Šī izstāde nebija tikai tērpu parāde – tā bija arī sirsnīgs ceļojums laikā un emocijās, kas atklāja pašas Intas pasaules redzējumu. «OVV» aicināja kolekcijas saimnieci uz sarunu par viņas iedvesmu, tērpu stāstiem un ticību brīnumam.

– Kā sākās interese par kāzu kleitām, un varbūt ir kāda īpaša kleita, ar kuru aizsākās jūsu kolekcija?

– Jā, ir gan, un ceļš, kā es pie šīs kleitas tiku, bija garš un interesants.

Proti, tolaik, 1994. gadā, TV «Kanālā 4» konkursā par jaunās lidsabiedrības «Finnair» logo vinnēju divas aviobiļetes uz Amsterdamu. Šis gads un lidojums izmainīja visu manu dzīvi. Tolaik vēl nerunāja atklāti ne par Dievu, ne eņģeļiem, un mans logo skanēja, ka Dievs sargās šo lidmašīnu, kura kā eņģelis izpletīs spārnus un celsies debesīs. Jau tolaik ļoti gribēju palīdzēt cilvēkiem. Manā ģimenē auga trīs meitas, turējām divas gotiņas, strādāju skolā par apkopēju. Faktiski mans mērķis bija tikt ne vien uz Amsterdamu, bet tālāk uz Vāciju, uz Minsteri, kur dzīvoja mans brālēns un solīja palīdzēt iekārtoties darbā arī man. Un tas izdevās. Brālēns sarunāja darbu pie psiholoģes, kur strādāju jau 31 gadu, arī šobrīd. Viņš aizdeva riteni, un es bieži vizinājos Minsterē pa centru, un manu uzmanību piesaistīja kāzu kleitu veikala skatlogs. Tur bija kāda ļoti skaista kleita, kura tobrīd maksāja 1500 vācu marku. Man pat sapņos nerādījās, ka varētu šo kleitu nopirkt. Es jau to negrasījos arī pirkt, vienkārši ik reizi, garām braucot, apstājos un priecājos. Tā kādu reizi, atkal nonākot pie veikala, pamanīju, ka kleita ir pārcenota un maksā 380 marku. Nespēju tam noticēt! Mani bija ievērojusi viena no pārdevējām, ieaicināja iekšā un piedāvāja kleitu piemērīt. Tā bija bezgala skaista, pērlēm izšūta. Kad uzvilku kleitu, jutos kā eņģelis. Un arī pārdevēja skatās uz mani un saka – jūs kā baltais eņģelis!

– Vai iegādājāties šo kleitu?

– Es to nevarēju atļauties uzreiz nopirkt arī pēc nocenošanas. Pārdevēja piedāvāja iemaksāt kādu daļu un pakāpeniski kleitu izpirkt. Es tam piekritu un nedēļas laikā kleitu izpirku! Sākumā tajā pat gulēju. Kad pēc četriem mēnešiem atgriezos mājās, meitām teicu – kad nomiršu, jūs man uzvilksiet šo kleitu, un tas nebija teikts kā joks.

– Vai sākāt raudzīties arī uz citām kāzu kleitām? Kā papildināt savu kolekciju?

– Vairākas kleitas par simbolisku samaksu esmu iegādājusies arī lietoto preču veikalos. Reti, bet arī tur mēdz nonākt kāzu kleitas, kas agrāk, iespējams, maksājušas pat tūkstošus. Ir arī kleitas veikalos, kurās burtiski iemīlos un gaidu, kad tās nocenos, lai varētu pievienot savai kolekcijai, un ir kleitas, ko man uzdāvina cilvēki. Tās ir kleitas ar savu stāstu. Dažas nākušas klāt, tieši pateicoties izstādei, arī pēc televīzijas raidījuma par maniem vaļaspriekiem. Šobrīd manā kolekcijā ir 33 kāzu kleitas, vecākā ir no pagājušā gadsimta 50. gadiem. Izstādē tā ļoti skaisti izskatījās ar Ķeguma Saules zīmi galvā. Tā ir mana pasaule, par kuru varu priecāties, mājas apstākļos uzvilkt. Kleitas ir ne tikai baltas, bet arī citās krāsās, un ir ar kāzām saistīti aksesuāri. 

Kā jau minēju, ir arī kāzu kleitas no Vācijas, kas, salīdzinot ar pašmāju kleitām, ir ļoti vienkāršas un pieticīgas. Dažkārt šķiet, ka tas ir naktskrekls, bet tā bijusi kāzu kleita. Ir arī adītas kāzu kleitas. Vakar manu kolekciju papildināja dāvāta burvīga kleita, kas šūta no 100 gadu veca materiāla. Kleita nav balta, bet ar izšuvumiem. Ja kādam ir īpaša kāzu kleita ar īpašu stāstu, noteikti var mani uzmeklēt. Es pret šo kleitu attiekšos ar vislielāko atbildību. 

