Otrdiena, 16.04.2024 08:20
Alfs, Bernadeta, Mintauts
Sestdiena, 23. marts, 2024 12:03

Jumpravas garīgā dominante

Anna Lejiņa
Jumpravas garīgā dominante
Jumpravas baznīca tikusi vairākas reizes nopostīta un atkal atjaunota. Draudze savu dievnamu atguva 1991. gadā
Sestdiena, 23. marts, 2024 12:03

Jumpravas garīgā dominante

Anna Lejiņa

Kad pārstāstām spoku stāstus, tajos nereti figurē jumpravas tēls. Tieši jumpravas, nevis jaunavas. Bet apdzīvotās vietas Jumpravas nosaukums nav saistāms ar spokiem un spokoties kārām jaunavām. Toties Jumpravas pagasta vēsture apliecina, cik nozīmīgs var būt rakstīts vārds un cilvēki, kuri veidojuši un turpina veidot vietas vēsturi. 

Vārda jēga

Daudziem vārds «jumprava» būs zināms kā sinonīms jaunkundzei, jaunavai, neprecētai sievietei, jaunai meitai, zeltenei, arī – augstāka ranga muižas kalponei. Pārsteigums varētu būt šī apvidvārda izmantošana ar nozīmi pāļdzinis un varde kā ēsma vēžojot. Toties populārākais nosaukums neapšaubāmi ir leģendārā rokgrupa «Jumprava», kas šogad svin savu 40. jubileju! Limbažu avīze «Progress» 1990. gadā raksta, ka, brūkot vienlaidu kolektivizācijai laukos, bez saimniekiem varēja palikt rokgrupa «Jumprava». To nedrīkstēja pieļaut, tāpēc Neatkarīga Latvijas lauku jaunatnes apvienība ņēmusi «Jumpravu» savā paspārnē. Amizanti lasīt, ka noslēgts abpusēji izdevīgs līgums, kas uz vietas «apslacīts» ar divām «Fantām» un vienu «Coca Cola». Bet tas ir jau cits stāsts, kas veltāms leģendārajai 1984. gada aprīlī izveidotajai grupai – sava laika pusaudžu un jauniešu elkiem. 

Mūslaiku cilvēkam dažādu nosaukumu izcelsme var šķist amizanta. Tas tāpēc, ka valoda mainās, kā arī tāpēc, ka vairs neizprotam oriģinālvalodas un tulkojumu līkločus. Rakstiskajos vēstures avotos Jumpravas vārds minēts jau 1259. gadā, kad Rīgas arhibīskaps dāvinājis Rīgas Cisterciešu sieviešu klosterim zemes gan tuvā, gan tālā apkaimē. Senvācu dialektā vārds «jungfer» nozīmē «jaunava», un no šī vārda cēlies vēlākais muižas nosaukums «Jungfernhof», ko latvieši pārdēvējuši vienkārši par Jumpravu. Zemes Daugavas labajā krastā nosauca par Lieljumpravu, bet kreisajā krastā – par Mazjumpravu. 

«Kompasa adata» – baznīca

Jumpravas teritorija tikusi apdzīvota jau sen, un par to liecina Lielrutuļu senkapi, kas iekļauti valsts nozīmes arhitektūras pieminekļu sarakstā. Savukārt, atgriežoties pie cisterciešu māsām, nedaudz jāieskatās vēsturē. Cisterciešu ordenis pirmais sūtīja uz Livoniju (tātad arī uz pašreizējo Latvijas teritoriju) savus pārstāvjus un pārstāves, kam vajadzēja sludināt kristīgo ticību.

Ir zināms, ka jau 13. gadsimta vidū Lieljumpravā bijusi baznīca, kas nopostīta Livonijas kara laikā un atjaunota 1675. gadā. Pēc 155 gadiem uzcelta jauna baznīca, kas sagrauta Pirmajā pasaules karā. To atjaunoja tikai 20. gadsimta trīsdesmitajos gados, un atkal jau dievnama liktenis bijis skarbs – padomju Latvijas laikā baznīca daļēji izpostīta un izmantota par noliktavu. 

Tajā atradusies mākslinieka Jēkaba Bīnes gleznota altārglezna, kas bijis viņa diplomdarbs. «Šeit noteikti jāpiemin, ka šī ne tuvu nebija vienīgā reliģiska satura glezna. Tās skatāmas Rīgas Jāņa baznīcā, Cesvainē, Daugavpilī u. c.,» raksta vācu valodas tulkotāja un literāte Silvija Ģibiete, anotējot Agitas Gritānes grāmatu «Jēkabs Bīne» (Rīga: «Neputns», 2020.).

Jumpravas evaņģēliski luteriskās baznīcas draudze baznīcu atguva 1991. gadā.

