– Ogres novads var būt lepns, ka iedzīvotāju vidū ir tāda personība kā jūs!

– Domāju, ka te ir maz tādu, kas mani pazīst tik labi, lai zinātu, par ko lepoties.

– Kāpēc tā? Jūsu nopelni saistībā ar Latvijas neatkarības atgūšanu ir ievērojami ?

– Jā, nu zināmi nopelni, protams, ir, to nenoliedzu.

– Kādus pienākumus veicāt, kad darbojāties LTF?

– Es vadīju vēlēšanas Ogres novadā, virzīju uz ievēlēšanu Augstākajā padomē piecus LTF deputātus no mūsu vēlēšanu apgabala. Viens no viņiem bija Kārlis Liepiņš no Ogres trikotāžas kombināta, otrs – Guntis Grūbe, kurš pārstāvēja Latvijas Lauksaimnieku savienību. Starp kandidātiem bija arī zinātniece Skaidrīte Albertiņa no Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas, kura dzīvoja Ogrē, inženieris-celtnieks Visvaldis Mucenieks no LNNK un Tālavs Jundzis no Latvijas Valsts universitātes. 

Man bija uzdevums noorganizēt visu kandidātu izvirzīšanas procesu, dokumentu noformēšanu viņu reģistrēšanai un mūsu kandidātu reklamēšanu atbilstoši tā laika vēlēšanu likumam. Toreiz vēl spēkā bija PSRS likumdošana. Tās bija Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanas, un atbilstošais likums bija jāizstudē līdz detaļām, lai zinātu, kādā kārtībā var izvirzīt LTF kandidātus, un jāorganizē sanāksmes viņu atbalstam. 

– Kādi bija šī likuma noteiktie nosacījumi?

– LTF Ogres rajona pārstāvju sapulce bija nobalsojusi, ka tie ir mūsu kandidāti, bet likums neparedzēja tādu kārtību. Deputātu kandidātus varēja izvirzīt tikai darba kolektīvi vai arī dzīvesvietas – piemēram, Ogrē vai Ķegumā. Lai savāktu nepieciešamo balsu skaitu, bija jārīko sapulces, kurās cilvēki varēja balsot par kandidātiem. Tika izvirzīti arī citi – kompartijas un dažādu organizāciju pārstāvji. Vajadzēja panākt, lai cilvēki atbalsta mūsu kandidātus, tādēļ viņi jāreklamē, jāgatavo priekšvēlēšanu materiāli, viss bija rūpīgi jāfiksē.

Tajos laikos kļūt par deputāta kandidātu nebija nemaz tik viegli. Nepietika ar to, ka atnāca bariņš ļaužu un nobalsoja. Viss notika ļoti stingri – cilvēki nāca ar pasēm, viņus reģistrēja. Katrs drīkstēja piedalīties tikai vienā šādā sapulcē. Ja vēlēšanu komisija, kas tolaik darbojās Ogres rajonā, konstatēja, ka pēkšņi kāds entuziasts ir piedalījies divreiz, visas sapulcē nodotās balsis tika anulētas. Tāpēc process bija jāorganizē precīzi, nepieļaujot nekādas atkāpes no likuma, un katram kandidātam vajadzēja savākt noteiktu skaitu balsu.

Piemēram, ja mūsu kandidāts Tālavs Jundzis bija no Rīgas, Latvijas Valsts universitātes, tad Ogres rajonā bija jāsavāc noteikts balsu skaits, lai viņu varētu reģistrēt kā kandidātu Augstākās padomes vēlēšanām. Precīzi neatceros, cik daudz balsu vajadzēja, bet to skaits bija liels – ar vienu sapulci nepietika. Līdz ar to par labu katram topošajam kandidātam bija jānoorganizē vairākas sapulces, stingri reglamentētas, piefiksētas un pārbaudītas, lai viņš vispār tiktu reģistrēts kā kandidāts.