– Vai atceraties arī savu kāzu kleitu?

– Manas kāzas bija 1984. gadā, un tolaik gaidīju bērniņu. Man nebija šikas kleitas, mana kāzu kleita bija pavisam vienkārša, atbilstoši augumam. Tas sapnis par princeses cienīgu kāzu kleitu ir daudzām sievietēm, arī man, bet patiesībā esmu vienkārša un vienkārši ģērbjos.

– Vai tas bija apzināts lēmums, veidot kāzu kleitu kolekciju?

– Jā, tas bija apzināts lēmums. Pie manis lauku mājās Mākoņkalnā ir izveidojusies drēbju noliktava, kur reizēm kādu apģērbu aizņemas arī aktieri – mēs ar vīru piedalāmies vietējā teātrī. Te ir vieta, kur lielajā istabā varu izkarināt arī visas kāzu kleitas un tās nevienam netraucē.

– Kāda bija sajūta, ieraugot visas kleitas vienkopus, vienā ekspozīcijā izliktas? Kas bija grūtākais izstādes sarīkošanā? 

– Man palīdzēja meita, arī mana māsa Anita Alksne. Vislielākais darbs bija visas kleitas izgludināt un uzvilkt manekeniem. Sajutos kā liela māksliniece. Galvu vietās liku ziedu pušķus, lai kleitas labi izskatītos – krūšu daļā balonus. Bija jāizdomā, kā izvietot kleitas, aksesuārus. Sajūta bija fantastiska, ar izstādes noslēguma pasākuma sajūtu dzīvoju vēl ilgi. Pat neticas, ka esmu to paveikusi. Man palīdz mani eņģeļi, mans Augstākais Es, kas sūta idejas, kā tas viss kopā izskatīsies.

– Vai izstādes noslēguma pasākumā sievietes labprāt kļuva par kāzu kleitu modelēm?

– Jā, viņas to darīja ar lielu lepnumu un prieku. Daudzas nāca arī ar savām kāzu kleitām. Sievietes gāja pa sarkano paklāju, bija jāspēj sevi parādīt, iznest kleitu, vecmāmiņas, mammas un meitas dalījās savos kāzu stāstos, atnesa un lepni izrādīja savas kleitas, kā arī ar prieku uzmērīja izstādē redzamos tērpus. Sarkanais paklājs ļāva ikvienai atkal iejusties līgavas lomā. Šādu iespēju devu ne tikai pieaugušām sievietēm, bet arī meitenēm, sākot no astoņu gadu vecuma. Bija manas mazmeitas, māsas mazmeitas. Mana māsa palīdzēja šo pasākumu novadīt, bet meitas vīrs Lauris Valters gādāja par sirsnīgo atmosfēru, sniedzot muzikālu priekšnesumu. Māsa iztaujāja sievietes, arī vecākā gadagājuma, piemēram, mūsu mammu, kurai jau 87 un kura ar savām draudzenēm arī piedalījās pasākumā. Viņas atgriezās pagātnē, kas bija, ja tā var teikt, nolikta plauktiņā un par ko vairs nedomāja. Zinu, ka mammai bija kāzu kleita, pat viņas plīvuru, maza būdama, biju likusi galvā, bet, kur šī kleita ir tagad, neviens vairs nezina.

Starp citu, Ķeguma Tautas namā bija mana pirmā darba vieta – strādāju jau no 14  gadu vecuma par apkopēju un biļešu kontrolieri. Te strādāja arī mana mamma par apkopēju un biļešu kasieri. Te jūtos kā mājās, tāpēc arī ierosināju tieši šeit sarīkot pirmo savu kāzu kleitu izstādi. 

– Vai esat pētījusi arī kāzu kleitu vēsturi?

– Jā. Te var minēt, ka baltās kāzu kleitas tradīcija sākās 19. gadsimtā, kad Anglijas karaliene Viktorija 1840. gadā apprecējās baltā kleitā. Viņas izvēle valkāt baltu satīna kleitu ar smalkām mežģīnēm bija drosmīga un jauna tendence, jo baltā krāsa tajā laikā bieži tika saistīta ar sēru drēbēm. Karaliene šo krāsu izvēlējās, lai izceltu vienkāršību, tīrību un patiesu mīlestību, nevis tīru nevainību. Pēc viņas kāzām baltā kleita kļuva ļoti populāra aristokrātijā un vēlāk visā pasaulē, tā izveidojot kāzu baltās kleitas standartu un simbolu. Šis lēmums un stils ietekmēja līgavu modes evolūciju līdz pat mūsdienām. Esmu iegādājusies arī vairākas gan ar kāzu vēsturi, gan to norises rituāliem saistītas grāmatas, jo mani šī tēma ļoti interesē. Gan māsa, gan es esam bijušas arī vedējas vairākās kāzās. Māsa ir piedalījusies arī Gulbenē kāzu vedēju festivālā, arī mani tur iesaistīja. 

