– Sabiedrībā joprojām valda stereotips, ka jaunam cilvēkam strādāt skolā nav laba izvēle. Kā nonāci līdz skolotāja profesijai?

– Tā drīzāk bija veiksmīga apstākļu sakritība. 2021. gadā, Covid-19 laikā, Ogres Valsts ģimnāzija meklēja ģeogrāfijas skolotāju. Tobrīd studēju Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātē vides zinātni, un skola mani uzrunāja. Piedāvājumam piekritu un 2021. gada novembrī sāku strādāt skolā. Pirms tam strādāju Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrā, kur apguvu meteorologa profesiju, taču darbu skolā bija vieglāk apvienot ar studijām, tas bija tuvāk mājām un arī labāk atalgots. Izvēli ne reizi neesmu nožēlojis. Šobrīd Ogres Valsts ģimnāzijā mācu 10. klašu skolēnus un vadu padziļinātā ģeogrāfijas kursa nodarbības 12. klasēs, Ogres Centra pamatskolā mācu 9. klasēm, kā arī vadu Jauno ģeogrāfu klubu.

– Kāpēc izvēlējies studēt vides zinātni, un no kurienes radās interese par dabu?

– Beidzot vidusskolu, vecāki ieteica vispirms iegūt izglītību jomā, kas man patiešām patīk. Zināju, ka vēlos savu dzīvi saistīt ar dabu, tāpēc izvēlējos studēt vides zinātni. Daba mani vienmēr ir aizrāvusi – tajā jūtos brīvs, un man rūp tas, kas ar to notiek. Redzot izcirtumus vai piesārņotu vidi, sirds sažņaudzas, tāpēc saprotu, ka tā ir mana sirdslieta. Domāju, šī interese par dabu man veidojās jau bērnībā – lai gan vecāki nav saistīti ar dabas jomu, ģimenē daudz ceļojām pa Latviju, braucām ar velosipēdiem, devāmies pārgājienos un laivojām.

– Kādi, tavuprāt, ir lielākie izaicinājumi jaunam skolotājam?

– Pirmajā darba gadā lielākais izaicinājums bija atrast līdzsvaru attiecībās ar skolēniem. Sākumā pārāk centos būt «savējais», taču drīz sapratu, ka skolotājam jāspēj saglabāt autoritāti un nevar būt tikai draugs. Mana pirmā audzināmā klase jau bija saliedējusies pirms manas ierašanās, tāpēc savu vietu tajā atrast nebija viegli. Autoritāti nevar panākt tikai ar stingrību – tā balstās arī uzticībā, konsekvencē un spējā uzņemties vadību. Jaunam skolotājam vecums vienlaikus ir gan priekšrocība, gan izaicinājums. No vienas puses, ir vieglāk saprast skolēnus, viņu intereses un problēmas, tāpēc komunikācija bieži veidojas ļoti laba. No otras puses, pieredzes ir mazāk, bet prasības ir tādas pašas kā jebkuram citam pedagogam. Tāpēc nepārtraukti jāmeklē līdzsvars – starp labu kontaktu ar skolēniem, disciplīnu un profesionālajām prasībām. Manuprāt, tieši tas jaunam skolotājam ir viens no sarežģītākajiem uzdevumiem.

– Ko pieredze mainīja darbā ar nākamo audzināmo klasi?

– Nākamajā audzināmajā klasē jau labāk spēju pamanīt skolēnus ar līdera dotībām un uzticēt viņiem atbildību. Piemēram, Marks un Katrīna palīdzēja organizēt klases pasākumus un ekskursijas. Kopā devāmies uz Berlīni, Krakovu un Maltu. Ja 10. klasē vēl nebūtu gatavs tik tālam braucienam, tad pēc vairākiem kopā pavadītiem gadiem zināju, ka jaunieši ir atbildīgi, un tas arī apstiprinājās.

– Kāpēc svarīgi ar skolēniem doties pārgājienos, laivu braucienos un citās aktivitātēs ārpus skolas?

– Klases telpa ir ierobežojoša vide, bet ārpus tās jaunieši iepazīst cits citu, mācās sadarboties un iegūst pavisam citas emocijas nekā pēc parastas mācību dienas. Arī es daudzas zināšanas esmu ieguvis dabā – vērojot un mēģinot saprast, kā viss veidojies un darbojas. Šādas aktivitātes ir fiziski nogurdinošākas, taču daudz vairāk paliek atmiņā un saliedē klasi. Mūsdienās faktus var ātri atrast ar tehnoloģiju palīdzību, pēc tam tos aizmirst, bet kopā piedzīvotais un apgūtās prasmes paliek uz visu mūžu.