– Tātad, pateicoties jums, tika ievēlēti deputāti, kas balsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu?

– Jā, tur bija arī mans nopelns, ka visi pieci Ogres deputāti nobalsoja par neatkarību. Šiem deputātiem vēlēšanās bija arī konkurenti – vismaz četros vēlēšanu apgabalos, bet mūsu kandidāti uzrādīja labus rezultātus un uzvarēja. 

– Cik jums bija gadu, kad sākās neatkarības vēsmas? 

– Var diezgan precīzi noteikt, kad viss sākās. Latvijā 1986. gadā nodibinājās organizācija «Helsinki-86», un jau 1987. gada sākumā notika demonstrācijas pie Brīvības pieminekļa. Tajā laikā man bija 36 gadi.

– Par Atmodas laika aktivitātēm runājot, jūs darbojāties gan Tautas frontē, gan bijāt uz barikādēm. Kādi vēl nozīmīgi notikumi saistīti ar jūsu līdzdalību neatkarības atgūšanā?

– LTF pirmajā kongresā, kas notika 1988. gada novembrī, es vēl nepiedalījos, bet visos nākamajos kongresos jau biju delegāts. Protams, biju arī barikādēs. Pirms Latvijas Augstākās padomes vēlēšanām 1989. gadā notika PSRS Augstākās padomes vēlēšanas, un arī tur Tautas fronte izvirzīja savus kandidātus. Es pārstāvēju Viktoru Avotiņu, kuru vēlāk ievēlēja PSRS Augstākajā padomē Maskavā.

Kur vajadzēja – tur arī bijām. Piedalījos, piemēram, «Baltijas ceļa» organizēšanā no Ogres puses, jo biju ievēlēts Tautas frontes Ogres koordinācijas centrā. Pēc gada, kad šim vēsturiskajam notikumam par godu tika rīkots atceres pasākums, atkal braucām uz «Baltijas ceļu». Visas šīs aktivitātes virzīja uz priekšu mūsu neatkarības idejas realizāciju.

Esmu bijis arī Ogres rajona padomes deputāts, ievēlēts no Latvijas Tautas frontes 1990. gadā vietējo padomju jeb tagadējo pašvaldību vēlēšanās. 

– Kādās jomās vēl esat pielicis savu roku un atstājis personīgo ieguldījumu?

– Ar kādiem zinātniskiem atklājumiem gan nevaru lepoties. Kā jau teicu, es vadīju vēlēšanas – gan Augstākās padomes, gan vietējās padomes vēlēšanas tepat Ogrē. Protams, es to nedarīju viens. Tolaik visos rajonos, pilsētās un arī ciematos bija izveidotas LTF organizatoriskās struktūras. Šeit darbojās LTF Ogres rajona koordinācijas centrs, kurā bija apmēram desmit – vienpadsmit cilvēku. Viņus ievēlēja Tautas frontes grupu pārstāvju sapulcēs. Līdzdarbojās milzīgs skaits brīvprātīgo, un nenovērtējama loma bija Ogres tipogrāfijai un vietējam laikrakstam, no kura ar mums cieši sadarbojās žurnāliste Līga Treznovska. Es visu savu brīvo laiku pavadīju šajā koordinācijas centrā, un viens no maniem galvenajiem uzdevumiem bija tieši saistībā ar kandidātu izvirzīšanu un apstiprināšanu minētajām trim dažādu pakāpju padomju vēlēšanām, kā arī diviem tā laika referendumiem.

Koordinācijas centrā darījām visu, kas tolaik bija iespējams. Kad notika 1991. gada augusta pučs, mēs organizējām pretestību, cik vien tajos apstākļos varējām. Pārējā laikā informējām cilvēkus par dažādām aktualitātēm, piemēram, to, kas notika 1991. gada 13. janvārī Viļņā, kad PSRS armijas specvienību uzbrukuma laikā tika apšauti mierīgie demonstranti. Koordinācijas centrs arī organizēja došanos uz barikādēm – apzvanījām uzņēmumus, nodrošinājām transportu. Kā jau zināt, toreiz uz Rīgu brauca milzīgas kravas mašīnas ar baļķiem. LTF bija iesaistīta visur.

