Eiropas Komisija 2015. gadā apstiprināja Aprites ekonomikas plānu, kas paredzēja jaunu darbavietu radīšanu, investīciju pieaugumu, konkurētspējīgas un ilgtspējīgas saimniekošanas attīstību, ražošanu balstīt uz atjaunojamo energoresursu izmantošanu, un tas viss kopā palīdzētu sasniegt sociālās izlīdzināšanas mērķus. Proti, lai sabiedrība kļūtu turīgāka, bet labumu sadale – taisnīgāka. Šis tas ir izdevies, taču konservatīvās industrijas pretojas straujākām pārmaiņām. Mežu joprojām vienkāršāk ir pēc iespējas agrāk nocirst un no Skultes ostas aizfīrēt uz Skandināviju. Un konvenciālajā lauksaimniecībā tas pats – vajag vairāk, ātrāk un efektīvāk. Lielā mērā šāda intensīva pieeja ne tikai noplicinājusi Latvijas laukus, bet arī lauku apdzīvotību. Eiropas lauksaimniecības politika gadu desmitiem pildīja vienu mērķi – vairot lauksaimnieku bagātību, un tam tika pakārtota platībmaksājumu filozofija. Jo vairāk zemes tev pieder, jo vairāk naudas tev tiks uzdāvināts no kopējā ES budžeta. No tā arī radās termins «dīvānzemniecība». Rezultātā mazās saimniecības ātri vien kļuva nerentablas, jo kāda gan jēga turēt pārdesmit govis pārdesmit hektāros. Prasības tās pašas, kas lielajām fermām, bet ienākumi mikroskopiski. Savulaik, Kurzemē dzīvojot, pats pieredzēju šo transformāciju. Kaimiņienei ar savām govīm ar katru gadu kļuva grūtāk savilkt galus kopā, ienākumi arvien saruka. Zemkopības ministrija tolaik tiešā tekstā sludināja, ka mazām saimniecībām vairs nav nākotnes. Un kā nu ne, ja nopietns atbalsts tika sniegts vien miljonāriem. Kaimiņiene visbeidzot padevās, teļus pārdeva, govis nokāva.
Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka no 2010. līdz 2020. gadam mazo un vidējo saimniecību skaits Latvijā samazinājās par 23,7%. Daudzas saimniecības tika pārdotas zemes uzpircējiem un tālāk nonāca ārzemju lieluzņēmumu rīcībā. Latvijas ainava būtiski mainījās – vidū pamesta sabrukusi māja, bet apkārt simtiem hektāru intensīvi apsaimniekotu lauku, ko apstrādā caur satelītu kontrolēts supertraktors.
Mūsdienās ainava mainījusies vēl vairāk, jo pamestās mājas vietā ir uzsliets gigantisks vēja ģenerators.
Bioloģiskā saimniekošana ģimenes saimniecībā «Mazbungas»
Ilgtspēja lauksaimniecībā
Taču pieeja ekonomikai var būt citāda. Lineārā ekonomika rada atkarību no jaunu izejvielu ieguves. Vienalga vai runa būtu par rūpniecību, mežsaimniecību vai lauksaimniecību. Turpretī aprites ekonomika cenšas materiālus un produktus saglabāt ekonomikā pēc iespējas ilgāk, tādējādi mazinot patēriņa spiedienu. Eiropas Savienība uz to arī tiecas. Šoreiz akcents tieši uz lauksaimniecību. Latvijas Dabas fonda lauksaimniecības eksperte agronomijas zinātņu doktore Inga Muižniece uzsver, ka ilgtspēja lauksaimniecībā nav kompromiss ar produktivitāti, bet gan tās priekšnoteikums.
Inga Muižniece ir eksperte projektā LIFE UpcyclingGrass, kurā tiek attīstītas tehnoloģijas un biznesa modeļi, kas ļauj efektīvi izmantot zālāju biomasu jaunu, konkurētspējīgu un klimatam draudzīgāku produktu ražošanā, samazinot atkarību no neatjaunojamiem resursiem.
«Mūsdienu lauksaimniecība atrodas krustcelēs. No vienas puses, ir nepieciešams ražot vairāk, ātrāk un efektīvāk, lai nodrošinātu pasaules iedzīvotāju pārtikas vajadzības. No otras puses, arvien skaidrāk redzam, ka «vairāk, ātrāk, efektīvāk» pieeja nav ilgtspējīga – augsnes degradācija, bioloģiskās daudzveidības samazināšanās un klimata pārmaiņas ir realitāte, kas apdraud pārtikas ražošanas nākotni.» Eksperte norāda, ka arī Latvijā augsnes kvalitāte daudzviet pasliktinās, dabisko zālāju platības samazinās, līdz artām arī dabas daudzveidība, un jautājums vairs nav par to, vai mums vajadzētu mainīt saimniekošanas praksi. Jautājums ir – cik ilgi vēl varam atļauties to nedarīt.
