Trešdiena, 24.07.2024 09:13
Krista, Kristiāna, Kristiāns, Kristīne
Pirmdiena, 17. oktobris, 2022 15:51

Jaunajā izstādē dabas materiālu un krāsu sinerģijā

Ogres Vēstures un mākslas muzejs
Jaunajā izstādē dabas materiālu un krāsu sinerģijā
Pirmdiena, 17. oktobris, 2022 15:51

Jaunajā izstādē dabas materiālu un krāsu sinerģijā

Ogres Vēstures un mākslas muzejs

Ogres Vēstures un mākslas muzejā līdz mēneša beigām apskatāma Ritas Brokas personālizstāde "Kur, māmiņa, tu sēdēji?".

Tie, kas domā par zaļo dzīvošanu un dabas resursiem, nenoliedzami šo saskatīs kā videi draudzīgu izstādi, un ne bez pamata, jo māksliniece savos darbos izmanto tikai dabisko šķiedru – nolietotas, vērtību zaudējušas apģērba daļas, mežģīnes, dziju, spalvas, augus un citus dabas materiālus. Taču šī materialitāte nes daudz dziļāku vēstījumu par virspusēji nolasāmo – tajā koncentrējas zemes spēks un bezgalība, mūsu piederība un latviskā saikne, un darbi atklājas kā asociatīvs pārdomu lauks.

Iekšēji diktēta māksliniecei ir nepieciešamība strādāt tikai ar dabiskajām krāsām, kas lielākoties iegūtas viņas dzīvesvietā Ikšķiles apkārtnē un ko viņa uzskata par vienu no būtiskākajām mākslas sastāvdaļām. Tās ir savas, piederības vietu raksturojošas krāsas, kas radušās un dzīvo ap mums. Šeit iezīmējas nianšu bagātība, ko sniedz piejūras klimats ar īpašo gaismu un tās nepārtraukto mainību.

Ritai Brokai personīgi nozīmīgās teritorijas idejiskā ass ir Daugava, kas bieži vien ir asociatīvo tēlu pamatā, attēlojot būtisko un pārdomu vērto.

Māksliniece teic: „Tā ir mana upe, tāpat kā valoda, kā jūra un īstas, dzīvas Latvijas debesis, kas nes gan lietu, gan sniegu, gan atspīd veldzējošā brīnumā, kad negaisa tumsu nomaina varavīkšņots gaismas ceļš. Kad jūtu, kā smaržo Daugavpuses vējš, kad dzirdu, kā lielā upe, atbrīvojusies no ledus spaidiem, viedi un nerismstoši veļ savus ūdeņus uz jūru, kā kaijas, griezīgi sasaucoties, atgriežas akmeņainajos krastos, un dambja nogāzē uzzied pirmā dzeltenā krāsa, tad zinu, ka viss reiz atkal būs.”

Paralēli piederības un kultūras identitātes aspektiem nolasāma tēma, kurai, kā skaidri parāda notikumi kopš februāra beigām, nav vēsturiska noilguma. Tas ir stāsts par līdzpārdzīvojumu, kurā jaušas arī ikvienas sievietes bažas par saviem vīriem un dēliem un galu galā savu ģimeni visā šajā mainībā. Tās ir pārdomas par zaudēto un iznīcināto, par gaidīto un nenotikušo, par gatavību pieņemt neizbēgamo un izturēt, kā tas ir reizēm izdziedāts tautasdziesmās, lasīts un stāstīts, taču nekad nav bijis attiecināts uz sevi. Izstādes nosaukumā ietvertais jautājums mudina palūkoties uz notiekošo caur jaunu, nepastarpinātu sajūtu radītu prizmu.

Telpiskos objektos, tesktilijās, to miniatūrās, instalācijās un fotogrāfijās telpā un ekrānā izteiktas ne tikai pārdomas par savas zemes būtību, krāsām, vēsturi, bet arī priekštečiem un bērniem, atmiņām un nākotni, bijušo un neesošo.

Ar poētisku vieglumu Rita Broka saturu sasaista ar formu, un savos meklējumos viņa atklājas kā latviska māksliniece ne tikai ar dabas izpratni, motīvu izvēli un krāsu izjūtu, bet arī caur to, ka prot parādīt savu skatījumu ne tikai objektīvi un vispārinoši, bet arī liriski.

Fotogalerija šeit: