmatas, kas ir domātas, tiem, kam ir lasīšanas grūtības.

Līga: Vēl viens iemesls, kāpēc rakstījām savu tekstu nevis tulkojām - Latvijas likumdošanā šobrīd nav sakārtots jautājums, vai grāmatas drīkst tulkot vieglajā valodā. Teorētiski ir teikts, ka katram jābūt pieejamai literatūrai, bet praktiski, grāmatu autortiesības bieži pieder izdevējam nevis autoram, un tur var rasties sarežģījumi.

To visu papildina sabiedrības neziņa un neizpratne par to, kas īsti ir šī vieglā valoda, tāpēc veidojas daudz stereotipi, kas nav patiesi.

Kas ir vieglā valodā?

Eva: Tā ir ikvienam pielāgota literatūra.

Līga: Tās mērķis ir, lai jebkurš varētu saprast, kas ir rakstīts. Mērķauditorija vieglās valodas tekstiem ir bērni ar disleksiju vai citām lasīšanas grūtībām, cilvēki, kuri mācās latviešu valodu, piemēram, cilvēki no Ukrainas, kas pie mums ir atbraukuši un integrējas, un vēlas iemācīties valodu. Ir arī tādi gadījumi, kad vieglajā valodā tiek pārtulkotas senas grāmatas, piemēram, "Dullais Dauka", kur orģinālajā darbā ir ļoti daudz senvārdu, kurus mūsu bērni vairs īsti nesaprot. Šajā gadījumā stāsts ir uzrakstīts saprotamāks un paskaidroti vecvārdi, kurus bērni ne vienmēr saprot, piemēram, kariete, siena guba vai sprigulis. Papildus tam, vieglās valodas grāmatas ir piemērotas, piemēram, klientiem Sociālā dienesta Specializētajās darbnīcās. OCB ir izveidojusies ļoti laba sadarbība ar Ogres novada Sociālo dienestu. Piemēram, viens puisis 45 gadu vecumā ir sācis lasīt tieši no grāmatām vieglajā valodā.

Lai grāmatu sauktu par vieglās valodas grāmatu, ir jāizpilda vairāki noteikumi, tā nav tikai visa pārrakstīšana vienkāršāk.

Eva: Mums vieglās valodas kursos mācīja, ka doma jāprot izteikt bez tēlainās izteiksmes līdzekļiem, nelietot paskaidrojošās iekavas, bet doma jāsadala un jāievēro daudz kas cits, lai grāmata tiktu klasificēta kā vieglās valodas grāmata.

Kopā ir trīs vieglās valodas līmeņi – pirmais ir visvienkāršākais un trešais jau sarežģītāks. No tā, kurā līmenī raksta, atkarīgs arī vārdu skaits teikumā. Pirmajam līmenim ir aptuveni 5 vārdi teikumā, otrajam – septiņi, bet trešajam jau 10. Trešajā līmenī drīkst izmantot arī dažus palīgteikumus.

Arī jāuzmanās, lai teikumu nozīmīgums iet secībā un teksts ir loģisks, ar skaidru domu. Mūsu sarakstītās grāmatas ir vieglās valodas otrajā līmenī.

Jums bija jāiziet apmācību kursi, lai rakstītu vieglajā valodā?

Līga: Mēs iepazināmies ar Vieglās valodas aģentūras vadītāju, sākām prātot, kā var tikt līdz vieglās valodas grāmatai, jo Latvijā to ir ļoti maz. Viens no iemesliem ir autortiesības. No jauna grāmatu rakstīt ir ļoti liels darbs un nepieciešamas finanses.

Mēs ar Evu izgājām 6 mēnešu C moduļa kursu Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē.

Eva: Tur ikviens interesents var pieteikties un apgūt pamata principus, pamata informāciju par vieglo valodu. Kursa mērķis ir saprast, kas ir vieglā valoda.

Nesen sabiedrībā izcēlās diskusija par grāmatas “Mērnieku laiki” tulkošanu vieglajā valodā. Kā jūs uz to skatāties?

Līga: Es to salīdzinu ar pasniedzējas stāstu, ka ir trepes un uzbrauktuve. Mēs ļoti nesatraucamies par to, ka kādreiz kāds, kurš var uziet pa trepēm, izmanto uzbrauktuvi. Tas nenozīmē, ka cilvēks neko nedara un nekustas uz priekšu. Drīzāk ir jāatceras, ka cilvēki bez šīs uzbrauktuves netiks vispār uz priekšu, piemēram, bez vieglās valodas tulkojuma, nemaz nevarēs iepazīties ar latviešu klasiku “Mērnieku laiki”. Kāpēc mums tik ļoti būtu jāsatraucas par to, ka kāds, kurš var izlasīt oriģinālo darbu, izlasīs darbu vieglajā valodā? Šis nav gadījums par valodas nonievāšanu, bet valodas vienlīdzību un pieejamību visiem.

Eva: Es to uzskatu tikai kā informācijas pieejamību, lai arī tie, kas nevar izlasīt biezo “Mērnieku laiki” grāmatu, saprot, par ko ir stāsts un spēj līdzvērtīgi piedalīties mācību stundās, nav apdalīti.