Paraugmācītājs Neilands

Jumpravā kalpojuši tie paši mācītāji, kas Lielvārdē, kura bijusi galvenā jeb tā dēvētā mātes baznīca. Pirmie bijuši vācu izcelsmes, un viens no ievērojamākiem – mācītājs Teodors Šēnbergs, kurš dibinājis vairākas mājskolas, lai varētu izglītot bērnus. 

Iespējams, nebūs daudz to, kuri uzreiz spēs pateikt, ar ko zināms mācītājs Jānis Neilands. Pareizāk sakot, varbūt atcerēsies, ka ir tāda dziesma «Teici, teici valodiņa», kas ir veltījums vienam no pirmajiem latviešu valodniekiem un mācītājam Augustam Bīlenšteinam. Ja gribam būt precīzi, tad A. Bīlenšteina 25 gadu amata svētkos J. Neilands veltīja dzejoli, ko mūsdienās vairāk zina kā jau minēto dziesmu ar vārdiem: «Teici, teici valodiņa,/ Ko upīte burbulēja,/ Ko upīte burbulēja,/ Ko pogoja lakstīgala.» Vēlāk šim dzejolim melodiju sacerēja Jānis Cimze. Diemžēl aizvien šis dzejolis tiek piedēvēts latviešu tautai, un labākajā gadījumā kā komponists norādīts Jānis Cimze. Par laimi, tie, kuri meklē, arī atrod J. Neilanda nopelnus un var apbrīnot viņa tālredzību, savā dzejolī uzsverot valodas nozīmi: 

«Kur upīte burbulēja,

Tur uzplauka pumpuriņi.

Kur ļautiņi klausījāsi,

Tur valodas daudzināj’.

Kā bitīte medu sūca,

Tā es ļaužu valodiņu.

Es saliku vārdu ziedus

Kā puķītes vainagā.»

J. Neilands bija arī baznīcas dziesmu grāmatu tulkotājs un draudzes aprakstu radītājs, piedalījies latviešu Bībeles un Vidzemes dziesmu grāmatas jaunizdevumu rediģēšanā, dažādos krājumos publicējis svētrunas, rakstījis garīgas dziesmas, tulkojis dziesmu tekstus J. Cimzes krājumam «Dziesmu rota», pēc viņa nāves izdevis krājuma 7. un 8. daļu. Sarakstījis autobiogrāfiju «Mani jaunības laiki». 

J. Neilands izveidoja kori, ar kuru 1873. gadā piedalījās I Vispārīgos latviešu Dziedāšanas svētkos. 

2000. gadā Valmierā, kur J. Neilands kalpojis un ticis pelnīti uzskatīts par humānistu un paraugmācītāju, atklāja tēlnieka Andra Vārpas darināto pieminekli. Naudu saziedoja draudzes locekļi.

mceu_20857284711711188044336.jpg

Netālu no Valmieras Sv. Sīmaņa baznīcas uzstādīts piemineklis pirmajam latviešu tautības mācītājam Valmieras draudzē – Jānim Neilandam. Viņš kalpojis arī Jumpravā

Dedzīgā Ivande Kaija

Mēs viņu pazīstam kā Ivandi Kaiju, īstajā vārdā Antonija Lūkina (dzimusi Meldere-Millere), – Jumpravmuižā dzimušo rakstnieci un sieviešu tiesību kustības aktīvisti. Viņas pirmais romāns «Iedzimtais grēks» 1913. gadā izpelnījās ievērību par tajā pausto toreizējās laulības iekārtas kritiku un jaunu ceļu meklējumiem dzimumdzīves ētikā. Rakstniece vērsās pret sabiedrības dubultmorāli, aizstāvēja sievietes izvēles iespējas, pauda pārliecību, ka īstais grēks ir laulība bez mīlestības, nevis, piemēram, audzināt bērnu vienai, kā arī uzsvēra, ka sievietei jau no jaunības vajag «par visām lietām iegūt dzīves neatkarību un patstāvību, ka vēlākā dzīvē viņa katrā laikā var brīvi noteikt savu likteni». Viņa ir pirmā latviešu rakstniece, kas tik atklāti un plaši runā par sievietes seksualitāti, noraidot, ka tā varētu būt «iedzimtais grēks», un uzsverot, ka tā ir dabas diktēta nepieciešamība. Viņa piekrita tiem ārzemju speciālistiem, kuri atzīst tā dēvētās izmēģinājuma laulības. Tiesa, kā norādījusi literatūrzinātniece un rakstniece Saulcerīte Viese, jau 20. un 30. gados šis romāns ir zaudējis aktualitāti, bet padomju okupācijas laikā «buržuāzisko rakstnieci» noklusēja vispār.

