Der atcerēties, ka Ogres Kultūras centra Gada balvā – nominācijā «Laikmetīgā māksla» – Inese bijusi laureātu godā, un šogad dibināti jācer, ka līdzīgs panākums iespējami atkārtojams: saprotams, ja žūrijas vērīgā acs to pamanīs. Nē, nē, pagasta kultūras ļaudis nedz par to domā, nedz kādus sapņus lolo, viņi vienkārši dara savu darbu – daudz un no sirds. Pagalam nepiestāv tie trafaretie īstermiņi, ilgtermiņi, jo katram termiņam taču sākums un arī beigas. Vai kultūra var nofiksēties, apstāties, beigties? Lieks jautājums. Jūlija beigas un augusta sākums lieliski un dabiski savienojušies divās mākslās – glezniecībā un mūzikā: kopš 26. jūlija pilnā sparā darbojas mākslinieku plenērs Ķeipenē – nu jau 17 gadu no vietas. Vai mūzika, glezniecība, laikmetīgā māksla ir nodalāmi jēdzieni? Taču nē: viena žanra fineses ievijas citā, un viss notiek mijiedarbībā!
Ne strikta sākuma, ne pabeigtu beigu
Notikumu, uzplaiksnījumu gaita nepadodas hronoloģijai: kas reiz bijis, nenoslēdzas, bet, paskatoties citām acīm, šķiet, ka tas pārtop jaunā, vēl īsti neapjaustā, kam arī nebūs ne precīza sākuma, ne pabeigtu beigu. Tāpēc laikmetīgās mākslas priekškari joprojām atvērti: skaņas, melodijas, gleznu ainavas, iespaidi aizķērušies simtgadīgo koku zaros un nebēdā nedz par vējiem, nedz vētrām, bet dzīvo savu, no mums tik maz atkarīgu dzīvi. Jā, ir tāda vieta Ķeipenē – bijušā «Rīga–Ērgļi» bānīša vecā, mīļā stacija, kur ne vien Sergeja Eizenšteina muzejs, milzu Dievu galds, bet arī sava Kinostacija, kas brīvdabas formātā kā radīta lieliem mākslas uznācieniem. Nav laika apcerēm: no malu malām pa ceļiem, taciņām ļaudis plūst uz tikšanos ar mūzikas grupu «Sus Dungo». Pirmos sastopam skaņu režisorus Mareku Liepu no Madlienas un pašmāju Ivo Daugavieti, tātad mūzikas skaņojums sagaidāms labā, profesionālā līmenī. Vēlāk izrādīsies, ka īstenība pārspēj cerēto. Bet par to mazliet vēlāk. Publika pulcējas: satieku arī ciemiņus no Madlienas, Lēdmanes, Rīgas – daudz pazīstamu un arī kaut kur redzētu seju. Klātesoši arī mūzikas lietpratēji, piemēram, Madlienas Kārļa Kažociņa mūzikas un mākslas skolas direktore Vita Ervalde, Madlienas Kultūras nama vadītājs, pūtēju orķestra «Madliena» koncertmeistars un saksofonists Andis Bičevskis, citi muzikanti, mūziķi. Pāris vārdu pārmiju ar bijušo Lēdmanes skolas direktoru Andri Eglīti un viņa sieviņu Ausmu: neatceros, ka viņi kaut kādu brīdi nebūtu muzicējuši. Andris bilst, ka arī tagad pa retam uzdziedot ansamblī «Lēdmanes muzikanti»… Mūzikas zinātāju viedoklis lieti noder, daloties ar iespaidiem šajā un arī otrajā koncertā, kas sāksies pustumsā. Tagad visa uzmanība skatuvei.