Veselīga augsne – bagātīga raža
Lauksaimniecības svarīgākais resurss ir augsne. Konvencionālās lauksaimniecības prakses to ir izsmēlušas un noplicinājušas. Aprites un reģeneratīvās lauksaimniecības pieejas piedāvā praktiskus risinājumus augsnes veselības atjaunošanai, balstoties dabiskajos procesos – palielinot organisko vielu daudzumu, nodrošinot augsnes segumu visa gada garumā, dažādojot kultūraugus un samazinot mehānisko augsnes apstrādi. Šādu pieeju ieviešana uzlabo augsnes auglību un mazina klimata pārmaiņu traumatisko ietekmi.
Lūk, plašāks lauksaimniecības ekspertes Ingas Muižnieces skaidrojums:
– Viens no pamata elementiem ilgtspējīgās lauksaimniecības sistēmās ir slēgta barības vielu aprite. Tas nozīmē, ka kūtsmēsli un augu atliekas, kas rodas saimniecības procesos, tiek izmantoti saimniecības augsnes auglības atjaunošanai, tādējādi arī tiek samazināta nepieciešamība pēc ārējiem resursiem. Piemēram, augkopībā radušies salmi tiek izmantoti kā pakaiši lopiem, savukārt no lopiem iegūtie kūtsmēsli atgriežas laukos kā organiskais mēslojums, bagātinot augsni ar barības vielām. Ilgtspējīga lauksaimniecība arī fokusējas uz augsnes struktūras uzlabošanu, iekļaujot saimniecības procesos segkultūru un starpkultūru audzēšanu, daudzveidīgu augu maiņu, kā arī minimāli izmanto augsnes apstrādi, kas savukārt veicina augsnes struktūras uzlabošanos, palielina organiskās vielas daudzumu un stiprina tās spēju saistīt ūdeni un uzkrāt oglekli. Piemēram, saimniecībā pēc graudaugu novākšanas iesētie maisījumi ar āboliņu vai lucernu var tikt noganīti, vienlaikus bagātinot augsni ar slāpekli.
Vēl viens būtisks ilgtspējīgas lauksaimniecības elements ir enerģijas un resursu atkārtota izmantošana. Biogāzes ražošana no kūtsmēsliem un augkopības atlikumiem ļauj iegūt enerģiju, bet pārstrādes procesā iegūtais digestāts tiek izmantots kā mēslojums augkopībā, noslēdzot barības vielu apriti un samazinot emisijas. Līdz ar to saimniecībās, kur tiek izmantota biogāzes tehnoloģija, samazinās gan ārējo resursu patēriņš, gan vides piesārņojums. Aprites principi lauksaimniecībā nav tikai un vienīgi vides apsvērumu vadīti, tiem ir ekonomisks pamatojums. Uzlabota augsnes struktūra samazina nepieciešamību pēc mēslojuma, savukārt lielāka augsnes ūdens saistītspēja palīdz iegūt ražu sausuma apstākļos. Ekoloģiski daudzveidīgākas sistēmas kļūst izturīgākas pret kaitēkļu uzbrukumiem. Ilgtspējīga lauksaimniecība nav teorija vai zaļais trends, bet praktisks ceļš uz ekonomiski un ekoloģiski stabilu nākotni.
Dabiskie zālāji – ilgtspējas piemērs
Uzskatāms piemērs aprites un reģeneratīvās pieejas darbībai praksē ir dabiskie zālāji. Dabas resursi tajos cirkulē, balstoties uz dabiskiem procesiem: augi, dzīvnieki un augsne veido sistēmu, kurā barības vielas nepazūd, bet atkal un atkal atgriežas apritē. Inga Muižniece skaidro, ka dabiskie zālāji vienlaikus ir arī nozīmīgi klimata regulācijas elementi. Atšķirībā no intensīvi apsaimniekotiem zālājiem, dabiskie zālāji veido dziļu un daudzveidīgu sakņu sistēmu, kā arī stabilu augsnes struktūru, kas veicina oglekļa uzkrāšanos arī dziļākajos augsnes slāņos, kur tas ir noturīgāks pret izdalīšanos atmosfērā. Savukārt šo teritoriju uzaršana vai pārveidošana izraisa uzkrātā oglekļa pakāpenisku nonākšanu atmosfērā oglekļa dioksīda veidā. Latvijas Dabas fonds lēš, ka Latvijā dabiskie zālāji aizņem mazāk nekā 1% no valsts teritorijas. Un patiešām – atrast pļavas, kur saplūkt jāņuzāles, ir teju neiespējami. Turklāt līdz ar dabas daudzveidību ir zaudēts efektīvs klimata regulācijas mehānisms.
«Principi, kas nodrošina veselīgu augsni un noturīgas ekosistēmas, lielā mērā ir zināmi. Taču jautājums, kāpēc tie joprojām netiek plaši ieviesti praksē?» retoriski vaicā Ingas Muižniece. «Iemesli bieži ir sistēmiski: ekonomiskais spiediens, atkarība no ārējiem resursiem, kā arī tirgus un atbalsta politika, kas ne vienmēr veicina ilgtspējīgu saimniekošanu. Tāpēc izvēle par to, kādu lauksaimniecību attīstīt nākotnē, nav tikai individuāls lēmums, tā ir sabiedrības, politikas un ekonomikas kopīga atbildība.»
Projektu «Zaļā nākotne. No izpratnes uz rīcību» finansiāli atbalsta emisijas kvotu izsolīšanas instruments