Viena no pirmajām eiropeiska vēriena latviešu sievietēm – Ivande Kaija

Latvijas valsts dibināšanas laikā I. Kaija bija aktīva sabiedriskā darbiniece, piedalījās Latviešu sieviešu asociācijas izveidē. Latvijas brīvības cīņu laikā, ko tagad dēvē par Neatkarības karu, I. Kaija organizēja tā saukto Zelta fondu, kurā sievietes ziedoja ģimenes dārglietas, un par tām iegūto naudu izmantoja armijas vajadzībām. 1926. gadā saņēma IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni par darbību Latvijas valsts veidošanā. Pēc ceļu satiksmes negadījuma Ziemassvētkos viņa nomira Rīgas 1. slimnīcā 1942. gada 2. janvārī. 2002. gadā «Latvijas Vēstnesī» publicēts S. Vieses apcerējums par I. Kaiju, kurā viņa uzsver: «Rainis viņu dēvēja par maigo, balto Liliju, bet Aspazija – par māsu. Kārlis Ulmanis bija izteicies, ka no visām Latvijas sievietēm visvairāk cienot tieši viņu, un 1926. gadā viņai kā sieviešu palīdzības korpusa darbiniecei un «Zelta fonda» dibinātājai tika piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis. Viņas Kopoti raksti aizņem desmit sējumus, taču liktenis literārajam un politiskajam darbam atvēlēja tikai nedaudz vairāk par sesto daļu rakstnieces mūža. Jaunības gadi bija veltīti ģimenei, bet pašā panākumu pilnbriedā viņu no aktīvās dzīves izsvītroja nedziedināma slimība – atņemdama dzirdi, runas spēju un ķermeņa labās puses kustību brīvību. Sava likteņa traģismu Antonija nojauta jau pašā mākslinieces gaitu sākumā: viesodamās Kastaņolā, viņa kopā ar Aspaziju kādā kapsētiņā apstājas pie akmens tēla – kaijas ar salauztiem spārniem. «Tā laikam būšu es,» viņa saka draudzenei un izvēlas pseidonīmu – Kaija. Ivande Kaija.»

Rakstniecei veltītajā nekrologā apkopots viņas raksturojums: «Mirusi savā laikā populārā rakstniece, dedzīgā žurnāliste un pašaizliedzīgā sabiedriskā darbiniece Ivande Kaija, īstā vārdā Antonija Lūkina, dzim. Meldere. Viņu var uzskatīt par vienu no pirmajām eiropeiska vēriena latviešu sievietēm, kas pirms savas literārās darbības uzsākšanas nodevās plašām studijām un savas personības izkopšanai. Savā laikā savdabīga un neparasta parādība, viņa bieži tika pārprasta.

Ivande Kaija nav tikai rakstniece. Viņa ir arī žurnāliste un sabiedriska darbiniece. Mūsu žurnālistikā viņa bija pirmā sieviete ievadniece. Viņas ievadrakstos izpaudās liels patriotisms un taisnības meklēšana.»

Pumpura patriotiskā lirika

Jumpravas pagastam piederīgs ir arī rakstnieks Andrejs Pumpurs. Viņu par savējo gan uzskata arī Daugavpils, kur tika pārcelts dienestā, gan Vidzeme, kur strādāja par mērnieka puisi un mērnieka palīgu. Un, iespējams, arī Lietuva, kur kopā ar tēvu darbojās kā vīndeģi. Lai vai kā, dzimis viņš Lieljumpravas pagasta «Ķeirānu» mājās, tātad – jumpravnieks no galvas līdz papēžiem.

Par A. Pumpuru un viņa slavenāko darbu – eposu «Lāčplēsis» rakstīts daudz, tāpēc te pieminēsim tikai to, par ko mūslaikos zināms visai maz – viņa pirmo dzejoli «Hīna kaps», kas publicēts 1869. gadā tā laika progresīvākajā laikrakstā «Baltijas Vēstnesis». Tas liecina, ka Pumpura patriotiskās noskaņas radušās vēl pirms «Lāčplēša». 

Vairākās A. Pumpura daiļradei veltītās publikācijās to autori un autores uzsver, ka viņa daiļrades pamatsaturs ir tēvzemes un brīvības mīlestība un tautas varoņgars, ka tēvzemes gaišā nākotne ir pašu spēkiem izcīnāma. Pumpurs savu dzimtenes mīlestību paužot kaujinieciskāk, bet, piemēram, Fricis Brīvzemnieks – liriskāk. Vienā no publikācijām sacīts, ka Pumpuru īpaši raksturo viņa cīņas gars un pats pirmais Pumpura klajā nākušais dzejolis «Hina kaps» ir cīņas sauciens, tāpat par cīņas simboliem kļuvuši viņa varoņi Imanta un Lāčplēsis. A. Pumpurs izpelnījies pat nākotnes pravieša apzīmējumu, jo ticējis un mudinājis «nepagurt, neatlūzt no tautas dzīvības koka, neaiziet nebūtības naktī».