«Sus Dungo» ar koncertprogrammu «Dzirksts»
Uznāk sešas skaistas meitenes – Liene, Marta, Ieva, Marika, Annele un Diāna. Nemaz neglaimoju – skaistas meitenes! Programmas vadību uzņemas Marta – brīvā vārdu improvizācijā, bez iestudētiem tekstiem, lapiņām un planšetēm. Balss maigi skanīga, plūst no gaišas, atvērtas sirds. Jau pirmās koncerta taktis liecina, ka tā nav vienkārša uzspēlēšana atvieglotai lauku publikai ar it kā atvieglotu stāju. Katrs skaņdarbs notiņās uzrakstīts, katram instrumentam sava partija, bet kopā skanējumu nodrošina profesionalitāte, viegls, melodisks izpildījums, kas nav pāris reižu pamēģināšanas, bet ilgstoša mūzikas darba iznākums. Katra nots, takts, uztakts vietā, laikā un ritmā – basa ģitārai, abām solo ģitārām, akordeonam, flautai un sitamajiem instrumentiem. Mūzikas melodiskumu papildina apskaņojuma filigrāns balsojums, mikrofonu tīrība un plašs atbalsojums, kurā skaņa ieskanas plaši, atbalsojas teiksmaini, izgaist grūti pamanāmi – kā migla, rūsa pamalē. Ik pa laikam nodomāju – cik skaisti meitiņas spēlē. Un vārdi? Ja nav vārdu, nav dziesmas – bet te ir «(..) arī mežrozīšu ziedos var apmaldīties…, arī rasā pēdas paliek neiemītas, neatpazītas…». Un tad pēkšņi tik dziļi skar manu un ikkatra tēva sirdi akordeonistes Lienes «Dziesmā tētiem»: kamols kaklā – es taču arī esmu tēvs bērniem, vectēvs mazbērniem, vecvectēvs mazmazbērniem, un vārdi trāpa dvēselē: «Manam tētim ir dārzs, Viņš to iekopis manā sirdī… Viņš tur ierīkojis strūklakas, soliņu, kur mums abiem pasēdēt… Mana tēta dārzā debesis dejo…» Akordeoniste Liene spēlē arī ģitāru un tās pavadījumā bezgala jūtīgi dzied savu dziesmu: «Es kustinu kājas un dodos, dodos uz laimīgo zemi, uz zemi, ko ikdiena sauc…» Kā lai izstāsta to, kas jāredz, jādzird? Pamazām koncerts tuvojas izskaņai, un fināls aizkustina ne vien publikas sirdi, bet arī izkustina kājas kopīgos deju ritmos… Laiks negaida, un dodamies uz koncertu pašā Jāņu kalna galā ar teiksmaino «Laika upi».
Laika upē atspulgi virmo
Šī koncerta gaidas noslēpumainības apvītas, jo nobružātais teiciens, ka vienā upē nevar iekāpt, pilnībā zaudē jēgu, ja ielūkojas dziļāk. Tiešā saskarsmē ar meditatīvu laika ritējumu, par ko sengrieķu fiolozofs Heraklīts teicis jau senos laikos: «Tajās pašās upēs mēs kāpjam un nekāpjam, mēs esam, un mēs neesam. Mēs varam un nevaram iekāpt tajā pašā upē, jo mēs esam un neesam tie paši, kas reiz bijām…» Uz skatuves trīs ekrāni, uz kuriem projicējas tekoša, rāmi viļņojoša un mirgojoša upe. Atcerējos nenovēršamo, ka mēs esam tik, cik esam gaisma viens otra dzīves atspulgu virmā. Loģiski – bez gaismas atspulgs upē nav iespējams. Es saprotu, ka šī koncerta iznākums atkarīgs ne tikai no mūziķiem, bet arī no manis paša, cik spēšu meditēt – dziļi domāt, iejusties sevī…
Muzikālās dvēseles pazinējs ir mūsu pašu unikālais ķeipenietis, mūsu skolas absolvents Ernests Valts Circenis, kuram man laimējās būt par klases audzinātāju un mazliet arī par mūzikas skolotāju. Viņš šogad absolvējis Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju, kur mācījās pie pasniedzēja Jāņa Petraškeviča. Studiju laiks bijis ļoti piesātināts, it īpaši tādēļ, ka paralēli izmantojis iespēju piedalīties dažādos projektos, gan arī pastrādāt par pedagogu Pāvula Jurjāna mūzikas skolā un Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolā. Mācības pavēra iespējas gan darbam ar Latvijas Radio kori, gan stīgu orķestri «Sinfonia Concertante», gan arī uzbūra iespējas