Ne jau par aktieriem Teātra mākslā audzina
Enerģiska un smaidīga – šķiet neticami, ka aiz muguras jau turpat 36 gadi pedagoģijā. Zane atceras arī savus pirmos brīžus, uzsākot darbu Ikšķiles skolā. “Toreiz vēl studēju, un pastāvēja tā saucamā valsts sadale, kad augstskolu absolvējušos skolotājus sadalīja pa skolām pēc pieprasījuma. Atceros, izlasīju Filoloģijas fakultātē mazu zīmīti, ka Ikšķiles vidusskola meklē latviešu valodas un literatūras skolotāju. Atbraucu uz Ikšķili pirmo reizi, un mani te pieņēma. Vēl esot 5.kursā, es braucu un vadīju stundas divas reizes nedēļā, bet iznāca tā, ka pirmdienās tikai pirmo stundu, kas sākās, pl. 8:00, taču neuzdrošinājos iebilst, ka man tas prasa pārāk lielu resursu, lai nokļūtu Ikšķilē, turklāt tikai uz pirmo stundu. Kopmītnes bija Teikā, tā nu es katru reizi braucu no Teikas līdz dzelzceļa stacijai, tad ar vilcienu līdz Ikšķilei. Tas bija sākums, bet es te paliku un nu esmu iedzīvojusies ar sirdi, šeit tiešām ir mana dzīve,” dalās Zane.
Lielākais darba gadu skaits aizvadīts, mācot dažādu klašu skolēniem latviešu valodu un literatūru. Šobrīd viņu par savu skolotāju sauc sešas 5. paralēlklases, kurām Zane māca teātra mākslu, un vidusskolas klases, kurām Zane palīdz apgūt kursus “Kultūras pamati” un “Kultūra un māksla I (teātra māksla)”, kā arī kursu “Literatūra I”.
Teātra māksla ir viens no jaunākajiem priekšmetiem, kas ienācis skolās kā viens no mācību jomas “Kultūras izpratne un pašizpausme mākslā” mācību priekšmetiem. Zane, darbojoties projektā Skola 2030, bijusi mācību priekšmeta “Teātra māksla” pamatizglītībā programmas parauga recenzente, savukārt vidusskolas kursu “Kultūra un māksla I (teātra māksla)” un specializēto kursu “Teātris un drāma” un “Publiskā uzstāšanās” programmas paraugu līdzautore, arī vairāku metodisko līdzekļu teātra mākslā līdzautore.
Skolēnu Teātra festivālā Jūrmalā, foto no personīgā arhīva
Kad priekšmets ienāca skolā, daži vecāki mēdza jautāt - vai tad nu visus skolēnus tagad par aktieriem mācīs? Zane te atceras laiku, kad pati mācījusies Valmieras Viestura vidusskolas teātra klasē pie skolotāja un režisora Zigurda Ķestera, bet aktiermeistarības prasmes arī pie toreizējā Valmieras teātra režisora Pētera Lūča. “Vienmēr paliks prātā viņa vārdi par to, ka “viņa kā skolotāja uzdevums nav mūs mācīt par aktieriem, bet par izglītotiem skatītājiem un sabiedrībai derīgiem cilvēkiem”. “To arī uzsveru šodien saviem skolēniem. Šajā priekšmetā iedodam viņiem instrumentus, kas var dzīvē palīdzēt dažādās situācijās un kas veido izpratni par to, ko viņš mācās un kā tas veido viņu kā personību. Vidusskolēniem mēs cenšamies iedot izpratni par kultūrlaikmetiem, stiliem un žanriem, lai viņi tos var nolasīt un atpazīt atsauces uz tiem dažādās kultūras un mākslas norisēs. Jā, teātra māksla var radīt arī zināmu stresu dažos skolēnos, bet pretī ir jābūt skolotājam, kurš to redz un saudzīgi strādā ar tiem bērniem un jauniešiem, kuriem ir, piemēram, problēmas iziet klases priekšā,” skaidro teātra mākslas skolotāja.