– Vai, jūsuprāt, kāzu kleitu vēsture kopš piecdesmitajiem gadiem ir mainījusies?

– Ļoti! Agrāk kāzu kleitas, arī mana kāzu kleita, nosedza līgavu plecus un rokas. Piedurkņu garums bija līdz pat plaukstai, pati kleita pāri celītim – ar daudzām, daudzām podziņām, plīvurs pat seju aizklāja. Tika sargāta meitenes nevainība. Tagad viss ir atsegts un reizēm manā skatījumā pat par daudz! Man tas šķiet nepieņemami, it īpaši, ja līgava tērpta skaistā, baltā kleitā un visa ir ar tetovējumiem – pat uz sejas, kakla, rokām...

– Vai atceraties savu kāzu kleitu?

– Manu kāzu kleitu šuva mammas draudzene Ķegumā, un tajā vajadzēja ielīst divatā, jo biju jau gaidībās. 1984. gadā piedzima vecākā meita, tad otra un trešā meita. Kad viņām vajadzēja kādu īpašu tērpu, izmantoju savu kāzu kleitu. Proti, esmu to sagriezusi gabaliņos un uzšuvusi kaut ko meitām. Tajos laikos nebija nemaz tik vienkārši – lai nopirktu kāzu kleitu vai gredzenu, bija jābrauc uz speciālo veikalu Ogrē, Kartonfabrikas rajonā. 

– Kāda ir perfektā kāzu kleita, vai tā ir katram sava?

– Protams, katram sava, piemēram, manai vecākajai meitai kāzas notika Bruknā un kovboju stilā. Tāda bija viņas kāzu kleita  – bikškostīms, ar kovboja cepuri un plīvuru. Viņa šo kāzu tērpu ir izmantojusi arī citos pasākumos. Viņas kāzu tērps vēl tik ātri manā kolekcijā nenonāks. Daudzas sievietes arī ir stāstījušas, ka vilkušas savas kāzu kleitas arī vēlāk. Praktiskās sievietes izvēlas praktiskus tērpus. Starp citu, savulaik Rīgā bija kāzu maratons, kur piedalījāmies trīs reizes – es, manas meitas un māsa. Proti, vajadzēja trīs kilometrus skriet pa mežu Mežaparkā savā kāzu kleitā vai turpat uz vietas kleitu izīrēt. Es skrēju savā, Vācijā pirktajā, kleitā. Šī ideja par šādu maratonu manī arī vēl gruzd. Varētu ko tādu noorganizēt Latgalē. 

– Vai kādai no kleitām ir īpašs stāsts?

– Kad cilvēki man uzdāvina savas kleitas, vienmēr lūdzu pastāstīt arī šo kleitu stāstus. Kā kleita iegādāta, kā gatavojušies kāzām. Šie visi stāsti ir ļoti skaisti, un grūti izcelt kādu īpašu, bet ir arī ne tik priecīgi stāsti. Man atdāvināja kleitu sieviete, kura to bija iegādājusies savām kāzām, bet tā arī neapprecējās un kleita palika neuzvilkta. Viņa izstādē uzvilka vienu no manām kāzu kleitām. Kad ar vīru atpūtāmies Maljorkā, tur vienā no tirdziņiem tika pārdota vietējās princeses kāzu kleita rozā krāsā. Tā bija brīnumskaista, ar pērlītēm, mežģīnītēm, speciāli šūta par godu kāzu svinībām. Tuvojās mana 60 gadu jubileja, un man ļoti gribējās to kleitu, bet 300 eiro šķita par daudz. Uzzinot, ka es kolekcionēju kāzu kleitas, un redzot manu lielo interesi, pēdējā dienā, kad jau braucām projām, tirgotāja man šo kleitu pārdeva par 150 eiro. Manā jubilejā man mugurā bija šī kleita, un jutos kā princese.

– Kāds bija izstādes galvenais vēstījums?

