Gribas rakstīt tagadnē, kaut arī bezgala jaukā diena, kā jebkurš mūsu dzīvītes mirklis, ir jau pagātne. Attiecības ar kaimiņiem ne vien jāuztur, bet arī jākopj. Tā brālībā, tā draudzībā, tā mīlestībā. Ceļā uz Ogres novada austrumu kaimiņu Madonas novadu allaž, arī tagad iedomāju, cik tā svēta lieta, jo tā ved uz agrās jaunības dienu Ērgļiem, kur beidzu vidusskolu, kur biju laimīgs. Arī tagad. Tagad laikam arī Ģirta neapstrīdamā iespaidā. Ģirts ir mūsu ansambļa jaunākais dziedātājs ar labu balsi, muzikālu izglītību un smalku dziesmas jušanu. Bet visvairāk ar to, kā viņš priecājas par gleznainajiem kalniem un vietām, kur nebija agrāk braucis. Neviļus ausīs ieskanas senā «Bumeranga» tikpat senā melodija ar vārdiem «No Rīgas iet vilciens uz Valku…», tikai Rīgas vietā dungoju Ogri un Valkas vietā Ērgļus, bet «meitene smalkā» sēž man blakām un uztur dzīvu sarunu bez mazākām raizēm, kā veiksies ar dzejas lasīšanu: cik nav uz skatuves kāpts un arī skolā bērniem mācīts tas, kas nu būs jāprot pašai. 

Viss izaug no pauzes 

Arī pirmais uznāciens sākas no pauzes, izaug no klusuma. Ejam. Skan skaļi un sirsnīgi aplausi. Laikam mums… Ievadam parasti izvēlamies Imanta Ozola dziesmu «Skaistākie mirkļi». Mājās citām mūzikas grāmatām, notīm blakus goda vietā aklā (piedodiet!) muzikanta nošu grāmatiņa ar paša mūziķa vārdiem. Dziedam ar cieņu un pietāti, bet cenšamies tā, kā pats Imants būtu gribējis – melodiski, kur mažori mijas ar minoriem kā pati dzīve, kas brīžam gavilē, brīžam smeldz. 

Atzīstos godīgi, ka neprotu kaut ko darīt pēc plāna, jo baidos kļūt grāmatvedis un vilkt ar slapju pirkstu programmas punktiem, paragrāfiem līdzi. Uzticos veselīgai nojautai, gaisotnes diktētai intuīcijai. Bet arī pati bibliotekāre gatavojusies un koncentrēti apgaismo publiku ar pašas labi pārdomātiem pamatojumiem, kas ir dzeja. Man kārta iepazīstināt skatītājus, klausītājus ar ansambļa vīriem – Vitautu, Miervaldi, īpaši izceļot Ģirtu un Vilni. Vilnis ir mūsu pagasta pārvaldes vadītājs, un koncerta repertuārā iekļauta arī Viļņa dziesma ar burvīgajiem vārdiem – «Vilnis nāk, un vilnis zūd,/ Vilnis vienmēr aizskrien garām,/ Ne mēs varam viļņi būt,/ Ne mēs līdzi izskriet varam…». 

Ko tur slēpt, ja tāpat nevar noslēpt: esam vīri labākajos gados. Paskaidroju, ka jaunākais ar saviem 35 gadiem ir Ģirts un ka, pateicoties tam, mūsu vidējais vecums ir 19 gadu. Publika ar manām matemātikas zināšanām liekas ļoti apmierināta: aplaudē un skaļi smejas. Tā kā nākamā dziesma «Tikai vienu reizi» skan itin jestri, publika iešūpojas, dzied līdzi un plaukstas sit itin ritmiski. Un tad. Un tad paskaidroju, ka skolās tagad daudz māca rakstīt esejas. Izlūdzos nolasīt arī vienu savējo, kas varbūt pretendē uz literāro jēdzienu – eseja, ar virsrakstu «Pauze». Kā par brīnumu, iestājas mēms klusums. 