Viņa smaidot saka, ka skolas skolēni vienmēr zina, kur viņu meklēt. Visbiežāk tā ir viņas īpašā telpa, kura ir piepildīta ar dažādiem skatuves rekvizītiem un tērpiem, kas noder skolas izrādēs, pasākumos, piemēram, žetonvakaru izrādēs.
Jāmudina domāt un darboties arī plašāk
Zane nupat, 20. novembrī, saņēma Latvijas Universitātes dibināto balvu “Latvijas Gada skolotājs 2024” Kultūras izpratnes un pašizpausmes mākslā jomā. Balvas pasniedzēji uzsver skolotājas pozitīvo ietekmi uz jauniešiem, arvien oriģinālo ideju realizēšanu savā skolā, organizējot gan pasākumus, gan mudinot skolēnus piedalīties festivālos un konkursos.
Godalgotā skolotāja saka, ka šobrīd grūti sadzīvot ar šo lielo uzmanību, bet ir liels gandarījums. “Tas ir liels gods, es to pieņemu ar lielu pateicību, cieņu, mīlestību un cenšos sadzīvot ar šo slavas mirkli,” smaidot saka Zane.
Kad LU izsludinājusi pedagogu pieteikšanu balvai, Ikšķiles vidusskolas direktora p. i. Vladimirs Samohins skolotāju čatiņā ir ierakstījis informāciju, ka LU izsludinājusi šādu konkursu par Latvijas Gada skolotāja balvu, un lai skolotāji piedāvā kandidātus. “Direktors ir aktīvs, mudinot skolotājus izvirzīt kolēģus dažādām balvām, viņa prioritāte ir, lai skolotāji būtu novērtēti. Tālākajā procesā mācību pārzine Solvita Zirne uzreiz ierakstīja kā pirmo manu kandidatūru, kuru skolotāji arī atbalstīja. Tad mana kolēģe kultūras un mākslas jomā, direktora vietniece Ingūna Bērziņa uzņēmās lielo darbu apkopot informāciju, uzrunāt absolventus un organizēt video veidošanu par manu darbu. Tas bija lielisks gan individuāls, gan komandas darbs, ko arī augstu novērtēju! Zināju, ka no Latvijas ir izvirzīti daudzi skolotāji, tāpēc īpaši vairāk par savu kandidatūru nedomāju, līdz kādā dienā saņēmu zvanu no nepazīstama numura. Es atzvanīju, un tur man saka –“Labdien, te jums zvana no LU…,” atceras Zane.
Kopā ar savu kolēģi - Ingūnu Bērziņu, foto no personīgā arhīva
Zane uzskata, ka līdzās ikdienas darbam pamanīti un novērtēti tikuši viņas īpašie centieni vienmēr “ar skolēniem iziet arī ārpus mācību priekšmetu rāmjiem, ārpus skolas savas vietējās Ikšķiles kopienas un arī plašākā mērogā.”
"Ļoti daudz strādāju uz āru un mudinu skolēnus piedalīties konkursos, festivālos, pasākumos. Sadarbojamies ar vietējām kultūras institūcijām, kā Ikšķiles pilsētas bibliotēku, Ikšķiles tautas namu, Kultūras biedrību. Valstiskā mērogā nupat bija gan Valsts prezidenta kancelejas rīkotais Valsts prezidenta uzrunu Latvijas 106. gadadienā konkurss skolēniem, gan Valsts Valodas aģentūras izsludinātais skolēnu radošo darbu konkurss, un mūsu skolēni tajos piedalījās. Svarīgi mudināt skolēnus uz šādām aktivitātēm, vairojot viņu kultūrizglītības pieredzi. Jā, tas prasa piespiešanos, laiku, ieguldījumu ne tikai no skolēna, arī no skolotāja puses, bet rezultāts vienmēr gandarī, ka esi to paveicis. Nožēlot vari tikai to, ko neizdari!”
