– Bibliotēkā biežāk esam pieraduši sastapt pieredzējušas, gados vecākas bibliotekāres, tāpēc nedaudz neierasti redzēt jaunu vadītāju. Kā sākās tavs ceļš līdz darbam bibliotēkā?

– Tas notika diezgan neplānoti. Biju mājās ar dēlu bērna kopšanas atvaļinājumā un pastaigājoties bieži iegriezos bibliotēkā. Toreizējā vadītāja Marija Kusiņa saslima, bija ilgstoši prom, un man piedāvāja viņu aizvietot. Tā tas viss sākās. Pēc tam aizgāju mācīties, man ir augstākā izglītība bibliotēku zinātnē. Šis ir darbs, kur varu likt lietā gan savas zināšanas, gan radošumu. Man ir bijuši piedāvājumi strādāt citur, arī ar lielāku atalgojumu, bet man šeit ir labi.

– Ne visi paliktu mazā pagasta bibliotēkā, ja ir iespējas citur. Kas tev dod pārliecību, ka šī ir īstā vieta?

– Esmu dzimusi krapēniete, šī ir mana bērnības bibliotēka, jūtu savas saknes šeit. Pazīstu cilvēkus, kuri nāk uz bibliotēku, zinu, kā ar katru runāt. Zinu, kam piezvanīt, ja kaut kas noticis, un zinu, ka arī man piezvanīs. Mēs te turamies kopā. Te ir droši. Bērnus var laist ārā spēlēties, nav jābaidās. Arī cilvēki cits citu pazīst. Esmu savā vietā. Man ir sajūta, ka es varētu šajā darbā strādāt visu savu darba mūžu.

– Kā tu raksturotu bibliotēkas lomu cilvēku ikdienā?

– Bibliotēka nav tikai vieta, kur izsniedz grāmatas. Cilvēki nāk gan pēc jaunumiem, gan parunāties, izstāstīt priekus vai bēdas. Tā ir satikšanās vieta un atbalsta punkts ikdienā – pie manis nāk arī pēc palīdzības ar dokumentiem, e-pakalpojumiem vai vienkārši pēc padoma. Citreiz atnāk arī ar aizdomīgām ziņām telefonā un jautā, vai tā nav krāpniecība. Šī uzticēšanās ir ļoti svarīga, jo, kamēr nāk cilvēki, tikmēr bibliotēka dzīvo.

– Bibliotēka atrodas vēsturiskā ēkā. Vai telpas ietekmē tās sajūtu?

– Ļoti. Ēka ir celta 1862. gadā, muiža piešķīra šo zemesgabalu tautai, un ļaudis par saviem līdzekļiem uzcēla ēku – tautas namu. Šeit ir krāsnis, biezas sienas, koka un grāmatu smarža. Man šī smarža atgādina Ziemassvētkus. Bibliotēkai ir īpaša aura. Jā, remonts un modernāka apkure būtu vajadzīga, taču krāsnis arī dod savu īpašo noskaņu.

– Kāda ir tavu lasītāju gaume? Ko viņi izvēlas, un kas viņus visvairāk interesē?

– Krapēnieši visvairāk lasa detektīvus, vēsturiskos romānus, ceļojumu literatūru un žurnālus. Senioriem patīk gan detektīvi, gan fantāzijas romāni. Žurnāli ir ļoti svarīgi – daudzi nāk tieši to dēļ. 

– Kāds ir bibliotēkas apmeklētāju vecums, un kuri ir aktīvākie lasītāji?

– Pagājušajā gadā bibliotēkā bija reģistrēti 118 lasītāji, un ir tādi, kuri gada laikā izņem līdz pat 500 vienībām – grāmatas un žurnālus kopā. Ja tāds lasītājs aiziet mūžībā, tad arī bibliotēkai tas ir ļoti jūtams zaudējums, tāpēc es par visiem saviem lasītājiem ļoti rūpējos (smejas). Ja kāds ilgāk nav bijis – piezvanu, noskaidroju, kas noticis. Pārsvarā mani lasītāji ir cilvēki vecumā virs 55 gadiem un bērni no četru līdz vienpadsmit gadu vecumam, bet bērnu plūsma pēdējos gados ir mainījusies. 

– Vai tas saistīts ar to, ka Krapē vairs nav skolas?

– Jā, Krapē skolas vairs nav jau četrus gadus, un tas, protams, ietekmē pagasta ikdienu. Taču bērni uz bibliotēku nāk. Mums ir laba loģistika ar apkārtējām skolām – skolēnu autobusi ir labi organizēti, un ģimenes jau ir pieradušas pie esošās kārtības.

– Kāda nozīme bibliotēkai ir bērnu ikdienā?

– Ļoti liela. Bērni pēc skolas nāk katru dienu – pa vienam, diviem vai bariņos, daudz bērnu ir vasaras brīvlaikā. Man šķiet svarīgi, ka viņi šeit satiekas, jo katrs mācās citā skolā, citā klasē, bet dzīvo vienā vietā. Bibliotēkā viņi iepazīst viens otru citādi – redz, kā otrs darbojas, zīmē, raksta, lasa. Viņiem patiesībā nevajag daudz, lai gūtu prieku. Pat vienkārša grāmatzīmes izgatavošana var sagādāt lielu sajūsmu. Ja atnāk lielāks bariņš, ātri izdomāju, ko viņiem darīt. Piemēram, iedodu uzdevumu sameklēt ārā, tepat apkārtnē, puķi ar sarkanu lapu vai zilu ziedu, un pēc tam visi kopā meklējam enciklopēdijās, kas tā par puķi. Citreiz meklējam sēnes, noskaidrojam, kā tās sauc. Tā bērni vienlaikus gan darbojas, gan mācās. Ļoti gribētos plašāku bērnu stūrīti, kur bērni varētu spēlēt galda spēles, darboties ar Lego, pavadīt laiku. 