– Kur jūs tolaik strādājāt, un kāda ir jūsu kopējā darba pieredze?

– Pēc Politehniskā institūta jeb tagadējās Rīgas Tehniskās universitātes absolvēšanas mana pirmā darba vieta bija Dobelē, uzņēmumā «Augstsprieguma tīkls». Tur nostrādāju nepilnu gadu, pēc tam pārcēlos uz Kalsnavu, kas atrodas starp Pļaviņām un Madonu, kur bija zinātniskās ražošanas apvienības «Silava» filiāle – mežu pētīšanas stacija «Kalsnava». Tajā līdz 1983. gadam strādāju savā specialitātē – automātikā un elektrotehnikā.

No 1983. gada mans darbs bija saistīts ar Pļaviņu HES, kas faktiski atrodas Aizkrauklē. Sāku kā vadības pults dežurējošais inženieris, kas kontrolē stacijas darbību. Vēlāk, no 2002. gada, biju operatīvās vadības grupas priekšnieks. Laikā, kamēr darbojos Tautas frontē, ikdienā strādāju Pļaviņu HES Aizkrauklē, bet dzīvoju Ķegumā. Līdz ar to katru dienu braukāju no Ķeguma uz darbu Aizkrauklē.

– Esat saņēmis arī Barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi. Varbūt jums ir piešķirti vēl kādi apbalvojumi?

– Latvijā to nav daudz – laikam četri, un barikāžu piemiņas zīme ir viena no tiem. Ne Atzinības krusta, ne Triju Zvaigžņu ordeņa, ne Lāčplēša ordeņa man nav. Protams, darbā gan esmu saņēmis atzinības rakstus.

– Pastāstiet nedaudz par sevi un savu ģimeni. Cik liela tā ir?

– Mums ir trīs bērni un pagaidām divi mazbērni. Sieva ir klavieru skolotāja Ogres Mūzikas skolā, kur strādā jau ļoti ilgi. 1983. gadā mēs pārcēlāmies no Kalsnavas uz Ķegumu, un, ja atmiņa neviļ, ap 1985. gadu viņa sāka strādāt Ogrē.

– Kā iepazināties?

– Tas bija laikā, kad vēl mācījos Politehniskā institūta pēdējā kursā –1973. gadā.

– Mūsdienās pāri bieži precas un šķiras, bet jums izdevies būt kopā visu mūžu. Cik gadus laulībā jau esat nosvinējuši?

– Nu ir visi piecdesmit.

– Droši vien tajā laikā šķita – ja atrasta īstā otrā pusīte, tad tā ir uz palikšanu.

– Grūti teikt. Paraugoties uz paziņām, reti kurš ir nodzīvojis visu mūžu ar vienu partneri. Arī padomju laikā kopdzīve bieži neizdevās tik laba, kā sākumā cerēts, – man šķiet, ka toreiz apmēram puse pāru izšķīrās pirmajos trīs gados.

– Vai visu mūžu esat dzīvojis Ogrē?

– Nē. Esmu dzimis Stendē, kas atrodas starp Talsiem un Sabili. Pēc tam līdz 1974.  gadam mācījos Rīgā. Pēc studijām un Dobelē pavadītā gada pārcēlos uz Kalsnavu, kur gan dzīvoju, gan strādāju līdz 1983. gadam. Nākamais mana dzīves ceļa pieturas punkts bija Ķegums, bet, kā jau teicu, darbs tolaik bija Aizkrauklē, Pļaviņu HES. Uz Ogri pārcēlos tikai 1998. gadā – tieši no Ķeguma.