– Kad ir kāzas, satraukums un ciemiņi, līgava nevar izjust kleitas skaistumu. Vēstījums ir tāds – lai cilvēki var pieiet, nesteidzīgi apskatīt un pataustīt kleitas, novērtēt darbu, kas tajās ieguldīts. Katrs vēl pastāsta savu stāstu. Zīmīgi, ka izstādes sākumā mūžībā devās kādreizējais Ķeguma HES priekšnieks Harijs Jaunzems, bet izstādes noslēgumā taisaulē pavadīta ilggadējā ciema priekšsēdētāja Aleksandra Smirnova. Abi bēru mielasti notika Ķeguma Tautas namā, un visi aizgājēju pavadītāji izgāja cauri šim «Baltajam eņģelim»... 

– Vai kāzu kleita ir kā modes aksesuārs vai kā simbols.

– Man šķiet, ka mūsdienās tas vairāk ir modes aksesuārs. Laiks ir ritējis, un daudzas sievietes šajā savā kāzu simbolā vairs nemaz neielien... Ir arī stāsti, ka māte tur savu kāzu kleitu meitai, un tie ir ļoti skaisti stāsti. Starp citu, baltai kāzu kleitai noteikti jābūt kādam sarkanam simbolam, kaut vai aukliņai ap roku, kaut ziediņam. Tas ir ticējums no seniem laikiem. Tā ir sava veida aizsardzība pret ļaunu aci. Ir vēl daudz dažādu citu ticējumu. Manam pirmajam vīram radi no Aizkarpatiem pateica, ka obligāti apakškreklam jābūt uzvilktam otrādi, lai viņu nenoskaustu. Līgavas kleitai jābūt viendaļīgai. Ir kleitas, ko ļoti sarežģīti uzvilkt – ir virkne podziņu, ko jāmāk gan aizpogāt, gan pēc tam arī atpogāt.

– Vai ir paredzēta vēl kāda kāzu kleitu izstāde?

– Jā, decembrī, kad būs sniegs, kāzu kleitu izstāde plānota Rembates bibliotēkā un būs arī Lipuškos, pie Rāznas ezera, kur tagad dzīvojam. 

– Ar ko vēl aizraujaties bez kāzu kleitām? 

– Mākoņkalnā man ir izveidots savs seno lietu muzejs, te ir arī neliela kapela, kur ikviens garāmbraucējs var iegriezties un palūgt Dievu. Gan Ziemassvētkos, gan Lieldienās to skaisti izrotāju. Ziemā uztaisu arī ragavu izstādi, bet ceļojošā izstāde, ja tā var teikt, bez kāzu kleitām ir arī sakrālo lietu kolekcija, kas bija izstādīta Lipuškos. Tajā ir svētbildes, statujas, senas grāmatas, mācītāju un kalpotāju apģērbi un daudz kas cits. Nākotnes plānos ir šo lielo sakrālo lietu izstādi sarīkot arī Ķegumā. 

Vēl cepu arī maizi un nule kā piedalījos Ķegumā notikušajos Maizes svētkos. Man bija sacepti seši kukuļi un visi aizgāja. Tagad man no Ķeguma, Ogres un pat Rīgas prasa cept maizi, jo es cepu bez miltiem – ar auzu pārslām un sēkliņām. 

Vēl viens pavērsiens manā dzīvē bija, kad, nojaucot veco cepli, aiz skursteņa pie pašiem griestiem aiz ķieģeļa aizbāztu atradām senu grāmatu, kas izdota 1934. gadā. Tās autore – Neaizmirstule – latgaliešu skolotāja un rakstniece Rozālija Tabine (1890–1965). Viņa bija uzrakstījusi grāmatu Kārlim Ulmanim. To šobrīd esmu iedevusi Rembates bibliotēkai, kur bija izstāde «Grāmatai 500». Šajā grāmatā ir par mīlestību pret Latviju. Tā ir 480 lappušu bieza, un mēs ar vīru nolēmām par saviem līdzekļiem grāmatu izdot. Šobrīd 1000 eksemplāros izdota tās 1. daļa. Grāmata ir rakstīta latgaliski. Bija ļoti grūti grāmatu izdot digitāli. Tās iekšpusē, aiz vāka, ir K. Ulmaņa ielīme – labākajiem absolventiem/absolventei. Plānojam apmeklēt skolas, bibliotēkas, lai nodotu bērniem to mīlestību, ar kādu Neaizmirstule ir rakstījusi šo grāmatu, tajā ietvertos dzejoļus un teikas. 

– Kā jums visam pietiek ar 24 stundām diennaktī? 

– Man jau draugi jokojot jautā, ko mēs ar vīru lietojam, ja ir šāda izturība un enerģija. Atbilde ir pavisam vienkārša – es dzīvoju ar Dievu katru mirkli un sekundi. Man ļoti lielu spēku dod arī Krusta kalns un cilvēki, ar kuriem satiekos, – tā ir enerģijas apmaiņa. Jo vairāk dod citiem, jo vairāk nāk atpakaļ.