Šajā brīdī iepīkstas Andra telefons, viņš tam uzmet nevērīgu skatu, ieskatās un sāk smaidīt: «Ziņa no audzēkņa. Viņš raksta: «Skolotāj, es nezinu, vai jums tas interesē, bet mani paņēma Stradiņos budžetā. Un tas viss ir jūsu dēļ. Paldies, ka bijāt mans skolotājs.» Lūk, man ļoti liels prieks!»

– Tiešām jauki... Kas, tavuprāt, ir klases audzinātāja svarīgākais uzdevums un lielākais gandarījums?

– Katrā jaunietī ieraudzīt viņa stiprās puses un palīdzēt tās attīstīt. Vidusskolēni jau ir personības, tāpēc svarīgi ļaut viņiem uzņemties atbildību, izmantot savas spējas un reizēm arī kļūdīties. Ja redzu, ka kādam piemīt organizatora dotības, daudz vērtīgāk ir uzticēt viņam klases pasākumu organizēšanu, nevis visu izdarīt pašam. Skolotājam jāvada process, bet vienlaikus jādod jauniešiem iespēja augt un sadarboties. Lielākais gandarījums ir redzēt šo izaugsmi un būt daļai no jauniešu svarīgākajiem dzīves notikumiem. To nevar izmērīt naudā. Īpaši to izjutu, pavadot savu klasi līdz izlaidumam – Žetonu vakaram, Pēdējam zvanam, izlaidumam, kopīgajām ekskursijām un citiem pasākumiem. Man svarīgāk par pateicības vārdiem ir apziņa, ka vairāku gadu laikā kopā esam izveidojuši savu klases kultūru un paliekošas atmiņas.

– Izlaidumā savai klasei biji sagatavojis ļoti personisku pārsteigumu – katram skolēnam veltīji individuālu video sveicienu un pasniedzi priedes stādu. Kā radās šī ideja?

– Man patīk oriģinālas un netradicionālas idejas. Cenšos izdomāt ko tādu, kas skolēniem paliktu atmiņā. Pagājušajā gadā, kad viņi mācījās 11. klasē, pats biju diezgan izdedzis un, iespējams, nebiju tik aktīvi iesaistījies klases dzīvē, kā skolēni būtu vēlējušies. Arī pats to jutu. Tāpēc izlaidumā gribējās sagatavot kaut ko īpašu – skaistu atvadu brīdi, kas paliktu atmiņā gan viņiem, gan man. Izlaidums pats par sevi ir nozīmīgs notikums, taču gribējās tam piešķirt vēl personiskāku nozīmi.

Pēdējā kopbilde, pirms katrs dodas savā ceļā. Ogres Valsts ģimnāzijas 12.e klases audzinātājs Andris Romanovskis kopā ar saviem absolventiem izlaiduma dienā – 2026. gada 4. jūlijā

– Ar kādiem izaicinājumiem, tavuprāt, šodien visbiežāk saskaras skolotāji?

– Viena no lielākajām problēmām skolā ir disciplīna. Skolotājiem ne vienmēr ir pietiekami instrumenti, lai panāktu noteikumu ievērošanu, tāpēc autoritāti bieži nākas balstīt nevis iespējā piemērot sekas, bet personībā un pieredzē. Manuprāt, skolēniem ir vajadzīgas skaidras robežas un izpratne, ka rīcībai ir sekas. Ogres Valsts ģimnāzijā situācija kopumā ir laba, taču citviet skolotāji ar disciplīnas problēmām sastopas daudz biežāk. Otrs būtisks izaicinājums ir biežās pārmaiņas izglītības sistēmā. Skolēniem un skolotājiem ir nepieciešama stabilitāte un skaidri noteikumi. Ja mācību prasības un eksāmenu kārtība mainās mācību procesa laikā, tas rada nedrošību un apgrūtina darbu. Manuprāt, sistēmai vajadzētu būt daudz paredzamākai.

– Kāpēc skolās trūkst jauno skolotāju?

