Pirmā dzimšanas diena lasītāju klubiņam tika svinēta pirms 13 gadiem, un par tās krustmāti kļuva toreizējā bibliotēkas vadītāja Rasma Blumberga, kura te nostrādāja vairāk nekā 40 gadu. Arī nosaukuma autore ir viņa. Lai varētu darboties ar plašāku tvērienu, tika izveidota biedrība «Ciemupes lasītāju klubiņš «Dalies priekā»», un viens no tās pirmajiem projektiem bija novadpētniecības istabas izveide. Kā tas mēdz būt – šādiem pasākumiem ir kāpuma un krituma periodi. Tā notika arī ar lasītāju klubiņu.
Sanāk kopā reizi mēnesī
Kad par tās vadītāju kļuva Liene Kainaize, bija iestājies pieklusums. Uzreiz gan nemēģināja to atdzīvināt, taču ar laiku saprata, ka tas ir ļoti labs sarunu un satikšanās formāts tiem, kuri gan paši pērk grāmatas, gan ņem no bibliotēkas. Kad beidzās pandēmija, uzrunājusi aktīvākās lasītājas, piedāvājot tikties bibliotēkā reizi mēnesī, lai runātu par grāmatām un ne tikai. Atsaucās ap 15 ieinteresētas lasītājas, un tā sākās grāmatu klubiņa otrā elpa. Pulcēšanās laiku noteikusi pulksten 18.30 – tas tāpēc, lai uz satikšanos tiktu arī tie, kuri strādā. «Nav tā, ka šeit nāk tikai seniori, kas ir jau pensijā un kuriem ir vairāk brīva laika. Ir dažādu profesiju un dažāda vecuma lasītājas – gan ap 50, gan trīsdesmitgadnieces, ir arī studente, kura uz šejieni brauc no Saulkalnes. Mazāk ir no četrdesmitgadnieku paaudzes. Kāpēc to darām? Tā ir iespēja runāt par izlasīto, uzklausīt un ieklausīties citos, paskatīties no cita redzesleņķa uz grāmatām, kas ir tik daudzšķautņaina un bagāta pasaule!» teic Liene. Tā nav, ka visu laiku nāk vieni un tie paši – ik pa laikam kāds pievienojas klubiņam. Lielākoties kāda no dalībniecēm paaicina līdzi savu paziņu. Ir pat atnākušas «kompānijas pēc», lai gan nav lasītājas. «Iedzer tēju, paklausās, par ko spriežam. Un kāpēc gan ne? Te nav noslēgta kopiena, bet atvērta jebkuram, kam patīk grāmatas vai vismaz interesē tas, ko runājam!» Vai vīrieši nekādi nav iesaistāmi šādos pasākumos? Pa visu šo laiku bija viens, taču ar laiku atkrita. Laikam pārāk nopietna tā runāšana viņam šķita, pasmaida Liene.
Gaumes ir atšķirīgas
Kādā formātā notiek tikšanās? Vispirms bibliotekāre iepazīstina ar jaunākajām grāmatām (tās ir arī redzamas bibliotēkas «Facebook» kontā), un tad tiek dots vārds katram, kas grib izteikties. Ir, kas to dara izvērstāk un pat nolasa zīmīgākos citātus, ir, kas izpaužas kodolīgāk. Liene norāda, ka nav tā, ka tiek lasīta viena grāmata un pēc tam tā apspriesta. Tā dara galvenokārt tāpēc, ka bibliotēkā nav tik daudz vienas grāmatas eksemplāru. Ja tomēr vienojas par konkrētu lasāmvielu, tad bibliotekāre sagādā tās no citām novada bibliotēkām. Viena no tādām bija Zeiboltu Jēkaba «Ūdens burbuļi». Un vēl – jāņem vērā, ka klubiņa dalībnieku literārās gaumes ir atšķirīgas – kāpēc spiest lasīt to, kas pavisam neiet pie dūšas? Viena dod priekšroku nozaru literatūrai, citai patīk trilleri, vēl citai dāmu romāni. Ir, kam vairāk saista latviešu literatūra, ir, kam vairāk tīk ārzemju. Tiesa, reizēm gan vienojoties par kādu kopēju ievirzi, piemēram, līdz nākamajai reizei izlasīt kādu trimdas autora darbu. Lai paraudzītos plašāk uz klaida latviešu (diasporas) literātu devumu, pērn viesojušās Lauberes bibliotēkā, kur ir Viļa Miķelsona «Grāmatu klēts» ar bagātīgu trimdas autoru darbu krājumu. Ik pa laikam dodas ārpus Ciemupes, piemēram, nesen (klubiņa dzimšanas dienā) apmeklēja Ikšķiles jauno bibliotēku.
