Ielūkosimies dažās Jāņu tradīcijās. Neatņemama Jāņu svinību sastāvdaļa ir vainagi. Tos liek galvā gan meitas, gan sievas, gan vīrieši, īpaši Jāņi. Vīriešu vainagus darina no ozollapām, sieviešu vainagus pin no visdažādākajām pļavas puķēm, precētām sievām domātajos vainagos piepinot klāt arī ozollapas. Sievām vainagus varot darināt arī no liepu zariem. Vainagā vajagot ievīt trejdeviņus ziedus.
Šīs galvas rotas glabā līdz nākamajiem Jāņiem, kad tos sadedzina ugunskurā. Tam ir simboliska jēga – ja gribam, lai dzīvē ienāk kaut kas jauns, tad ir jāatsakās no vecā. Starp citu, pērnos Jāņu vainagus var izmantot veselības uzlabošanai – vārīt zāļu tējas, kas palīdz pret saaukstēšanās slimībām.
Visa laba jāņuzāle
Visa laba jāņuzāle, ko plūc Jāņu vakarā. Zinām šo tautasdziesmu, vai ne? Kas ir jāņuzāles? Zāles un puķes, kurām tautas tradīcijā piedēvē maģisku dziedinošu spēku. Saulgriežos plūktās zālītes pēc svētkiem tiek kaltētas, lietotas tējās vai dedzinātas telpu attīrīšanai. Tiek uzskatīts, ka tās nes veselību un spēku visa gada garumā – līdz nākamajiem Jāņiem. Varam arī sacīt, ka vainagā un pušķos izmantotās jāņuzāles ir ārstniecības augi.
Kuras puķes un augi atbilst jāņuzāļu nozīmei? Nārbulis, madara, melisa, ugunspuķe, vīgrieze, piparmētra, baldriāns, kumelīte, dedestiņa, sarkanais un baltais āboliņš, deviņvīru spēks, rudzupuķe. Viss, ko ieraugām Jāņu vakarā!
Jāņu svinībām telpas tiek izgreznotas ar bērza, ozola un pīlādža zariem, papardēm, margrietiņām un smilgām. Durvju ailēs iesprauž nātres, usnes un dadžus, lai nepieļautu ļaunuma iekļūšanu mājā. Škic, raganas un citi mošķi, kas Jāņos klejo apkārt!
Es iekūru jāņuguni
Līgo vakarā ugunskurs jākur augstākajā vietā, lai gaisma apspīdētu apkārtni un nestu svētību. To aizdedz, kad saule riet, un ļauj degt līdz rītam, simboliski pavadot veco dienu un sagaidot jauno. Mūsu senči teica, ka Jāņu ugunskuri jākur kalniņos, jo tur ugunskura pelnos dieviņš saber naudu.
Lielam ugunskuram malku sakrauj vigvama formā, bet vasaras saulgriežiem labi der arī pūdele – trauks, piemēram, metāla grozs ar pagalēm, kas piestiprināts kārts galā.
Ja svin pie ūdenstilpes, romantisku atmosfēru radīs peldošs ugunskurs, kas izgaismos ūdeni un apkārtējos kokus. Vēl kāda šo svētku tradīcija ir uguns riteņa ripināšana no kalna, un tas notiek pēc saulrieta.
Savukārt lēkšana pāri ugunskuram simboliski attīra no visa liekā. Ja to dara pāris, sadevušies rokās, tad tiek uzskatīts, ka uguns spēks viņus vieno. Bet jālec uzmanīgi, lai dzirksteles neieskrien apģērbā!
Jāņu māte sieru sēja
Kad līgotāji staigā no mājas uz māju un apdzied saimniekus, Jāņu mātei tiek izprasīts siers, Jāņu tēvam – alus. Šajos svētkos siers un alus ir neatņemama sastāvdaļa. Jāņu siers ar savu apaļo formu atgādina sauli, un tas tiek gatavots pēc īpašām receptēm. Ritulim, kā liecina nosaukums, jābūt apaļam. Ja vēlamies ievērot tradīcijas, kā nākas, tad Jāņu siera ritulim jābūt lielam!
