Tāpat atrasties tādu valstu robežās, kuras pasaules presē izdaudzinātas par agresijas un lielvalstu ekspansijas tieksmju apdraudētām, nevienam nebija patīkami, jo cilvēks par savu vislielāko bagātību tur dzīvību. Ja arī veselība prasītu uzturēšanos izslavētos kūrortos, tad tomēr dzīvības dēļ neviens negribētu riskēt. Pie mums šī psichoze neizpaudās tik sliktā veidā, kā ārzemēs. Mūsu tautā valdija paļāvība uz saviem karavīriem, to apbruņojumu un valsts neitralitātes deklarāciju, bet daži ārzemnieki to negribēja saprast, lai arī cik vilinoša šķita vasaras sezonas pavadīšana Ķemeros un Latvijas Davosā — Ogrē. Ārzemnieki gan sarakstījās ar dziedniecības iestādēm par ārstēšanās iespējām, telpu jautājumu u. c. iebraucējus interesējošām lietām, bet atturējās no vietu un telpu pasūtīšanas, soloties to visu nokārtot vēlāk. Tā gāja dienas un ārzemnieku uzturēšanai sagatavotās kūriestādēs un pansijās sezona vēl negribēja sākties. Bet līdz ar Latvijas–Vācijas neuzbrukšanas līguma parakstīšanu, stāvoklis krasi mainijās. Par šo svarīgo notikumu pasaules un mūsu prese daudz rakstīja, ievietojot fotouzņēmumus, kuros redzams Vācijas valstskanclers Hitlers cieņas pilnā sarunā ar ministru Munteru, vai atkal Vācijas ārlietu ministrs draudzīgā sarunā ar mūsu ārlietu ministru u. t. t. Tas viss atjaunoja satricināto uzticību. Baltijas valstis vairs neviens saprātīgs ārzemnieks neuzskata par apdraudētām valstīm. Kā uz burvja mājienu uz mūsu kūriestādēm sāka plūst ārzemnieku telegrāfiski un telefoniski vietu pasūtijumi, telpu pasūtijumi viesnīcās, dziedniecības iestādēs un pansijās. Īsāki sakot: Latvijas–Vācijas neuzbrukšanas līgums ļoti labvēlīgi atsaucās uz mūsu kūrvietām, un, pēc pārāk klusā sezonas sākuma, tām sola ārzemju viesu rekordsezonu.
Tautas spēka skate
Šajās dienās atkal ar prieku un lepnumu pildās latvieša krūts, redzot raitā, vingrā solī ejot rindās vīrus un jaunekļus aizsargu tērpā, saules nobrūninātām, vēju appūstām sejām. Tie mūsu tēvi, brāļi un dēli, kas ieradušies no visām Latvijas malām galvas pilsētā, lai dimdinātu Rīgu, lai šodien, rīt un parit savās sporta sacensībās un parādē apliecinātu gatavību vienmēr stāvēt stipri par Latviju un savu priekšzīmīgo stāju, lai demonstrētu visas tās labākās īpašības, ko mēs saucam par latviskām. No visām zemes malām vilcieni atveduši Rīgā vīrus, kas smaidīdami dara darbu, ar personīgo priekšzīmi un pamudinājumiem veic nacionālpolitisko audzināšanas darbu, bet katru iespēju veltī arī militārajām apmācībām, tā izveidodami lielu spēku, kas atrodas mūsu armijas rezervē un tāpat kā armija apvieno visas šķiras, visas profesijas.
Vēl nepieredzēti lielā skaitā aizsargi pulcējušies galvas pilsētā, lai tagad vasaras brīvajā dabā atzīmētu savas organizācijas pastāvēšanas 20 gadu svētkus ar plašām svinībām. 40.000 aizsargi svinīgi solīsies Latvijas Vadonim, arī turpmāk tikpat uzticīgi darboties Latvijas nākotnei un sekot Vadoņa norādījumiem. Vispusīgās sporta sacīkstēs viņi apliecina savu fizisko vingrību, bet tautas deju un rotaļu uzvedumos un tērpu demonstrējumos — savu lielo lomu mūsu etnogrāfisko īpatnību saglabāšanā. Dižā svētku estrāde Uzvaras laukumā ir lieciniece nebeidzamajām skatītāju gavilēm un karogi slaidajos mastos sveic šo dižo tautas spēka skati, kas liecina, ka nacionālā Latvija būs mūžīgi!
Kad Kārlis Ulmanis nodibināja Latvijas valsti un 1919. gada agrā pavasarī uzsāka tēvuzemes teritorijas atbrīvošanu no ienaidniekiem, tad radās nepieciešamība, gādāt par aizmugures drošību. Lai pieaicinātu pašus pilsoņus valsts darbā, Prezidents kopā ar toreizējo iekšlietu ministru Miķeli Valteru parakstīja noteikumus par aizsargu organizāciju dibināšanu pagastos. Ar to ari latvju nacionālās armijas aizmugurē bija nodibināti miers un kārtība.
O. Liepiņš