Līga: Neesam piedzīvojuši, ka kāds, kurš lasa lielās grāmatas, ierauga vieglās valodas grāmatu un sāk lasīt tikai tās. Viņš lasīs tādas, kādas ir lasījis. Stāsts nav par to, ka kāds degradējas savā lasītprasmē, bet tieši pretēji – kāds sāk savu lasīšanas piedzīvojumu.

Kur jūs smēlāties iedvesmu rakstīt stāstus un cik ilgu laiku tas aizņēma?

Eva: Smēlos iedvesmu no vides, darba vides. Vēlējos rakstīt kaut ko tādu, kas ir saistīts ar vietu, kur strādāju. Ideja grāmatai man radās tieši darbā - bibliotēkā.

Rakstot bija jādomā, kā nesarežģīt teikumus un, kas ir būtiskākais, ko vēlos pateikt. Tas nemaz nebija tik vienkārši.

Stāsta rakstīšanas daļa aizņēma kādu nedēļu. Pirmajā dienā iesāku, otrajā papildināju un šķita, ka varētu būt jau gatavs. Bet tad nākamajā dienā pieķēries un saproti, ka kāds teikums nav pietiekami viegli paskaidrots. Tā tas process ieilga. Lūdzu padomu arī savām kolēģiem, gājām cauri stāstam ļoti daudz reizes, lai nonāktu pie vēlamā rezultāta.

Līga: Kamēr katru vārdiņu izdomā atbilstošu, pagāja kāda nedēļa.

Pēc tam mūsu kolēģe Evija veidoja attēlus. Kopā tas aizņēma aptuveni pus gadu. Paralēli darījām arī citus darbus, tik ātri vien tas nenotika.

Vai nākotnē plānojat iesiet savas veidotās grāmatas?

Līga: Tas būtu jauki. Mūsu rakstītās un veidotās grāmatas neprasīja papildu finansējumu – pašas rakstījām tekstus un lūdzām kursa pasniedzējai pārlasīt; mūsu kolēģe pirmo reizi mēģināja veidot attēlus ar mākslīgo intelektu. Tas bija grūts darbs, īpaši, lai galvenais stāsta varonis katrā ilustrācijā izskatītos vienādi, zinot, ka mākslīgais intelekts katru reizi ģenerē jaunu tēlu.

Eva: Turklāt attēliem vieglajā valodā ir liela nozīme, nevar būt tādas detaļas, kas lasītāju novirza no tēmas. Attēli drīkst papildināt, paskaidrot vai iedot kādu emocionālo sajūtu, bet tie nevar būt uzmanību novērsoši. Ja tekstā ir minēts, ka zēns lasīja zilas ogas, tad ilustrācijā nevar būt sarkanas ogas.

Līga: Rakstot šāda tipa grāmatas, ir svarīgi iegūt arī atgriezenisko saiti no lasītāja, kam tā domāta. Šobrīd mūsu grāmatas ir aizceļojušas uz Sociālo dienestu, kur tās tiek cītīgi lasītas. Drīzumā viņi nāks pie mums ciemos un tad arī jautāsim, kā stāsti bija uztverami un saprotami. Dažreiz burtu fons, attēls vai burtu izmērs var traucēt uztverei. Tāpēc ir svarīgi iegūt atsauksmi no cilvēkiem, kuriem šīs grāmatas veidojam, lai nākotnē pilnveidotu un uzlabotu. Galvenais uzdevums - lai teksts ir piemērots un pieejams mērķauditorijai.

Vai nākotnes plānā ir veidot vēl vienu grāmatu vieglajā valodā?

Eva: Varbūt idejas līmenī kaut kas ir pazibējis, bet pagaidām vēl nē.

Līga: Mūsu nākamais solis varētu būt pievienot OCB mājaslapai sadaļu vieglajā valodā.

Eva: Mums jau ir sagatavoti daži dokumenti – bibliotēkas lietošanas noteikumi, vēsture, informācija par Bērnu literatūras nodaļu, bibliomātu un vēl citiem bibliotēkā pieejamiem pakalpojumiem. Informatīvais teksts tika ļoti rūpīgi pārskatīts un pārtulkots vieglajā valodā. Mērķis ir bibliotēkas mājaslapu izveidot tādu, kas ir pieejama un saprotama ikvienam.

Bibliotēkas metodiķe Līga Beināre sarunas beigās piebilst:
“Vairums grāmatu bibliotēkā vienmēr būs tādas, kas nav rakstītas vieglajā valodā. Pielāgotā literatūra to nemainīs, bet ļaus visiem cilvēkiem ieiet grāmatu pasaulē. Grāmatas bibliotēkā ir demokrātiskākais kultūras baudīšanas veids, kas ir pieejams bez maksas. Šobrīd, teorētiski, tas visiem ir pieejams, bet, cilvēki ar uztveres grūtībām, paliek ierobežoti. Tāpēc man šķiet, ka grāmatas vieglajā valodā ir veids, kā literatūru radīt pieejamu visiem, kas ir tikai godīgi un nepieciešami.”