Jāņu siera pagatavošana nav sarežģīta – nepieciešams biezpiens, piens vai vājpiens, sviests, ķimenes, olas un sāls. Katrs siera meistars pievieno savu īpašo knifiņu, padarot savu sieru par unikālu produktu. Daža laba saimniece piedāvā piešaut medu, lai sanāktu saldais «Jānītis».
Taču rūpnieciskā Jāņu siera ražošana ir ierobežota – tikai noteikti ražotāji drīkst izmantot nosaukumu «Jāņu siers». Kopš 2016. gada šī siera gatavošanas metode ir atzīta par unikālu un aizsargāta ar Eiropas Savienības kvalitātes zīmi «Garantēta tradicionāla īpatnība». Tas nozīmē, ka par Jāņu sieru var saukt tikai tādu produktu, kas tiek gatavots atbilstoši apstiprinātajai tradicionālajai receptei.
Alu, alu, Jāņa tēvs!
Alus, viens no senākajiem latviešu dzērieniem, Jāņu svētkos simbolizē dzīvību un auglību. Kāpēc Jāņos baudām alu? Šim dzērienam ir dziļas saknes latviešu kultūrā – folklorā, tradīcijās un ikdienā. Alu brūvēja par godu īpašiem notikumiem – kāzām, talkām, bērēm un, protams, Jāņiem. Senāk katrā lauku sētā tika brūvēts Jāņu alus, un tas bija saimnieka lepnums. Taisnību sakot, alus brūvēšanu labi pieprata un aizvien pieprot arī saimnieces.
Mūsu senčiem esot bijusi tradīcija mucu, kurā brūvēts alus, svinīgi pacelt staba galā un Jāņos sadedzināt. Tas simboliski noslēdza darba ciklu, izrādot cieņu dabai un svinot auglību un pārticību.
Papardīte vien nezied
Runā, ka Jāņu nakts esot vienīgais laiks gadā, kad var redzēt noslēpumaino papardes ziedu. Šis ir tēlains apzīmējums vienas nakts maģijai. Papardes zieds ir burvju zieds un auglības simbols, kas sastopams vairāku seno tautu mitoloģijās, piemēram, baltu un slāvu folklorās. Nav noslēpuma, ka no botāniskā viedokļa papardei nav ziedu, tāpēc ziedēšana allaž saistās tikai un vienīgi ar mītiem un mistiku, proti, fakts, ka uzzied augs, kuram nemēdz būt ziedu, šķiet brīnumains un maģisks.
Papardes ziedu saulītē cēlis arī rakstnieks Kārlis Skalbe, uzrakstot pasaku «Papardes zieds», bet viņš mītiskā zieda apdziedātāju lokā nav bijis pirmais. Rakstnieks vien atgādināja, ka cilvēki, meklējot mirklīgi ieraugāmo zeltaini liesmojošo ziedu, atrod viens otru. Savukārt ezotēriķi par visu sugu paparžu aizbildni noteikuši Saturnu – gan kā demogrāfijas, gan lauksaimniecības ministru.
Šajā vietā nepieciešama neliela atkāpe vēsturē, kas sasaista papardes zieda meklēšanu ar latvisko tradīciju. Romiešiem un babiloniešiem Saturns amatu savienošanas kārtībā bija auglības un zemkopības dievs. Līksmie un baudkārie romieši saulgriežu laikā Saturnam par godu rīkoja saturnālijas – šie svētki notika decembra vidū, nedēļu pirms ziemas saulgriežiem, nevis vasaras pilnbriedā. Tad romieši nesātīgi dzēra, ēda un piedalījās mīlas orģijās. Saturnāliju laikā drīkstēja darīt visu, lai gan – kas senajiem romiešiem ir bijis aizliegts?