– Pirmkārt, šī profesija prasa ļoti lielu atbildību. Otrkārt, jauniešiem skolotāja darbs bieži nešķiet prestižs. Skolēni redz, ka skolotāji tiek kritizēti, reizēm arī aprunāti, un tas neveicina vēlmi izvēlēties šo profesiju. Par atalgojumu man ir nedaudz citāds viedoklis, nekā bieži dzirdams publiskajā telpā. Ogres novadā pedagogu atalgojums, pateicoties pašvaldības piemaksām, ir konkurētspējīgs. Tomēr situācija dažādās Latvijas vietās ir ļoti atšķirīga. Mazajās lauku skolās skolēnu skaits samazinās, līdz ar to samazinās arī finansējums un kļūst arvien grūtāk piesaistīt skolotājus. Manuprāt, tieši šīs skolas būtu īpaši jāatbalsta, jo tās ir svarīgas vietējām kopienām un ģimenēm.

– Vai ar vienu slodzi skolotājs var nodrošināt sev konkurētspējīgus ienākumus?

– Es pašlaik strādāju ar pusotras slodzes apjomu. Tas ļauj nopelnīt vairāk, taču vienlaikus būtiski palielina izdegšanas risku. Jo vairāk klašu māci, jo vairāk darbu jāizlabo. Ja vienā klasē ir gandrīz trīsdesmit skolēnu un māci vairākas klases, mēneša laikā jāpārbauda vairāk nekā 300 darbu. Tas ir ļoti liels darba apjoms. Tāpēc skolotāja darbā svarīgi atrast līdzsvaru. Lai nopelnītu vairāk, bieži jāstrādā vairāk, taču ilgtermiņā tas var novest pie pārslodzes un izdegšanas.

– Kāpēc, tavuprāt, skolotāji izdeg?

– Skolotāji bieži cenšas izdarīt pārāk daudz un strādā pastāvīgā spriedzē. Viņu darbu vērtē skolēni, vecāki, kolēģi un skolas vadība, turklāt nekad nevar zināt, kā katrs uztvers teikto vai izdarīto. Papildu slodzi rada arī ārpusstundu pasākumi – jāplāno maršruti, transports un atļaujas, bet pēdējā brīdī kāds var atteikties braukt vai nākas risināt citas neparedzētas situācijas. Tas prasa gan laiku, gan emocionālu izturību.

– Ko darīt, lai enerģija neizsīktu?

– Dažreiz vienkārši jāturpina strādāt arī tad, kad negribas, jo skolēni uz tevi paļaujas un jūt, vai darbā ieguldi no sirds. Enerģiju dod labie vārdi. Reizēm saņemu pateicības vēstuli no vecākiem vai dzirdu no skolēniem, ka ar mani var izrunāties un esmu atvērts dialogam. Daudz nozīmē arī kolēģu atzinība. Šādi brīži atgādina, kāpēc šo darbu daru. Vienlaikus skolotājam nevajag tiekties pēc pilnības – kritika būs vienmēr, un nav iespējams izpatikt visiem.

– Vai perfekcionisms skolotāja darbā var traucēt?

– Var. Izglītības un zinātnes ministrijas izstrādātie standarti ir ļoti sarežģīti. Tajos mācību saturs sadalīts pa sasniedzamajiem rezultātiem, apguves līmeņiem, tēmām un prasmēm. Ja skolotājs mēģina pilnīgi visu izdarīt maksimālā līmenī, viņš var izdegt. Turklāt, cenšoties aptvert visu, skolēniem reizēm beigās paliek mazāk nekā tad, ja pie vienas tēmas rūpīgi izstrādā vienu konkrētu prasmi, bet nākamajā tēmā pievēršas citai. Skolotājam jāprot izvēlēties, ko no visa plašā satura skolēniem ir vissvarīgāk iedot. Svarīgi arī pašam savu darbu padarīt interesantu. Ja gadu no gada māca vienas un tās pašas tēmas vienā un tajā pašā veidā, turklāt skolēni nav ieinteresēti, darbs kļūst mehānisks. Skolotājs sāk darboties pēc inerces. Tāpēc man patīk izdomāt savas mācību stundas – ievērot standartu, bet saturu pasniegt tā, lai būtu interesanti gan man, gan skolēniem.

– Kā ģeogrāfijas stundās panākt, lai skolēni ne tikai iegaumētu faktus, bet patiešām izprastu procesus?

