Kā daudzviet laukos, arī Kaibalā tās centrs ir skola. Pie tās arī satiekamies ar Miervaldi Ozoliņu, kurš savulaik tajā bija direktors (2013. gadā saņēma Goda lielvārdieša balvu par mūža ieguldījumu bērnu izglītošanā, nesavtīgu sabiedrisko darbību). Šai izglītības iestādei ir gara vēsture. Kā liecina vēstures avoti, 19. gadsimta 60. gadu beigās Lielvārdes muižas īpašnieks Arturs fon Vulfs pēc valdības rīkojuma dāvinājis skolas celtniecībai trīs pūrvietas no Kaibalas pusmuižas zemes. 1869. gadā jaunā skola, kurā ir trīs klases, vēra durvis. Pirmā pasaules kara laikā tā tika nopostīta un no jauna uzcelta 1923. gadā. Bērnu skaits vēl pagājušā gadsimta beigās turējās ap 100 (starp citu, 1977. gadā to beidza dziedātāja Olga Rajecka). Taču šis gadsimts sākās ar strauju kritumu, un 2011. gadā, kad tajā palikuši tikai 24 bērni, to reorganizēja, pievienojot Lielvārdes vidusskolai kā struktūrvienību un izveidojot sākumskolu. Taču jau 2014. gadā, kad visā sākumskolā ir astoņi bērni, palika tikai pirmsskolas grupas. Līdz pat 2017. gadam tajā vēl ir dārziņš, taču tad ar Lielvārdes novada domes lēmumu tiek slēgts, jo būvniecības eksperti ēku atzīst par izmantošanai nedrošu. Tā vairākus gadus stāvēja tukša, līdz 2023. gadā ēku sāka remontēt, jo bija nolemts tajā atvērt bērnudārzu. Pēc astoņu gadu pārtraukuma nu tajā atkal skan bērnu balsis – tie ir 18 Lielvārdes pirmsskolas «Pūt, vējiņi!» filiāles, kas darbojas pēc Montesori programmas, audzēkņi.
Vairāk nekā pusgadsimtu kaibalietis
Par to, ka vecā skola ir atdzīvojusies, Miervaldis un citi kaibalieši ļoti priecājas. Patlaban dārziņš apdzīvo pirmo stāvu, bet, iespējams, ka, grupiņām palielinoties, arī otrais stāvs tiks izmantots. Pats Miervaldis – lai gan nav dzimis un audzis Kaibalā, bet gan Madlienas pusē, šeit ir pamatīgi iesakņojies. Un kā nu ne, ja te dzīvo jau kopš 1976. gada. Tātad vairāk nekā pusgadsimtu. Viens no iemesliem, kāpēc te pārcēlies, bija jaunuzceltā Skolotāju māja, kurā viņam piedāvāts dzīvoklis. Un arī skolas direktora amats, jo bija vairāku gadu pieredze šajā darbā – Turkalnes skolā. Par skolotāju sācis strādāt teju no skolas sola – pat 18 gadu nebija, bet pēc četriem gadiem jau kļuvis par direktoru. Starp citu, tolaik viņš bija jaunākais šādā amatā. Kad atbraucis uz Kaibalu «izlūkos», sapratis, ka šeit ir viņa īstā vieta. Ar labu vārdu joprojām atceras mācību pārzini, kas uzņēmusies organizēt mācību darbu, līdz ar to viņš varēja kārtot saimnieciskās lietas. Un to netrūka, tostarp jāgādā malka, ogles, tās nevarēja dabūt. Paldies jāsaka vecākiem, bez kuru atbalsta nevarot iedomāties, kā ar to visu būtu ticis galā. Arī par skolotāju kolektīvu varot teikt tikai to labāko. Atceroties, ka latviešu valodas skolotāja vienmēr uzsvēra: ja bērns šeit mācījies astoņus gadus (tolaik pamatskolā bija 8 klases), tad nevar būt tā, ka, skolu beidzot, priekšmetā nevar ielikt zemāko sekmīgo atzīmi (3). Toreizējais kolhoza priekšsēdētājs Edgars Kauliņš šo skolu vairāk uzskatīja par savējo, nevis Lielvārdes vidusskolu, jo te pamatā zinības apguva kolhoznieku bērni.
Vai tolaik skolēnu netrūka? Nepavisam – te mācījās 130 skolēnu, bija pat viena klase, kurā bija 30 bērnu, taču vidēji tie bija 15. Lai gan pamatā tie bija no Kaibalas (tagadējais Lielvārdes pagasts), taču diezgan daudz bērnu brauca arī no tuvējā «Mičurina» kolhoza (Jumpravas). Daļa no viņiem, kam mājas bija attālāk, dzīvoja internātā, kas bija netālu no skolas. Tur mitinājās arī «palaidnīši no Ogres», kurus te sūtīja mācīties, jo pilsētā netika galā, bet te lieliski tikuši galā. Kamēr Miervaldis te bijis direktors, un tas bija līdz 1985. gadam, kad viņš aizgāja darbā uz pašvaldību (bija divus sasaukumus priekšsēdētājs, tad strādājis bāriņtiesā), nebija doma, ka kādreiz skolas te varētu nebūt. Pirmais solis bērnu skaita kritumā bija tad, kad Jumpravā uzcēla lielu skolu.