– Kādēļ nolēmāt pārcelties uz Ogri?

– Likās, ka Ogre ir labāka pilsēta. Turpināju strādāt Aizkrauklē un braukāt uz darbu, bet dzīvoju šeit. Lai gan Ķegums bija tuvāk Aizkrauklei, taču Ogre vienkārši patika – gan man, gan visai ģimenei. 

– Kas tieši jums patīk Ogrē? Tās zaļums, sakoptība?

– Mana sieva ir pilsētniece, viņa nāk no Kandavas. Daļai cilvēku lauki vai mazpilsētas šķiet pārāk mierīga vide, bet Ogrē ir lielākas iespējas – kultūras nams, teātra izrādes, veikali. Un pareizi piezīmējāt, ka Ogre vienmēr bijusi ļoti zaļa un sakopta. Padomju laikos Latvijā tas bija retums.

Kad masveidā tika būvētas daudzdzīvokļu mājas, īpaši trikotāžas kombināta dēļ, Ogre izcēlās ar to, ka visus kokus neizcirta – mājas tika celtas starp tiem. Daudzās citās pilsētās parasti būvlaukumus pilnībā nolīdzināja, bet Ogrē acīmredzot saglabājās kūrorta statuss vēl no pirmās republikas laikiem, un tādēļ pilsētā palika daudz zaļuma. Protams, tagad Ogre ir vēl skaistāka un sakoptāka, taču jau tolaik uz pārējās Latvijas fona tā izcēlās kā īpaši zaļa un skaista pilsēta. 

– Varbūt izskatījāt vairākas versijas, kurā pilsētā dzīvot? Vai jau uzreiz bija skaidrs, ka nākamā dzīvesvieta būs Ogre?

– Ķegums, kur dzīvoju iepriekš, būtībā bija neliela apdzīvota vieta. Toreiz tai nemaz vēl nebija pilsētas statusa. Neko sliktu par Ķegumu neteikšu – arī tam ir sava vēsture, turklāt nozīmīga elektrostacija, tomēr Ogre ir īsta pilsēta. Kad 1998. gadā pārcēlos uz šejieni, jau bija parādījušās iespējas tikt arī uz Rīgu, bet līdz 1990. gadam tas nebija tik vienkārši. Padomju laikā pastāvēja dzelžaina pieraksta sistēma, tādēļ cilvēki Rīgā turējās pie savas dzīvesvietas un negāja prom, lai tikai nepazaudētu pierakstu. Rīgā uz dzīvi pārsvarā pieņēma iebraucējus no PSRS. 1998. gadā šādu noteikumu vairs nebija, dzīvokli galvaspilsētā varēja iegūt visnotaļ brīvi, tomēr mūs nevilka uz Rīgu, Ogre šķita labākā vieta, turklāt atradās pavisam netālu.

– Vai izmantojat visus labumus, ko piedāvā Ogre – kultūras pasākumus, teātri? Varbūt apmeklējat arī Rīgu, lai baudītu kultūras dzīvi, kas pieejama galvaspilsētā?

– Protams, ejam gan uz vietējiem pasākumiem, gan dodamies uz Rīgu. Palaikam aizbraucam uz kādu operu vai teātri. Mums ir tradīcija – dzimšanas dienās dāvinām viens otram biļetes uz teātra izrādēm, operu vai koncertu. Līdz ar to kultūras pasākumus apmeklējam regulāri.

– Ko darāt šobrīd – vēl strādājat vai esat pelnītā atpūtā? Kā aizvadāt dienas?