Apspriež ne tikai grāmatas
Liene atzīst, ka ļoti gaida šīs tikšanās, jo ir interesanti dzirdēt dažādus viedokļus, uzzināt ko vairāk par grāmatām, ko nav lasījusi. Lai gan lasa daudz, tomēr nekad nebūs iespējams izlasīt visu, kas nodrukāts latviski. Šādas sarunas arī ļauj saprast, ko katrai dalībniecei piedāvāt, kad atnāks uz bibliotēku pēc jaunām grāmatām.
Tas, ka šeit ir šāda kopiena, ir piesaistījis arī izdevniecību uzmanību – «Latvijas mediji» pirms kāda laika uzdāvināja vienas grāmatas eksemplārus visām dalībniecēm, lūdzot uzrakstīt atsauksmes par to. Tikšanās ar autoriem gan nav tik bieža, gadā uz bibliotēku iespējams uzaicināt vienu. Ir gan reizes, kad paši piesakās atbraukt. Taču Tautas namā regulāri tiek rīkoti pasākumi, tostarp arī ar literātiem un radošiem ļaudīm, un tad bibliotēka arī pareklamē tos. Tā šogad Ciemupē viesojās stāstu pētniece Zanda Stārastniece, bet 7. novembrī plānota tikšanās ar grāmatu apskatnieci un bērnu lasītprieka entuziasti Aiju Bremšmiti.
Tiekoties klubiņā, nekad netiek palaista garām iespēja apspriest Ciemupes aktualitātes. Šeit dzīvo aktīvi seniori, un Liene uzskata, ka viņu enerģija būtu liekama lietā, piemēram, izveidojot pensionāru biedrību. Tomēr līdz tādam solim vēl nav nonākts, jo gados vecākus ļaudis mazliet biedē juridiskās lietas un jaunās tehnoloģijas. Gan jau viss notiks, ir pārliecināta Liene. Turklāt viena aktīva seniore ir ievēlēta Ciemupes iedzīvotāju padomē.
Statistika un lasītāju profils
Runājot par bibliotēkas statistiku, tajā ir ap 200 lasītāju, un tas ir labs rādītājs, jo patlaban Ciemupē dzīvo ap 1500 cilvēku. Statistika rāda, ka arī citviet vidēji tie ir 20–30% no iedzīvotājiem. Turklāt jāņem vērā, ka pagastā ir arī otra bibliotēka – Ogresgalā, skaidro Liene. Tiesa, arī lasītāju spektrs ir līdzīgs kā citur – pamatā tie ir bērni un cilvēki vecumā 50+. Ir arī jaunāka gadagājuma ļaudis, taču mazāk. Bērni te pirmo reizi ienāk, kad sāk mācīties 1. klasē, un tad jau viņi te ir regulāri, it īpaši tie, kuri dzīvo ciemata centrā. Labs pasākums, kas piesaista vietējos, ir Muzeju nakts, kad arī bibliotēka ver durvis. Arī pagasta svētkos bibliotēka piedalās ar savu telti. Pluss ir tas, ka tā atrodas vienā ēkā ar Tautas namu, Dienas centru, novadpētniecības istabu, šeit darbojas arī radošā darbnīca «Urdze».
Iecienītākie bibliotēkas apmeklētāju žanri? Saraksta augšgalā ir detektīvi un asa sižeta darbi, romantiskas ievirzes jeb dāmu romāni, arī biogrāfijas. Ārzemju daiļdarbi ir vairāk pieprasīti nekā latviešu. Regulāri (reizi ceturksnī) plauktus papildina jaunākā literatūra, tāpēc nepavisam nevar žēloties, ka pagastu bibliotēkas būtu pamestas un aizmirstas. Bibliotēkā joprojām var lasīt žurnālus, kas gan kļuvuši dārgāki, tāpēc izrakstīt var mazāk nekā iepriekš.