papildu mācībām ārzemēs. Piemēram, ar akadēmijas atbalstu varēja doties uz meistarklasēm Itālijā, Francijā, bet visaizkustinošāk bijis savu pēdējo akadēmijas kursu pavadīt apmaiņas studijās Francijā, Lionas Nacionālajā konservatorijā. Tur mācījies pie profesora Mikeles Tadīni (Michele Tadini), kur apguvis ne tikai instrumentālo mūziku, ko jau labu laiku bija komponējis līdz šim, bet arī apguvis dažādus veidus, kā paplašināt savu radošo tvērumu ar mūsdienu iespējām elektronikā. Šobrīd ir sācies darbs pie izrādes «Efekts» (režisore Diāna Kaijaka) Dailes teātrī, ar kuru Ernests veiksmīgi sastrādājies jau pie iepriekšējās izrādes «Zēni nav meitenes». Viņš saka: «Esmu ārkārtīgi pateicīgs par visām iespējām, kas ir bijušas un kas vēl būs. Tas sniedz īstu gandarījumu un iedvesmu uzdrīkstēties vairāk un darīt vairāk.»
Skaņdarbs sākas lēni un mierīgi, un tā jēga meklējama kopīgi uzburtajā skaņu telpā, laikā, noskaņā. Flautu spēlē Alise Golavacka un Elza Bleikša. Ernests pārvalda elektroniku, ar ko glezno mūziku, un arī pats ir šīs mūzikas portrets. Uzveduma kustību režija Lilijas Lipores un deju grupas «Star Well» ziņā. Nevienu negribu un nevaru pamācīt, kas tur bija jāsaklausa, jāsaskata. Bieži aizvēru acis un mēģināju iedziļināties savas laika upes plūdumā un saklausīt tajā bērnību, jaunības dienas, gadus, romantiku, dramatismu un arī likteņa trīsas tajā. Nezinu, cik izdevās, jo mūzikas laikā brīžam līkņāju pēc bildes kadra. Koncertam beidzoties, mākslinieki ļāva sevi nobildēt. Kad pastāstīju par savām izjūtām, abas flautistes bija izbrīnītas, priecīgas, smejošas – īpaši Alise. Ernests arī vēlīgi smaidīja, cerams, ne par manu naivumu…
Dzīva daba dzīvās gleznās
Augusts Ķeipenē ir īpašs. Ik gadu šī mēneša nogalē un augusta sākumā Latvijas Mākslinieku savienības gleznotāji 10 dienas pavada Ķeipenes kalnu, leju, ezeru, dīķu, senu ēku, dievišķu un pasaulīgu ainavu zemītē. Šīs mākslas dienas dēvē par plenēru. Ja profesionālu mākslinieku izpratnē tā ir gleznošana dabā, atspoguļojot krāsās gaisa un gaismas mijiedarbību, un vienlaikus tā ir dabas mākslinieciska studēšana ārpus mākslinieka darbnīcas, tad cilvēkiem, kas viņus uzņem pie sevis, par viņiem rūpējas, itin zinātkāri seko līdzi, kā top māksla, tās ir laimes dienas ar jūtīgiem pieskārieniem savai dvēselei, un sajūtot apkārtējo līdzīgus skatienus. Plenēram Ķeipenē nu jau cienījama vēsture – neatkātojamās mākslas uzplaiksnījumiem šogad jau septiņpadsmitā gadskārta: septiņpadsmit mirkļi starp vasariņu un rudeni! Nenoliedzami – tas ir Tautas nama vadītājas Ineses Daugavietes uzdrīkstēšanās, uzņēmības, neatlaidības, vadīt prasmes, atbildības un aizrautības piemērs! Šoreiz mākslinieku pulks itin vērā ņemams, bet jānosauc visi – Katrīna Sēle, Emīls Kristiāns Muzikants, Diāna Īve, Ieva un Tālivaldis Muzikanti, Ziedonis Bārbals, Valērijs Dičkovskis, Velta Riekstiņa (ķeipeniete), Vita Beikerte (visu 17 plenēru dalībniece!), Inese Mīlberga, Rita Tālmane, Jānis Ziņģītis, Laine Kainaize, Gunta Brakovska. Franču apgaismības laika filozofs Didro teicis, ka māksla ir spējā saskatīt neikdienišķo ikdienišķajā un vienkāršo neparastajā. Piemēram – plenēra jaunākā dalībniece Katrīna Sēle uzgleznojusi laika vēju izpūstu robu vecas ēkas mūrī, kura kontūras līdzinās sirds apveidam. Kādēļ viņa izvēlējusies tieši tādu gleznas sižetu? Varbūt tas ir viņas skats caur ķieģeļu iezīmētu sirdi uz pašas pasauli, kas diez vai būtu pilnīga bez savas pašas sirds jušanas?