– Pļaviņu HES Aizkrauklē nostrādāju līdz 2016. gadam, bet kopš 2017. gada esmu pensijā. Man ir sava māja, tāpēc ikdienas darbu vienmēr pietiek. Interesējos par vēsturi, kas mani saistījusi jau kopš jaunības, tikai padomju laikos nevarēju to pilnvērtīgi studēt visiem zināmo ideoloģisko uzsvaru un faktu izkropļošanas dēļ. Tāpēc izvēlējos apgūt elektrotehniku un automātiku, kā arī biju tik dziļi iesaistījies Tautas frontē. Tagad lasu, pētu un pierakstu to, ko agrāk, darba gados, nepaguvu. Tāpat kopā ar trim seniem draugiem materiāli atbalstām arī Ukrainu. Visi kopā esam nosūtījuši frontes brīvprātīgajiem uz Ternopiļu kādus sešus tūkstošus eiro.

– Ko tieši pierakstāt?

– Apmēram to pašu, par ko stāstu tagad – galvenokārt savas atmiņas.

– Varbūt plānojat tās apkopot un publicēt kādu grāmatu? Bet varbūt arī dodat priekšroku šos stāstus saglabāt ģimenei vai nodot Tautas frontes muzejam?

– Šim muzejam esam nosūtījuši dažādus dokumentus – protokolus un citus pierakstus no neatkarības cīņu laikiem. Ir arī atmiņu stāsti, bet tie nav tikai mani – mēs tos veidojam kopā ar citiem. Savukārt personīgās atmiņas vairāk domātas bērniem un mazbērniem.

– Minējāt, ka ļoti interesējaties par vēsturi. Varbūt jums ir vēl kāds hobijs?

– Vēsture, bez šaubām, mani interesē joprojām, un domāju, ka šī aizraušanās paliks līdz mūža galam. Taču es internetā meklēju visu, ko agrāk, darba gados, nepaguvu izlasīt vai uzzināt. Šo to pierakstu arī sev – zināšanai. Neskaitot vēsturi, mani interesē arī statistika, ekonomika, dažādi salīdzinājumi. Patīk saprast, kur šobrīd Latvija atrodas pasaules kontekstā – gan ekonomikā, gan citās jomās. To visu esmu uzzinājis, pierakstījis, lai pašam būtu skaidrība. Man grūti iestāstīt, ka Latvija kādā jomā ir pēdējā vietā vai citur visi dzīvo labāk – fakti rāda ko citu.

– Kā jūs raugāties uz šībrīža karstākajiem notikumiem –cīniņiem ap Stambulas konvenciju, nesaskaņām koalīcijā, iespējamo valdības nestabilitāti, ārpolitiku, karu?

– Iekšpolitika, ko veido valdība un, jo īpaši, Saeima, atspoguļo sabiedrību – deputāti un ministri ir tādi, kādi esam mēs paši. Ja gribam vērtēt, cik pie mums labi vai slikti, esošā situācija vienmēr jāsalīdzina ar līdzīgām valstīm. Mēs nevaram gaidīt, ka Latvijā viss būs kā Anglijā vai Zviedrijā, kur valsts pamati ir teju tūkstoš gadu veci un dažādas tradīcijas sniedzas daudzos gadu simtos vai vēl senāk. Pie mums viss vēl ir jauns. Ja salīdzina mūsu situāciju ar citām bijušajām sociālistiskajām valstīm, kas reiz bija padomju okupācijas režīma zonā (kopā to ir 31), Latvija ekonomiski ir apmēram pirmajā astotniekā. Pēc iekšzemes kopprodukta (IKP) uz vienu iedzīvotāju esam apmēram 54. vietā pasaulē – starp vairāk nekā 190 valstīm, kuras ietilpst Apvienoto Nāciju Organizācijā (ANO). 

Protams, var vēlēties būt augstāk, bet jau esošais ir labs rādītājs. Dažas valstis, tādas kā Slovēnija, Igaunija un Čehija, atrodas nedaudz priekšā, bet lielākā daļa ir turpat, kur mēs. Kādam tas var nepatikt, domājot, ka mēs esam ļoti gudri un spējīgi un tādēļ mums jāatrodas kaut kur augstāk. Gribēt var daudz ko, taču jāsaprot, ka tik īsā laikā nevaram panākt tās valstis, kuras savu ekonomiku būvējušas daudz ilgāk un nav piedzīvojušas pusgadsimtu ilgu okupāciju. 