Vai latvieši būs ar pliku roku ņemami mīlas lietās? Nē! Kā liecina latviešu ticējumi, papardi izmantoja mīlas un aizsardzības maģijā, nēsājot uz kailas miesas. Ja bija vajadzīgs talismans, tad pusplaukušu spirālveida dzinumu izžāvēja virs jāņuguns.
Ja Jāņu naktī zem papardēm paklājot zīda lakatiņu, paparde tajā sabirdinot ziedus. Lakatiņu cieši aizsien, un pēc tam cilvēks zināšot visu, kas pasaulē notiek. Papardi lika lietā, sargājoties no zibens, krusas, skauģiem un ļauna vēlējumiem. Paparde jāievāc ap Jāņiem, kad augam piemīt vislielākais spēks. Un tas jādara vienam, lai neviens neredz un neiztraucē.
Kā var ieraudzīt papardes ziedu? Tikai pēc tam, kad veikts īpašs rituāls. Jāņu naktī ap papardi ar dzelzs nūju jāapvelk trīs apļi. Pašam jānostājas vidū, līdzās papardei. Pēc tam paparde jāpārklāj ar melnu zīda drēbi. Īsi pirms pusnakts ap papardi salasās mošķi un taisa troksni, gribēdami tikt riņķa vidū un aizdzīt prom nelūgto viesi, lai neviens nedabūtu papardes ziedu. Tiem nedrīkst pievērst uzmanību, visu laiku jāskatās tikai uz papardi. Pusnaktī jānoņem drēbe un, skatoties uz papardi, jāmet mošķiem virsū. Tie aizbēgs, bet rituāla veicējs ieraudzīs papardes ziedu.
Ja gribas izpildīt par nieku vienkāršāku rituālu, tad te tas ir. Jāņu naktī uz slotas kāta ir jālec astoņas reizes ap 8, kas ir uzvilkts uz zemes. Nedrīkst sarunāties un smieties. Kad tas izdarīts, tad uz slotas kāta jāšus ir jāaizlec līdz tuvākam papardes pudurim, bet tikai vienam: tad tas redzēs papardes ziedu ziedam. Būs gandrīz hobihorsings – tie arī lēkšo apkārt uz kāta, kam piestiprināta imitēta zirga galva.
Vēl var pārbaudīt, vai šajā gadā būs kāzas. Jāņu naktī, precīzāk – tieši pusnaktī, paparde uzzied ar sidraba ziediem. Bet tikai tādiem cilvēkiem laimējas tos redzēt, kas tajā gadā precas.
Jāņu naktī nav pieņemts vēlēt labu miegu, tomēr jāguļ arī būs – ja ne Jāņu, tad citās naktīs. Papardes nodrošinot labu miegu un saldus sapņus. Diez vai daudzi gatavos paparžu cisas, bet uzšūt nelielu paparžu spilventiņu, ko nolikt pagalvī, neprasa nedz lielu darbu, nedz daudz laika. Ja papardes ziedu divatā nebūsiet atraduši, vismaz paparžu lapas spilventiņam sašķīt pagūsiet un patīkamo ar lietderīgo apvienosiet.
Jāņu nakti neguļat
Kārtīgam līgotājam visa Jāņu nakts jāpavada nomodā. Sens ticējums vēsta, ka Jāņu rītā jābrien pa rasu, jo tad apavos sabiršot nauda. Savukārt sievietēm rīta rasā jāmazgā seja, lai iegūtu skaistumu. Praktiskais latvietis vēl piekodina: Jāņu nakti nevajag gulēt, jo tad odi nekož. Un vēl:
Ai, jūs, puiši, ai, jūs, meitas,
Jāņu nakti neguļat;
Kas gulēja Jāņu nakti,
Visu gadu snauduļoja.
Kas gulēja Jāņu nakti,
Mūžam sievas nedabūs;
Kas neguļ Jāņu nakti,
Tas dabūs šoruden.