Abonē arī «Ogres Vēstis Visiem»
Ciemupes bibliotēka ir viena no tām, kas abonē arī presi, tostarp «Ogres Vēstis Visiem». Jā, varētu tās vietā pasūtīt divus žurnālus, taču Lienei nav saprotams, kā var bibliotēkā nebūt vietējās avīzes? Var jau teikt, ka internetā to visu var izlasīt, bet viņai šķiet, ka žurnālistikas kvalitāte izdevumiem papīra formātā ir augstākā līmenī. Tāpat viņa ir pārliecināta, ka bibliotēkām un grāmatām ir nākotne. Lai gan tiek piedāvāts tās lasīt elektroniski, tomēr joprojām vairākums dod priekšroku iespiestajām. Arī viņa nelasot e-grāmatas, lai gan ar jaunajām tehnoloģijām nav uz jūs. Savulaik, kad parādījās televīzija, tika spriests, ka radio neviens vairs neklausīsies. Taču tā nav. Arī internets nav izdzēsis interesi par kino, grāmatām. Starp citu, bibliotēka piedāvā nākt un izmantot datorus. Lai gan ir dzirdēts kolēģus sūrojamies, ka tos maz izmanto, Ciemupē šis pakalpojums ir pieprasīts. Nāk arī lūgt padomu, kā rīkoties ar IT rīkiem, tāpat arī kopēt un skenēt.
Vectēvs un dzimtas māja
Vaicāta, vai Ciemupe ir viņas dzimtā vieta, Liene teic, ka tā to var arī saukt, jo jau 30 gadu te dzīvo. Viņas vectēvs, biškopis un paju sabiedrības «Lāčplēsis» valdes priekšsēdētājs (līdz 1997. gadam) Andrejs Mizis, kurš par ieguldījumu biškopībā un jauno biškopju audzināšanā 2007. gadā saņēmis Atzinības krustu, savulaik pārcēlās uz dzīvi Ciemupē. Viņa celtajā mājā vienuviet joprojām dzīvo viņa pēcteči trijās paaudzēs.
Vai draugos ar grāmatām no agras bērnības? Tām pietuvinājusies, kad sāka iet skolā. Vēl vairāk to pamudinājusi darīt arī Lielvārdes vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja Daina Grīnhofa. Arī draudzība ar bibliotēku sākās skolas gados. Nākusi uz Ciemupes bibliotēku un pat palīdzējusi tās vadītājai R. Blumbergai veikt inventarizāciju.
Taču pēc skolas pabeigšanas domas mācīties par bibliotekāri nebija. Izvēle krita uz Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultāti, kur ieguva bakalaura grādu psiholoģijā. Tiesa, zināmā mērā studiju gados grāmatas joprojām palika redzeslokā, jo piestrādājusi grāmatnīcā. Lai gan darbs tur patika, tomēr mīnuss bija garās darba stundas. Ar laiku tomēr saprata, ka psihologa darbs nav pie sirds. Tomēr savā ziņā psiholoģijas studijas noder, jo palīdz darbā ar cilvēkiem, kuri nāk uz šejieni ne tikai pēc grāmatām, bet arī lai parunātos par dažādiem jautājumiem.
Savu izvēli nenožēlo
Kad R. Blumberga posās pensijā, viņa uzrunājusi Lieni – vai nevēlas pārņemt šo darbu? Piekritusi. Nācās mācīties, lai iegūtu bibliotekāra kvalifikāciju (to arī 2019. gadā ieguva). Pirms nonākt šeit, darbojusies Ogres Centrālās bibliotēkas Pieaugušo literatūras nodaļas lasītavā. Bijusi ievēlēta Latvijas Bibliotekāru biedrības valdē. Liene atzīst, ka nekad nav nožēlojusi savu izvēli – šis darbs tiešām patīk, jo tas ir daudzpusīgs. Tie ir stereotipi, ka bibliotekārs tikai apmaina un piereģistrē grāmatas. Daudzviet (Ogres novadā gan ne) bibliotēkas ir pārtapušas par klientu apkalpošanas centriem, teju kļūstot par pagasta pārvaldi, kas nozīmē, ka nākas apgūt daudz jaunu lietu.
Liene arī vada biedrību, pārņemot to no iepriekšējās bibliotēkas vadītājas. Viens no tās nozīmīgākajiem darbiem ir Ogresgala pagasta dibinātāja un sabiedriski aktīvā darbinieka Dāvja Ādama (1863–1937) dzīvesstāsta «Atmiņu paradīze» izdošana 2017. gadā. Tas tika izdarīts, pateicoties Ogres novada pašvaldības atbalstam. D. Ādama dienasgrāmatas stāsta par dzīvi šajā pusē – izsekojot viņa dzīves gājumam, ir kā ielūkošanās šīs vietas vēsturē. Ja kāds uzskata, ka Ogresgalam, kas pērn svinēja 100 gadu jubileju, tās nav, tad vajag izlasīt šo grāmatu un pārliecināsies, ka ir – un kāda vēl! uzsver Liene.