Labāk pat nekā Lielvārdē
Vita Saleniece-Šmaukstele, kura te pirms divdesmit gadiem ieprecējās, atceras vēl laiku, kad Kaibalas skolā bija ne tikai dārziņš, bet skola. Atmiņā iespiedies 2017. gads, kad viņa bija Lielvārdes novada deputāte, – cik grūti nācās pieņemt lēmumu par skolas slēgšanu, jo ēkas otrā stāva konstrukcijas bija kļuvušas bīstamas. Lai ēku izremontētu, bija vajadzīga liela summa, kāda Lielvārdes novada pašvaldībai neatradās. Tas, ka tā vispār beidza darboties, izjutuši diezgan ātri, jo ēka acu priekšā tā kā sagumusi. Labi, ka tai blakus ir dzīvojamās ēkas, citādi atrastos demolētkāri ļaudis. Arī Miervaldis ik dienu apstaigājis teritoriju, lai pārliecinātos, ka viss ir kārtībā. Un, skat, vienubrīd atklājies, ka sporta zālei logi jau «iztrenēti». Prieks, ka ēka tā arī nepalika tukša un te atkal ir bērni.
Savs pluss šai vietai ir tas, ka tā nav tālu no Rīgas, arī NATO bāze ir tepat, Lielvārdē, tāpēc mājas un dzīvokļi, ja tie tiek pārdoti, ilgi nepaliek bez jauna saimnieka. Ienāk jaunas ģimenes, būtu vēl, ja būtu vairāk dzīvojamās platības. Daudziem patīk dabas un Daugavas tuvums. Tas uzskats, ka Kaibala ir pēdējais Pierīgas nostūris, kur var dzīvot, ir mainījies. Kaibala patiesībā ir daudz lielāka nekā ciemats, arī otrpus šosejai dzīvojošie pieskaitāmi kaibaliešiem. Tiesa, tur vairāk ir viensētas.
Vita atzīst, ka šeit pat jūtas labāk nekā Lielvārdē – un viņai ir viss, kam jābūt, lai būtu ērti dzīvot. Tas, kā viņai trūkst, ir veloceliņš. Tagad tas savieno Lielvārdi ar Ogri, un tas ir labi, taču savulaik tika solīts, ka tas stiepsies līdz Kaibalai un pat Jumpravai. Braukt ar velosipēdu pa dzīvās šosejas malu ir gana bīstami, lai pat tos dažus kilometrus nemēģinātu mērot. Cik ievērojusi, tagad veloceliņš uz Ogri ir iecienīts, brauc pat ar invalīdu elektriskajiem ratiņiem. Miervaldim tas mīnuss ir satiksme, proti, sabiedriskais transports. «Latvijas dzelzceļa» plāns likvidēt Kaibalas staciju viņu satrauc. Vita piebilst, ka vasarā, kad no rīta pēc 7 pavadījusi dēlu uz vilcienu, ievērojusi, ka to gaidīja ap 20 cilvēku, tātad tas ir vajadzīgs ne tikai dažiem. Diemžēl liela daļa vilcienu, it īpaši tie, kas kursē dienas laikā, Kaibalas stacijā nepietur. Arī autobusi ne vienmēr to dara. Miervaldi apgrūtina tas, ka celiņš, kas veda no skolas līdz stacijai, vairs nav izmantojams, jo atrodas uzņēmuma «Graudi» teritorijā. Tagad nu jāmet liela cilpa apkārt, lai nonāktu pieturā, kas gados vecākiem ļaudīm ir gana grūti paveicams, turklāt gar šoseju iet nav droši. Iespējams, ka varētu rast kādu kompromisu, lai neciestu ne uzņēmums, ne iedzīvotāji.
Jūtas nedaudz piemirsti
Vai nepietrūkst veikala? Pirms gadiem 12 tāda maza bodīte te bija, taču tiks slēgta. Skaidrs, ka nekāda lielā noieta te nav, tāpēc nekāds bizness tas nebūs. Turklāt lielākajai daļai kaibaliešu ir savs braucamais – pieci kilometri, un esi Lielvārdē, kur ir vairāki veikali. Skolēnu pārvadājumi? Ar tiem nav problēmu – autobuss aizved un atved no skolas. Ir, kas, braucot uz darbu, aizved arī bērnus uz skolu, taču ik dienu ap desmit bērnu skolas autobusu sagaida ciemata centrā. Savukārt Jumpravas skolēnus (vidusskolas vecuma, jo Jumpravā vairs nav 10.–12. klases), kas mācās Lielvārdē, atved ar mazo busiņu vispirms līdz šejienei, un tad viņi pārkāpj lielākajā autobusā un dodas tālāk.