Ja paskatās, piemēram, uz Ukrainu – tur IKP uz cilvēku ir piecas reizes mazāks nekā mums. Savukārt Krievijā, kas ir ar dabas resursiem bagātākā valsts, šis rādītājs ir vidēji pusotru reizi zemāks nekā Latvijā. Tādēļ mums nav pamata raudāt – jā, savu problēmu netrūkst, bet kopumā, es uzskatu, ka situācija Latvijā ir ļoti laba.

Kas attiecas uz karu – tas, patiesībā, bija gaidāms. Krievija allaž izcēlusies kā agresīva valsts, kas vienmēr gribējusi atjaunot savu bijušo ietekmi. Viņu domāšana palikusi 19. gadsimta līmenī, kad valstis vēl karoja, lai iegūtu kolonijas. Rietumos šāda politika jau sen aiz muguras, tāpēc pasaule tagad šausminās par šādu atpalikušu mentalitāti un pasaules uztveri. Vienīgais, kas mani pārsteidza, bija Trampa ievēlēšana ASV – viņa skatījums dažbrīd arī velk tajā pašā virzienā.

– Tagad nereti uzpeld dažādi pretrunīgi viedokļi, piemēram, ka Krievija 2028. gadā varētu uzbrukt Igaunijai, bet NATO 5. pants nedarbosies. Cik droši mēs, Baltijas valstis, varam justies?

– Domāju, ka mums par to nav jāuztraucas un varam būt droši. Mēs daudz kritizējam valdību  – un bieži vien pamatoti, bet stratēģiski mūsu politiskā elite ir rīkojusies ļoti precīzi. Mēs esam gan Eiropas Savienībā, gan NATO, un tas ir izšķiroši. Paskatieties uz citām bijušajām padomju republikām, kas negāja šo ceļu – Uzbekistāna, Kirgizstāna, Azerbaidžāna, Armēnija, Gruzija... Tur situācija ir daudz smagāka. Pie mums nekas tamlīdzīgs nenotiek.

Arī Putins, lai gan brīžiem šķiet psihopāts, nav muļķis. Viņš vēl nav tik traks, lai uzbruktu NATO valstīm – tā būtu pašnāvība. Putins nevar tikt galā pat ar vienu Ukrainu. Starp citu, pirms 2022. gada invāzijas Krievijas militārais budžets bija ap 70 miljardu dolāru, Ukrainai ilgu laiku – tikai divi miljardi, un tā bija pilnīgi nesagatavota karam. Teorētiski Ukrainu vajadzēja ieņemt divu nedēļu laikā, un tomēr Krievija neko nespēj panākt gadiem ilgi. Savukārt NATO ir vairāk nekā desmitkārt spēcīgāka par Krieviju. Vienas pašas ASV ekonomika ir 13 reižu lielāka nekā Krievijai. Nevar būt cilvēks pilnīgi prātu zaudējis, lai uzbruktu šādam spēkam.

– Kā jūs sekojat līdzi notikumiem Latvijā un pasaulē? Skatāties televīziju, lasāt ziņas internetā?

– Statistiku un ekonomikas datus, par kuriem runāju, atrodu internetā. Protams, jāskatās, no kādiem avotiem tie nāk – ne jau katrā kaktu kantora lapā. Izvēlos autoritatīvus, uzticamus resursus, kur strādā profesionāli komentētāji. Ziņas skatos arī televīzijā – «Panorāmu» parasti cenšos nepalaist garām.

– Kādi jūsu plāni tuvākajā laikā? 

– Nāks laiks, tad redzēsim. 

– Paldies par interesanto un sirsnīgo sarunu! Lai izdodas visas ieceres!