– Ko bērni visbiežāk izvēlas lasīt?

– Ļoti patīk bērnu enciklopēdijas, īpaši par konkrētām tēmām – zirgiem, iežiem, minerāliem. Viņi ienāk, paņem vienu uz labu laimi un sāk šķirstīt. 

– Kā tu raksturotu senioru dzīvi Krapē – vai viņi jūtas vientuļi, vai tomēr spēj atrast savu kopā būšanas un aktivitāšu veidu?

– Protams, ir seniori, kuri dzīvo vieni, bet daudzi dzīvo ļoti aktīvu dzīvi. Viņiem ir savs draugu loks, dāmu klubiņi, kopīgas sēņošanas, teātra braucieni. Arī viņus cenšos iesaistīt bibliotēkas dzīvē – organizēju pasākumus, izstādes, lai viņi ir dalībnieki, ne tikai vērotāji. Uz mūsu senioriem skatoties, man šķiet – lūk, tā es arī gribētu novecot. Nevis sēdēt mājās un sevi žēlot, bet kustēties, dzīvot.

– Bibliotēkas bieži glabā ne tikai grāmatas, bet arī vietējo atmiņu. Kā ir Krapē – vai pie jums ir pieejami arī novadpētniecības materiāli?

– Jā, un tā ir viena no lielākajām vērtībām. Man ir saglabāti izdevuma «Krapes Avīze» numuri no 1998. līdz 2011. gadam. Pāris rakstus nofotografēju un ieliku sociālajos tīklos, un cilvēki uzreiz nāca skatīties – meklēja jubileju apsveikumus, sēru vēstis, bērnu piedzimšanas sveicienus. Tas ļoti spilgti parāda pagasta dzīvi dažādos laikos. Šie materiāli noder arī bibliotēkas aktivitātēm. Piemēram, gatavoju krustvārdu mīklu par Krapes pagastu, lai apmeklētāji varētu uzzināt ko jaunu par vietu, kur dzīvo.

– Kas bibliotekāra darbā tev patīk visvairāk?

– Tieši darbs ar grāmatām. Man ļoti patīk grāmatas pārcilāt, pārlasīt vāciņus, būt ar tām kopā. Ja nebūtu Krapes bibliotēkā, es sevi redzētu kādā lielākā bibliotēkā, krājuma komplektēšanas nodaļā, kur nodarbojas ar grāmatu iepirkšanu (smejas). 

– Mēdz teikt, ka bibliotekāram pašam neatliek laika lasīšanai. Vai tā ir arī tavā gadījumā?

– Nē, nē, tas nav par mani! Es lasu daudz. Uzskatu, ka arī bērniem ir svarīgi redzēt, ka vecāki lasa. Man mājās tā mēdz būt – es apsēžos ar grāmatu, un pēc brīža arī dēls atnāk ar savējo un apsēžas blakus. Man patīk mistika – raganas, burvestības, latviešu dievības. Viena no manām mīļākajām grāmatām ir Sandras Krūmiņas «Zvaigžņu dārzi». Arī bibliotēkā esmu vairāk ieviesusi šo žanru, jo redzēju, ka cilvēkiem tas varētu interesēt.

– Vai kādreiz gribētos arī pašai rakstīt?

– Jā, tāda doma ir. Esmu mēģinājusi, bet vienmēr kaut kas traucē – bērni, darbi, ikdiena. Domāju, ka vēlāk tam pienāks laiks. Manī kaut kas briest, īpaši mistikas virzienā (smejas).

– Mūsdienās bibliotēkas arvien vairāk darbojas arī digitālajā vidē. Kā tas ir Krapē – vai bibliotēka ir aktīva sociālajos tīklos, un kā cilvēki uz to reaģē?

– Jā, Krapes bibliotēkai ir lapa Facebook un Instagram. Līdz TikTok vēl neesmu tikusi – esmu viena, un reizēm vienkārši nepietiek laika. Taču ziņas par jaunajām grāmatām cilvēkiem ļoti interesē. Dažreiz paiet tikai pāris minūtes pēc ieraksta publicēšanas, kad jau kāds zvana un lūdz atlikt konkrēto grāmatu.

– Kā tu redzi Krapes bibliotēkas nākotni – īpaši domājot par to, kā mainās lasītāju paaudzes un paradumi?

– Par to es domāju daudz. Godīgi sakot, man ir arī bažas. Pēc gadiem divdesmit daudzi no šodienas pastāvīgajiem lasītājiem vairs nenāks, tāpēc jādomā, kā piesaistīt jaunus cilvēkus, īpaši mana vecuma grupu. Tas nav vienkārši. Ar saviem tuvākajiem cilvēkiem tas notiek dabiski – sarunās, pie kafijas, runājot par grāmatām. Bet pārējos vēl tikai mācos sasniegt. Bieži vien bibliotēkas tēma velkas līdzi arī ārpus darba laika. Veikalā, uz ielas, jebkur… Tautas nama vadītāja reiz teica, ka man ir kaut kādas burvju spējas iedēstīt cilvēkos lasīšanas vēlmi (smejas). Sākumā tas notika netīšām, bet tagad, kad redzu, ka tas strādā, cenšos to izmantot (smejas). Ja citi cilvēki dzird, kā runāju par grāmatām, viņiem arī rodas interese un gribas iesaistīties.