Vaicāti par inženierkomunikācijām – Vita norāda, ka ar to viss ir kārtībā: ir gan pilsētas ūdens, gan kanalizācija, netālu ir attīrīšanas iekārtas. Teritorija pie skolas un Daugavas tiek kopta, ir izveidota atpūtas vieta, kuru iecienījuši ne tikai vietējie, bet arī tūristi. Tiesa, šogad pie tās, kā citkārt ierasts, nebija laipas uz pontoniem, kas ļāva piestāt upes malā ar laivu vai citu peldlīdzekli. Lielvārdes pārvaldnieks skaidrojis, ka tie bija jāremontē. Bažas rada arī Spānijas kailgliemežu invāzija. Ja iepriekš to te nebija, tad šogad jau pa kādam ir redzēti, un tas nozīmē, ka drīz ar tiem nāksies cīnīties, jo zaļās zonas te ir pietiekami.
Kā ir ar aktīvās kopienas vai viedā ciema veidošanu? Kādreiz jau te bija gana rosīga dzīve, tostarp sportošana – bija sava basketbola komanda, tika spēlēts arī volejbols. 60. gados skolai bija basketbola specializācija, bet vēlāk skola pievēršas tūrismam un orientēšanās sportam. Tagad gan šķērslis ir tas, ka vietējiem skolas sporta zālē nav iespējams iekļūt. Jā, sporta skolai tā ir pieejama, bet būtu labi, ja vakara stundās ļautu pasportot arī ciemata ļaudīm. Dārziņu tas netraucētu, jo bērni izmanto citu ieeju un telpas, bet ieeja zālē ir no citas puses. Kādreiz bija arī atbilstoši aprīkots sporta laukums, tagad to nopļauj «Remtes» darbinieki, taču tā kopts, kā skolas laikā, netiek. Arī sportots tiek maz, tik kādreiz redz kādu mētājam pa basketbola groziem. Kolhoza laikos uz tā svinēti arī Jāņi (kā iemesls bija arī tas, ka kolhozs bija dibināts šajā dienā), uz kuriem sabrauca cilvēki no malu malām. Bija lustīgi – bija gan alus, gan dzīvā mūzika. Vita atceras, ka vienu laiku šeit tika rīkoti filmu vakari, bija koncerti. Ņēma katrs savu sēžamo un nāca baudīt kultūru. «Diemžēl novads ik pēc katras administratīvi teritoriālās reformas auga un auga, bet mēs kaut kā sarukām un palikām novārtā. Mums nav sava pārvaldnieka, un tāpēc mūs nereti aizmirst. Es gan cenšos ik pa laikam atgādināt par mums,» teic Vita.
Dzejas ozoli un svētvieta
Otrpus skolai savulaik bija skulptūrdārzs. Skulptūras bija Mākslas akadēmijas studentu darbi, tās te atveda ar helikopteru. Kad skola beidza pastāvēt, tās tika aizvestas projām, jo viena jau tika apgāzta, un bija bažas, ka tās vēl vairāk cietīs. Turpat ir arī līdz ar skolas celtniecību stādītu koku rinda.
Blakus ir Skolotāju māja, kas būvēta tieši pedagogiem, tāpēc joprojām tā tiek dēvēta. Miervaldis norāda, ka tā ir pirmā Latvijā renovētā māja. Tiesa, no sākotnējiem iedzīvotājiem ir palikušas tikai divas ģimenes, un to arī mazliet jūt – mājas apkārtne vairs netiek tik rūpīgi apzaļumota. Zālēs ieaugusi gan noteikti nav – divreiz mēnesī viens darbīgs puisis uzņēmies ar mājai piederošo traktoriņu appļaut. Jo zemesgabals ir paliels, to ar parasto zāles pļāvēju būtu grūti apkopt.
Rokas stiepiena attālumā no skolas, līdzās Kaibalas upītes ietekai Daugavā, bijusi mūsu senčiem svēta vieta, saukta par Dievozoliem – pie tiem ļaudis nesuši upurdāvanas. Pirms Pirmā pasaules kara vēl bija saglabājušies celmi, kurus vietas ļaudis atcerējās. Šie ozoli iemūžināti Ausekļa dzejolī «Dievozolu trijotne». 1971. gadā, pēc Andreja Pumpura Lielvārdes muzeja iniciatīvas, te tika iedēstīti tā sauktie Dzejas ozoli. Vienu iestādīja Pumpura dzimtas atvase, otru – dzejnieki un rakstnieki, trešo – saimniecības «Lāčplēsis» pārstāvji. Ejot tālāk pa taku, var nonākt pie kolhoza laikā uz Kaibalas upes izveidotā dambja. No kādreiz varenajām dzirnavām, uz kurām Miervalža tēvs savulaik vedis graudus malt, jo bīdeļmilti te iznākuši ļoti smalki, gan vairs palikušas tikai drupas.