«Kas ir pauze? Cik dziļa ir pauze? Žestā, notī, melodijā, melodiskumā, dabā, ļaudīs. Klusums ir nevis tukšums, bet auglība, kurā izaugt. Griezīgs vējš par kurinātu krāsni, kaķēna murriem un pasakām prot zēģelēt visticamāk. Silta istaba klusē, runā vējš. Bez vārdiem…

Tukšvārdība beidzas tad, kad piedzimst pauze. Kas stāsta, ka viens ir uzvarējis, otrs zaudējis vai abi atteikušies no pretī stāvēšanas. Agri vai vēlu uzvar klusums, kas saprotas bez vārdiem... Arī salabšana notiek pauzē, un vārdi vairs neko nenozīmē, visapkārt kā klusi vilnīši skalojas mūžība, kas gurdi saka: «Reiz jau tas ir bijis, mans bērns...»

Reti ienāk prātā, ka klusēt ir trāpīgāk, nekā runāt. Varbūt tieši tāpēc gudrie tik daudz klusē. Vai bieži iedomājam, ka arī nots, skaņa, dzeja, dziesma – balta kā mākonī mazgājies gulbis – izpeld no klusuma?

Pauze ir gudra un nepārsteidzīga. Tā skaita līdz trīs, četri un ilgāk, ieklausās, un tikai tad izaug skaņa, vārds kā rudzupuķe un zied vienu mazu brīdi. Kamēr tiek līdz debesīm, līdz mākoņu lāmām, no kurām klusi līst un līst. Tāds miers...»

Publika sastingt uzmanībā, kad palielos, ka vairākus dzejoļus esmu samācījies no galvas. Pievelku kāju un sāku. Knuts Skujenieks: «Kad akmens novēlies no sirds, uz tā var mierīgi pasēdēt.» Imants Ziedonis: «Vienalga, kur vējš spēlējas – vai lapās, vai skurstenī, nevajag viņu traucēt…» No galvas norunāju arī vienu savējo, ko varētu pieskaitīt pie dzejas «sugas». «Atnesu tev vizbulīti,/ Zilu kā debesis martā…/ Tu brīnies: tik vien?/ Jā, bet es tevi mīlu,/ Manas dzīves skartā!» 

Pēkšņi pats no sevis piesakās nesen debesīs aizgājušais Jānis Peters – visā nopietnībā un dzejoļa fināla aizkustinājumā: 

«Ja es varētu kā gleznotājs ar otu, 

Ja es varētu kā komponists ar notīm… 

To es nevaru, es mēģinu ar vārdu.

Tikai vārdam cilvēki notic vismazāk. 

Tikai vārdi aizvējo garām. 

Jo ar vārdu ir tik daudz jau melots, 

Ka var vilki mierīgi iet aitās, 

Un var graudi aiztecēt ar pelavām. 

Tomēr mākoņi tik balti, tomēr gleznotājs kā uguns, 

Tomēr mūzika tik dziļa. 

Un tik tīri tavi krekli – rītdien valkājamie, dēls!»

Pēdējā laikā viena no mūsu ansambļa vīru iemīļotākajām dziesmām ir Raimonda Paula dziesma ar Jāņa Petera vārdiem «Dzīvīte». Kuru gan nesaviļņo skaistā melodija ar vārdiem, no kuriem še nocitēju daļu: 

«Kamēr vien dzīvītes līnija

Sirdīs un lūgšana plaukstās,

Pacelsim velves un torņus šos,

Pacelsim debesis augstāk.

Kamēr vēl kaķīša dzirnavas maļ,

Spīdi vien, saulīte, spīdi!

Māmiņ, nāc paskaties: dārzā jau

Pirmā plaukst vijolīte!

Dzīvīte, tevī vēl šūpojos, 

Tev es atdodu sevi.

