Mūs sagaida patīkama gide Anda, kontakts nodibinās uzreiz, jo viņa prot stāstīt, izzinoši atbildēt uz mūsu jautājumiem. Bet jautā uzreiz arī mums pati. Kāpēc flamingo stāv uz vienas kājas? Mums pierasts viņus tādus redzēt, skaidrojums – viņiem patīk plunčāties vēsajā ūdenī, un pēc tam vienu kāju uzreiz grib turēt zem sevis siltumā. Siltummīļi. 45 gadus viņi dzīvo, un dejo tikai zēni.
Turpinot ceļu, ieraugām pasaulē lielāko grauzēju kapibaru. Citreiz droši viņam paietu garām, bet filma «Straume» viņu padarījusi ļoti slavenu, un redzam, ka ar viņu teritorijā sadzīvo arī citi, sīkāki, dzīvnieki, par kuriem viņš ir atbildīgs.
Turpinām apskati konstatējot, kā citi dzīvnieki pielāgojušies dotajiem apstākļiem. Bet rudens tuvojas, taču šiem putniem nav jāuztraucas par pārlidojumu, trauksmi, ēdiena trūkumu. Kamielim kupri nolaisti gar sāniem – nav jāuzkrāj ne tauki, ne ūdens. Lauvas rēcienu varot dzirdēt 8 km attālumā, bet te zvēru karalis mierīgi guļ saulītē. Viņam sevišķi patīkot bērni. Mūsu klātbūtnē viņu nebija. Tāpēc viņš savas krēpes nepakustināja. Gide parādīja tikai dredu – saveltu vilnas kamolu.
Bet Zoodārza Prezidents ir Amūras tīģeris, Augusts, kurš dzīvo vislielākajā dārza teritorijā. Viņš ir vientuļnieks un mums pat neparādījās. Kā teica gide, viņš savu statusu labi apzinās un savu lomu tēlo brīnišķīgi. Viņa sievas Safīra un Auguste ir arī ar raksturu, un kopā viņas nelaižot. Viss kā dzīvē.
Klausoties gidē, mēs konstatējām, ka vīriešu kārtas pārstāvji vairāk dižojas, gozējas, bet strādā sievietes. Viņas brīvajā dabā medī, bet te audzina un pieskata mazuļus. Tā arī Ziemassvētkos dāvanas ved ziemeļbriežu meitenes, jo tajā laikā brašuļi jau diemžēl ragus nometuši. Taču apmēram teritorijas vidū ir piemineklis viņai. Tā ir meža cūka Trīne, kā piemiņa pirmajam dzīvniekam Zoodārzā.
Skumjš stāsts par ziloņiem. Viņu te vairāk nav un nebūs. Neatļauj teritorijas plašums. Mēs apskatījām tikai mīļotā Radžas baltos ilkņus, galvaskausu un pēdas nospiedumu.
Ir uzskatīts krokodila skelets, kurš te dzīvojis 70 gadu, tātad es viņu redzēju pašā bērnībā, pirmo reizi ieraugot Rīgu.
Un kur tad bez pērtiķēniem. Palikuši daudz mazāk, bet jūtas kā vienmēr draiski, un uzraksts vēstī – te ir jaukāk nekā Madagaskarā. Varbūt. Bet mēs gribētu varbūt pabūt tur. Taču vai mēs gribētu būt smilšu jūrā, nezinu, bet žirafes aicina pie savas mītnes. «Laipni lūgti savannā!» Viņam teritorija diezgan plaša un sienas augstas.
Bet nīlzirgiem gan derētu reizes 5 lielāks baseins. Šie milzeņi iespēj stundā 30 km. Bet te tikai atliek parāpot.
Tik iespaidiem piepildīta šī diena, bija patīkami būt blakus daudziem dzīvniekiem. Gribējās pie viņiem paklusēt, ieklausīties skaņās, ieskatīties kustībās un samīļot kaut ar skatu. Viņi jau ir mūsu terapeiti. Iesaku senioriem apmeklēt Zoodārzu trešdienās, jo ieeja tad mums ir brīva. Paldies par noorganizēto braucienu un pašvaldībai par atbalstu ar transportu.