Ar savām skolniecēm Latvijas Kultūras kanona konkursā, Foto no personīgā arhīva
Ar saviem skolēniem Valmieras Teātra festivālā, Foto no personīgā arhīva
Būt labam cilvēkam – tā ir vērtība
Saņemtās balvas uzstādījumā bija iekļauts novērtējums par skolotāja darba izšķirošo nozīmi Latvijas sabiedrības attīstībā. Skolotāja Zane mazliet šo reducē uz ikdienas darba nozīmi klasē un skolotāju vārdu spēku skolēnu dzīvē. “Kad esmu runājusi ar absolventiem, sadzirdu viņus sakām atklātās sarunās to, ko kādreiz tu kā skolotājs esi pateicis. Tas pateiktais šim skolēnam ir iesēdies uz ilgu laiku. Tāpēc ticu, ka ikviens tavs pateiktais vārds var ietekmēt otra dzīves ceļu. Jā, reizēm tas var būt kritisks, gadās arī pārāk skarbs, bet tādās reizēs atzīstu savu impulsivitāti un atvainojos. Saku, - piedod, par asu pateicu! Mums, kuri mācījušies padomju laikā, vienmēr visu vajadzēja darīt pareizi un perfekti, bet, ja tu tāds gribi būt šodien, tad sāksi stagnēt. Mana joma ir izaicinoša un eksperimentējoša, un ne vienmēr rezultāts var būt cerētais. Tomēr tieši tas vairo pieredzi un padara tevi par Lielo Raini, nevis atstāj mazajā Rainītī ,” Zane lieto šādu līdzību saistībā ar vides objektu “Divi Raiņi” pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas.
Protams, nav noslēpums, ka vecāku gaidās ir tas, ka arī skolotājiem ir prāva daļa atbildības par to, kādi skolēni iziet no skolas lielajā dzīvē. Skolotāja Zane nav zaudējusi ticību vienai no pamatvērtībām – labam, cilvēcīgam cilvēkam. “Lai arī nereti nācies dzirdēt, ka šī vērtība ir kā pēdējā, kas varētu piemist, piemēram, profesionālim. Tam es nepiekrītu. Esmu par to, ka mēs virzām jaunos cilvēkus uz apziņu, ka pāri darīt otram ir slikti, ka ir jāiejūtas otra ādā un ka saskarsmē būtiskas ir tieši cilvēciskās īpašības. Vēl svarīgi ir tas, ka mēs, skolotāji, iedodam skolēnam ne tikai zināšanas, bet izpratni par to lietošanu, palīdzam attīstīt un pilnveidot viņa intelektu. Piemēram, eju pa lielveikalu “Akropole” un ieraugu nosaukumu “Pandora” – vai iedomājos, ka šis nosaukums nāk no antīkās kultūras? Skolai ir jāspēj izveidot izglītotu sabiedrību, lai skolēns nepaliek ar segvārdu interneta anonīmo komentētāju slānī,” pārliecināta Ikšķiles vidusskolas skolotāja un uzsver, ka šodien nepieciešams dzīvespratīgs absolvents, un reāls ir princips – “Jo izglītotāks cilvēks, jo labāka būs mūsu sabiedrība.”
Dzejas vakars Ikšķiles vidusskolā, foto no personīgā arhīva
Latvijas Nacionālajā bibliotēkā kopā ar 12.klases skolēniem, foto no personīgā arhīva
Mūsu latviskā identitāte nepazudīs!
Pieredzes bagātā skolotāja ar saviem skolēniem stundās regulāri risina dažādus lielākus un mazākus jautājumus, arī par latvietību un mūsu latviešu identitāti. Viņu iedrošina ticēt latviskuma spēkam un dzīvotspējai, jo “esam daudzkārt bijuši zem kādas varas, tomēr dažādos veidos esam ne tikai izķepurojušies, bet bijuši spējīgi dibināt savu nacionālo valsti”.
“Nevarētu teikt, ka latviešu nacionālā literatūra sākās tikai Jaunlatviešu laikā. Tā dzimusi jau mutvārdu folklorā, kas tapa vēl pirms rakstītās literatūras. Tā ir mūsu identitāte, ko tajos apstākļos, tajos septiņos gadu simtos, kamēr bijām zem vācu varas, esam saglabājuši. Tad nāca citi laiki, bija gan brīvvalsts, gan padomju laiki, kad savu identitāti vairāk svinējām pagrīdē. Līdz ar Trešo Atmodu esam nacionāli augšāmcēlušies. Es domāju arī par šo laiku, kurā mēs dzīvojam, un par to, kādas vērtības esam saglabājuši.