Velves un torņus un dziesmiņu,

Daudz tu man, dzīvīte, devi..»

Dzeja ir saturs, iztēle, pārdzīvojums, jā, arī attieksme – pret visu, īpaši pret dzīvo radību, garu un dvēseli. Nopietni savam uznācienam gatavojusies mana biežā un dzīves ilgā ceļa biedre Sarmīte. Kā daudziem, arī mums tagad savs mīļš mājas dzīvnieciņš ar tām pašām Petera kaķīša dzirnavām. Sarmīte runā dzejoli par dvēseles sāpēm, kas atkārtojas katru gadu. Nē, nē, mēs saprotam, ka, Jaungadu sagaidot, ļaudis vēlas debesīs izšaut pa prieka zalvei. Vienīgi… Vai nevarētu tam iekārtot citu laiku, jo esmu kopā ar Sarmīti viņas dziļi pārdzīvotajās dzejas rindās: 

«Jau labu brīdi,/ Pirms tā sekunde sita,/ Šāva, plaiksnīja, dūmoja, 

dega… (..). Ekrānā meitene kā balta patiesība/ Cauri sprādzieniem un korķu paukšķiem/ Dziedāja jūtīgu lūgsnu – «Dievs, svētī Latviju!»» 

Skanēja: «Dievs, mana dvēsele dzied…»  

Klausītājus aizkustināja, skumdināja un arī smīdināja nolasītie fragmenti no mūsu pašu skolas bērnu rakstītās esejas «Kāpēc es negribu būt skolotājs?». Aiz cieņas pret autoriem bērnu domas še pasniedzu nerediģētas un nepārveidotas. Elvijs: «Skolotāju mūžs aiziet kā koka liktenis vējā: mēs visi sākumā esam zaļi, tad nodzeltējam, nokalstam un nobirstam… Es negribu būt skolotājs tāpēc, ka skolotāji nosirmo par ātru, sadeg nervu pagurumā un steidzas novecot…» Anna: «Vēlos dzīvi baudīt, nevis bojāt…» Andžela: «No tiem bērniem traks var palikt!...» Līga: «Ja kāds aizbēg no stundas, tad vainīgs skolotājs pats un viņam pašam jāskrien meklēt bastotāju.» Krista: «Skolotājam ir grūti savaldīties… Nekad negribētu būt par skolotāju…» Jānis: «Pašam skolotājam kā bērnam jāmācās līdz mūža galam un jāsēž skolas solā līdz pensijai…» Vineta: «Man patīk bērni, bet man šķiet, ka viņi nevienā neklausās.» Sigita: «Nē, nē, negribu, ļoti daudz mēslu tādēļ…» Artūrs: «Sirds mana sastingst kā salms ugunī… Uztraukums par katru dvēselīti, mazu vai lielu, sirds plīst pušu… Es negribu nonākt trakonamā!» 

Protams, ka šajās rindās ieskicēju tikai ļoti mazu daļu no jaukās dziesmu un dzeju dienas Ērgļos. Kā mūs publika slavināja un kā pateicās, neērti un neklājas še rakstīt. Bet cienasts bija ļoti gards, katram dāvanu maisiņā tika pa medus burciņai. Bet pāri visam gaumīgi rudenīgo puķu pušķi, apkampieni, bučas un bezgala labie vārdi. Nevaru nepieminēt, ka koncertu noklausīties bija ieradies arī leģendārais pedagogs, diriģents, vairāku Skolu jaunatnes dziesmu svētku virsdiriģents, nesenais 90 gadu jubilārs Jānis Sprancmanis, par kuru augustā rakstīju arī šeit – «Ogres Vēstīs Visiem». Pateicoties avīzes vadībai, Ērgļu kultūras ļaudīm dāvanā pasniedzām vairākus laikraksta eksemplārus ar rakstu par Jāni Sprancmani. Paldies mīļajiem Ērgļiem!