– Manuprāt, svarīgākais ir iemācīt skolēniem domāt un saskatīt cēloņsakarības. Tāpēc cenšos pēc iespējas vairāk mācīt praktiski. Mācoties par augsnēm, dodamies ārā un pētām to paraugus, aprites ekonomiku iepazīstam, izjaucot dažādas iekārtas, bet pilsētu plānošanu analizējam Ogres ielās. Ja kādreiz redzat mani ar skolēniem stāvam uz kādas Ogres ielas apmales, ziniet – tajā brīdī mēs mācāmies ģeogrāfiju (smejas). Stundās daudz diskutējam par aktuāliem notikumiem – kāpēc vienā valstī dabas katastrofas prasa vairāk upuru nekā citā, kā ekonomika un politika ietekmē migrāciju. Skolēniem jāsaprot, ka gandrīz nevienam procesam nav tikai viens cēlonis. Tāpēc izvairos no uzdevumiem, kuros pietiek iegaumēt pareizo atbildi. Piemēram, katram skolēnam iedodu atšķirīgu topogrāfisko karti vai lūdzu, izmantojot mākslīgo intelektu, analizēt kādas Latvijas pilsētas attīstības plānu un izvērtēt, ko tajā varētu uzlabot. Mūsdienās faktus var atrast telefonā, bet daudz svarīgāk ir prast tos saprast un pielietot praksē.

– Sarunā vairākkārt pieminēji mākslīgo intelektu (MI). Tas skolotājam ir vairāk palīgs vai risks?

– Gan viens, gan otrs. Lielākais risks ir tas, ka skolēni arvien retāk mēģina domāt paši. Piemēram, matemātikā pietiek nofotografēt uzdevumu, un MI uzreiz parāda atrisinājumu. Skolēns to vienkārši pārraksta. Tā mēs kļūstam par informācijas kopētājiem, nevis domātājiem. Dzīvē nav gatavu atbilžu. Katra situācija ir citāda, un cilvēkam jāprot pielāgoties. Ja šīs prasmes netiek attīstītas, vēlāk rodas stress un grūtības risināt problēmas. Domāju, ka MI šo risku tikai pastiprinās. Vienlaikus tas ir arī ļoti spēcīgs instruments. Tas ļauj īsā laikā apkopot milzīgu informācijas apjomu un atrast būtiskāko. Tā vietā, lai desmit stundas lasītu simtiem lappušu, svarīgāko var iegūt dažu minūšu laikā. Tāpēc svarīgākais nav aizliegt MI, bet iemācīt to izmantot gudri. Es cenšos veidot uzdevumus tā, lai MI palīdz atrast informāciju, bet secinājumi un idejas skolēniem būtu jāizveido pašiem.

– Vai skolēni mēdz pārsteigt?

– Ļoti bieži. Šī paaudze ir citāda, bet tas nenozīmē, ka sliktāka. Varbūt viņu zināšanu apjoms dažreiz ir mazāks, taču viņi daudz radošāk prot šīs zināšanas pasniegt. Viņiem ir ļoti labas prezentēšanas prasmes, viņi ātri apgūst digitālos rīkus un spēj radīt vizuāli ļoti kvalitatīvus darbus. Patiesībā es pats no viņiem mācos. Dažreiz viņu prezentācijas ir vizuāli daudz kvalitatīvākas, nekā es pats spētu izveidot. Viņi ļoti prasmīgi izmanto arī MI, lai savas idejas padarītu uzskatāmākas. Piemēram, pilsētu plānošanas projektā skolēni ar MI palīdzību izveidoja skices tam, kā varētu izskatīties viņu iecerētā vide – parks, veikals, laukums vai cita infrastruktūra. Tas ļauj daudz pārliecinošāk parādīt savu ieceri nekā vienkāršs zīmējums uz papīra.

– Paralēli darbam skolā vadi arī Jauno ģeogrāfu klubu. Ko tajā dara jaunieši?

– Jauno ģeogrāfu klubu vadu jau četrus gadus, turpinot tradīciju, ko savulaik aizsāka mans ģeogrāfijas skolotājs Aigars Kuzmins. Katru rudeni aicinu jauniešus pārbaudīt savas zināšanas un iepazīt ģeogrāfiju ārpus klases sienām. Septembra beigās tradicionāli dodamies aptuveni 20 kilometru pārgājienā pa kādu Latvijas apkārtni. Braucam ar vilcienu, piemēram, uz Skrīveriem, Pļaviņām vai Koknesi, un pārgājienu veicam tur. Pēc tam gada laikā rīkojam dažādus ģeogrāfijas konkursus, kahoot! viktorīnas, Ziemassvētkos organizējam karšu cīņas, kurās pēc iespējas ātrāk jāatrod upes, ezeri vai pilsētas kartē. Pavasarī organizēju laivu braucienu. Šogad pa Braslu kopā laivoja ap 50 jauniešu. Cenšos saglabāt kluba tradīcijas, vienlaikus tās pielāgojot mūsdienām.