Summu nemaina saskaitāmo kārtība
Jau minēju par nespēju šo mākslas dienu apskatā ievērot hronoloģisku secību, varbūt tā ir laikmetīgās mākslas pazīme? Dienas tik piesātinātas, ka varu pieskarties tikai dažiem mirkļiem. Plenēra iesākumā Ķeipenes kultūras lielās mājas galā pilnīgi nejauši pamanu kādu vīru ar otu un molbertu. Pasaulīte maza: viņš ir Jānis Ziņģītis no Lēdmanes, no dzimtas, kurā māksla augstā godā celta, kur arī Silvijas un mākslinieka Aivara Neško radošā pasaule. Saruna ievirzās tik vienkāršā gultnē, it kā sen jau būtu pazīstami. Jāņa uzdevums uzgleznot pagasta dīķīti ar sudrabotu vītolu krastā. Pagaidām top gleznas aprises, bet plenēra noslēguma dienā teju visilgāk prasās pavērot tieši šo darbu: skaistums burvīgs, parastajā izcelts acij tīkamais, kuram ik dienas staigāju garām un nemaz nepamanu. Laiks negaida. Viens pūtiens, un esmu Plaužu ezera krastā, kur rosās Ieva un Tālivaldis Muzikanti. Ezera zilums, mākoņu mainība un svaiga siena gubiņa kā speciāli gādāts dabas materiāls mākslas darbam. Esam jau labu laiku pazīstami, un pēc vārda nav jāmeklē. Spriežam par visu ko, vienīgi ik pa laikam atskan Tālivalža izsauciens par to, kā saule ar mākoņiem mijas un ik pa laikam maina krāsas, ko mana netrenētā acs nemaz nesaskata. Runājam par gaidāmajiem koncertiem un esam vienoti tajā, ka mūzika, glezna ir paša Dieva valoda. Atvados. Netālu atrodas zirgu audzētava, tur meklēju Valēriju Dičkovski, kas ir lielisks zirgu dabas pazinējs, un viņa gleznotie kumeļi allaž kā dzīvi un ar savu raksturu. Iebraucu pie zirgiem, bet Valērija tur nav – pastāsta kāda jauka meitene, kas ar savu zirdziņu trenējas iejādei. Valēriju notveru pie skolas. Jā, viņš ir tas pats vienkāršais, sirsnīgais vīrs, un arī gaidītā glezna turpat: kumeļu pulciņš ganībās patvēries zem koka zariem kā zem milzu lietussarga. Traucos tālāk uz Madlienu, kur dievnama pakājes ēnā Inesei Mīlbergai top staltais Madlienas dievnams. Nedaudz tālāk uz centra pusi pie Abzas upītes tiltiņa Laine Kainaize jau teju pabeigusi skatu uz sarkano ķieģeļu ēku, uz ceļu, kura līkumā staba galā gozējas stārķu trijotne, turpat lepni plīvojošo sarkanbalstarkano valsts karogu apcerot. Garām iet ļaudis un dzīvi interesējas, kā top māksla. Jāsteidzas, jo vakarā ap septiņiem balle.
No kuģa uz balli!