Mani satrauc globalizācija tādā nozīmē, ka mūsu mazskaitlīgā tauta ieplūst citās nācijās un daļēji zaudē savu identitāti, bet, no otras puses, diasporā latvieši ļoti kopj nacionālo kultūru, rīko pasākumus, turpina latviskās tradīcijas, drīzāk mums pašiem te, Latvijā, vairāk jārūpējas par savu latviskumu. Tomēr neesmu pesimiste. Ja esam tik ilgi zem dažādām varām savu identitāti saglabājuši, tad mēs arī tagad to noturēsim globalizācijas un ne īpaši spožās demogrāfiskās situācijas apstākļos. Un te es saskatu mūsu, skolotāju, lauciņu, kurā strādāt,” tā Zane.
Kāds ir latvietis?
Viņa aicina nebaidīties pielāgoties jauniešiem veidos, kā viņi labāk uztver pasauli. “Jā, ir jāmainās mums, skolotājiem, jāmeklē jaunas formas, kā komunicēt ar jauniešiem, jo redzam, ka jaunieši šodien ne tikai intensīvi runā, bet pat domā angļu valodā, un tas ir bīstams signāls latviešu valodai. Protams, to nevar atstāt bez ievērības un reakcijas, ir jāaizstāv valoda kā mūsu nacionālā pamatvērtība, citādi to var pārņemt svešinieki.” Vienā no pēdējām “Kultūras pamatu” stundām Zane kopā ar skolēniem aktualizēja latviskās identitātes jautājumus. Skolēniem bija gan jāuzraksta pašiem, kas, viņuprāt, raksturo īstu latvieti, gan jāuzdod šis jautājums mājās vecākiem un vecvecākiem. “Stundas beigās uz baltās tāfeles kopsavilkumā atklājās cauri gadsimtiem nezūdošās vērtības, kas nav mainījušās. Piemēram, skolēnu minētās latvieša īpašības – kluss, strādīgs, draudzīgs, ievēro tradīcijas; latvietis ir sava dārziņa kopējs, hokeja fans, rokdarbnieks, arī lētticīgs, bet saprotošs, drosmīgs un nopietns,” citē skolotāja. Skolēnu vecāki un vecvecāki turpretī latvieti vērtējuši šādi - introverts, neapmierināts, kartupeļu ēdājs; latvietis sūdzas, ka viss ir slikti, cieši svin tradīcijas un svētkus - gan Jāņus, gan arī Kapu svētkus.
“Saredzējām, cik dabiski un pašsaprotami mēs kopjam tālāk tos ieradumus, ko saņemam ģimenē. Piemēram, arī bērns, noskatījies, kad kaimiņš atnesis trauciņu ar kādu gardumu, mamma, nesot trauciņu atpakaļ, tajā kaut ko ieliek, nekad neatdod tukšu. Kad skolēnam par velti izsniedz piena paciņas un svaigus ābolus, kā daudzi no viņiem pret to izturas? Uzskatu, ka skolēniem obligāti ir jānoskatās filma “Melānijas hronika” vai līdzīga satura, lai viņiem dzīvē pat prātā nenāktu doma slikti izturēties pret pārtiku,” tā Zane, atzīstot, ka īpašās reizes, kad skolēni viņu ierauga ļoti sadusmotu, ir tās, kurās skolēns mētājas ar āboliem un piena paciņām, vai arī, ienākot telpā, nomet zemē un ar kāju pasper savu somu.
Viņa tad atgādina – “To taču vecāki tev ir pirkuši par darbā nopelnīto naudu, kā tu izturies?” Jo nekas šai pasaulē nav par velti un tāpat vien. Visam ir sava jēga, nozīme un vieta!
Ekskursijā uz Latvijas Nacionālo bibliotēku, foto no personīgā arhīva