Jauno ģeogrāfu kluba dalībnieki ik rudeni dodas aptuveni 20 kilometru pārgājienā pa kādu Latvijas novadu. 2024. gada septembrī pārgājiens veda pa Kokneses apkārtni, kur ģeogrāfijas zināšanas papildināja dabas un kultūrvēstures iepazīšana, foto no personīgā arhīva

– 2024. gadā saņēmi Ogres novada Jauniešu gada balvu nominācijā “Jaunietis skolotājs”. Vai tas bija pārsteigums?

– Jā, tas bija liels un patīkams pārsteigums. Negaidīju, ka tikšu nominēts un saņemšu šo balvu. Tas deva pozitīvu enerģiju turpināt darbu. Es to neuztvēru kā papildu spiedienu, ka tagad man obligāti jābūt vēl labākam. Drīzāk tā bija sajūta, ka vismaz daļu no tā, ko daru, esmu darījis pareizi un jaunieši to ir pamanījuši. Ceru, ka šāda balva tiks saglabāta arī turpmākajos gados, jo jaunajiem skolotājiem šāds novērtējums ir nozīmīgs.

– Kas palīdz saglabāt motivāciju un līdzsvaru ārpus darba?

– Man ļoti palīdz daba un sports. Lielākā aizraušanās ir kalnu riteņbraukšana – trenējos aptuveni astoņas stundas nedēļā, ziemā nodarbojos ar distanču slēpošanu, bet brīvajā laikā patīk arī laivot un doties pārgājienos. Joprojām piedalos sacensībās, un līdz šim augstākais sasniegums ir Latvijas vicečempiona tituls kalnu riteņbraukšanā savā vecuma grupā. Lai gan tagad sportā vairs netiecos pēc augstiem rezultātiem, tas joprojām ir svarīga manas dzīves daļa. Dzīvoju Ogrē, tāpēc pēc darba bieži dodos izbraucienā pa Zilajiem kalniem. Sports palīdz sakārtot domas, atgūt spēkus un uz ikdienas izaicinājumiem paskatīties ar svaigu skatu. Skolotāja darbs prasa lielu emocionālo atdevi, tāpēc līdzsvars starp darbu, dabu un fiziskām aktivitātēm man ir ļoti svarīgs. Esmu ļoti pateicīgs, ka Ogres pilsētā un tās apkārtnē varu pavadīt brīvo laiku sakārtotās un brīvi pieejamās dabas teritorijās. 

Kalnu riteņbraukšana skolotājam ir vairāk nekā hobijs – tā palīdz uzturēt fizisko formu, sakārtot domas un atgūt enerģiju darbam skolā, foto no personīgā arhīva

– Ko tu teiktu jaunam cilvēkam, kurš apsver iespēju strādāt skolā, bet vēl šaubās?

– Skolotāja profesiju ir vērts izvēlēties, jo šim darbam ir liela nozīme cilvēku dzīvē. Tas nav vienveidīgs darbs – katra diena un situācija ir citāda, tāpēc nepieciešama spēja pielāgoties. Jauniem cilvēkiem tā bieži vien ir stiprā puse. Ar mazāku slodzi darbu iespējams apvienot ar studijām, hobijiem un personīgo dzīvi. Stundu sarakstu zināmā mērā var pielāgot. Skolotāja darbs dod arī iespēju kopā ar klasi doties ekskursijās un ceļojumos, iepazīt daudz jaunu cilvēku un piedzīvot notikumus, kādu citās profesijās nav. Taču ir godīgi jāsaka, ka lielas slodzes gadījumā šo darbu ar citām interesēm savienot kļūst daudz grūtāk.

– Vai redzi savu nākotni skolā arī pēc desmit gadiem?

– Es ceru, ka jā. Jūtu, ka skola ir mana vieta un daudzas skolotāja darbā nepieciešamās lietas man padodas. Taču šī profesija prasa ļoti daudz enerģijas, iedziļināšanās un personīga ieguldījuma, un ne vienmēr pretī saņem tikpat daudz. Pašlaik enerģijas man pietiek, taču, redzot dažu kolēģu pieredzi, reizēm aizdomājos, vai tā būs arī pēc daudziem gadiem. Ja spēšu saglabāt interesi un enerģiju, noteikti turpināšu strādāt skolā. Ja jutīšu, ka tās sāk pietrūkt, būs jādomā, ko savā darbā mainīt.