Jā, balle bija īsta – kā latviešiem pieņemts, ar gardu mielošanos, līksmām sarunām un visu citu – pirti, burbuļvannu, arī ezers turpat rokas stiepiena attālumā, vēlāk arī ar mūziku un dejām. Kur tas ir? Agitas un Rolanda Celmiņu viesmīlīgajā paradīzes dārzā, ko ļaudis sauc vienkārši par «Plaudi». Protams līksmības centrā pati Agita – ar ēdieniem, dzērieniem un tādu kūku, ka neērti ķert pēc vēl viena gabala. Bet pāri visam – sirsnība, laipnība, viesmīlība. Par «Plauža» izklaides iespējām paklusēšu, citādi kāda būtne nodomās, ka nu jau top reklāmraksts. Bet rīta vai vakara peldi tomēr novēlu ikvienam. Skaisti! Pagalms rūpīgi nofrizēts, publisko un privāto teritoriju iezīmē kādu pusmetru plata nepļautu pļavas zāļu līnija. Viss kā senāk, vienīgi stārķis Manfrēds šovasar esot kaut kur aizballējies un parādoties reti. Skaistie lauki un burvīgais Plaudis – labu cilvēku gādībā un patvērumā! Pēc pāris dienām ar māksliniekiem satiekamies jau pieminētajos koncertos, kur māksla mākslai tuva rada un viena otrai netraucē.
Noslēguma sirsnīgās atvadas
Ja šeit aprakstītu plenēra noslēguma visas sarunas un iespaidus, būtu nepieciešams avīzes speciālizdevums. Tālab par galveno. Bet galvenais ir cilvēki, kas straumēm plūst uz Ķeipenes Tautas namu, kura laukumā pašu mākslinieku iekārtota milzu gleznu izstādes galerija. Tradīciju cienot, izveidota atsevišķa galerija, kura paliek Ķeipenē kā dāvana, estētiska piemiņa un mākslas darbos apliecināta vēsture. Parēķināju: ja pie katras gleznas pavadītu tikai vienu minūti, izstādes aplūkošana prasītu teju veselu dienu. Tautas nama vadītāja Inese Daugaviete ar mikrofona (kura lomu nospēlēt palūdza mani) palīdzību sasauc visus vienkopus. Vienkāršiem, siltiem vārdiem pateicas visiem māksliniekiem, un katram tiek pa sveicienam, kuru rotā «firmas zīme» – Ķeipenes piparkūka. Šī unikālā uzņēmuma vadītāja Ilze no malas noraugās kautrīgi, bet, šķiet, ka apmierināti. Ko viesi paņems līdzi no Ķeipenes, to pajautāju pašiem jaunākajiem dalībniekiem Katrīnai Sēlei un Emīlam Kristiānam Muzikantam: «Esam šeit pirmo reizi mūžā. Sapņos nerādījās jūsu skaistā zemīte – ar kalniem, lejām, upēm, upītēm, ceļu līkumiem, senatnīgajām ēkām, ar diviem lieliem ezeriem, dīķiem, Mazo Juglu, strautiem un urgām. Dažus vietu nosaukumus jau iemācījāmies – Jāņu kalns, kur tagad stāvam, Augstais kalns, Līkais kalns, Rumbas kalns un pasts augstākais, gleznainākais – Kārklu kalns, jā, arī par Zaļo avotiņu, Grāfienes gravu, Pūces kalniem, Mozus līci arī dzirdējām…»
Kas paliek pāri. Skaistas, saulainas dienas, gaiši cilvēki, kas rada un kas ierauga neparasto parastajā un prot to visu saglabāt sirdī. Nākamajā gadā plenēram pilngadības svētki! Cits caur citu pasmejamies – tad jau pagrēkot varēsim itin oficiāli! Nevaru nepieminēt, ka šajā vasarā Tautas nama komanda ar Inesi Daugavieti, Gunti Graudiņu priekšgalā veikuši lieliskus un apjomīgus darbus. Bet vēl jau vasariņa nav galā! Un jaukajiem viesiem – uz gaidītu redzēšanos!
