Pirmdiena, 17.06.2024 00:57
Artis, Artūrs
Svētdiena, 1. janvāris, 2023 16:01

Kinglas ārpus Riņķa mākslas dārza

Ogres Vēstis Visiem
Kinglas ārpus Riņķa mākslas dārza
Svētdiena, 1. janvāris, 2023 16:01

Kinglas ārpus Riņķa mākslas dārza

Ogres Vēstis Visiem

Ogres muzejā vēl līdz janvāra vidum iespējams apskatīt kinētiskās mākslas pioniera Artura Arnolda Riņķa mākslas fantastiskos darbus. Slavenais mākslinieks dzimtajā pilsētā Ogrē nule nosvinējis 80. dzimšanas dienu un novadniekiem dāvā iespēju aplūkot savas kinētiskās gleznas – kinglas.

Šie Riņķa darbi radīti pēdējo piecu gadu laikā un parasti apskatei pieejami vienīgi vasarās, vēlās vakara stundās, tumsā, mākslinieka radītajā mākslas dārzā «Nekurienes vidū». Tas atrodas netālu no Sabiles, Abavas pagasta mājās «Vijolītes», kur kopš 1996. gada mitinās un mākslu rada Arturs un Ināra Riņķi. Ogrēniešiem un novada viesiem šī būs ekskluzīva iespēja pirmoreiz redzēt daļu no šajā dārzā eksponētajiem kinētiskajiem objektiem ārpus to ierastās vides. Jaunākā mākslas dārza daļa ir kinētisko gleznu grupa. Mākslinieks izmanto vairāku elementu apvienojumu. Kinētiskas gleznas efektu rada krāsu laukumu un tēlu kustība, lietojot analogās tehnoloģijas – mehāniskas ierīces un elektromotorus ar dažādu kustības ātrumu, laižot gaismu caur krāsu filtriem. Svarīgs mākslas darba elements ir speciāli izvēlēts mūzikas pavadījums. Ideju par mākslas dārzu un tā funkcijām autors pats raksturo šādi:
«Dārzs ir speciāli radīta mākslas vide ar psihorelaksējošu, meditatīvu ievirzi. Tas ir pretēji sabiedrībā valdošajai tendencei, vairot cilvēkos adrenalīnu... Es eju pretējā virzienā – nevis tracināt cilvēku, bet radīt miera ostu, kur cilvēks varētu atgriezties sevī, dzirdētu sevi un spētu salauzt sava ego važas, sajustu sevi kā Visuma daļu. Tas ir virziens uz apskaidrību. Mākslas darbi dārzā ir dažādi, bet tie visi kopā veido vienotu kopumu, kurā iekodēti dabas ritmi, krāsa, krāsu mija un, protams, skaņa, kas ir ārkārtīgi svarīga. Es veidoju sintētisku produktu, kas kopā ar esošo dabas vidi – zvaigžņoto debesi, mežu, kas mums apkārt, ar zāli, ar smaržām, ar gaisa temperatūru – skatītāju apņem, un viss negatīvais šeit zaudē spēku. Tas lielā mērā skar mūsu zemapziņu, jo visi dabas ritmi tur jau ir iekodēti.»


Kinētiskās mākslas sākums
Kinētiskās mākslas uzplaukumu 20. gadsimta 50.–70. gados sekmēja zinātnes un tehnikas sasniegumi. Lāzertehnololoģijas, ķosmosa iekarošanas ēras sākums, atklājumi mikrobioloģijā, sintētisko materiālu plaša ieviešana visās ražošanas sfērās, TV un elektronisko masu saziņas līdzekļu pirmsākumi ir tikai daži no tālaika sabiedrības attīstības procesu raksturojošiem lielumiem. Un Arturs Riņķis ir viens no kinētiskās mākslas pamatlicējiem Latvijā. Viņa idejas pamatā ir krāsu laukumu un formas iluzorās vibrācijas jeb to kustības ideja māksliniecisko izteiksmes līdzekļu statusā. Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina (rūpnieciskās) mākslas nodaļu mākslinieks absolvēja1974. gadā ar paša radītu iekārtu, kas sastāvēja no optikas un projektora, caur kuru tika veikta krāsu filtru miksēšana. Uz ekrāna projicējās kustīgs, haotisks krāsu sajaukums, radot abstraktas gaismas gleznas. Kopā ar domubiedriem māksliniekiem Valdi Celmu un Anduli Krūmiņu viņam izdevās sarīkot Padomju Savienībā pirmo kinētiskās mākslas izstādi «Forma. Krāsa. Dinamika» (1978). Mākslinieka Artura Riņķa daiļrade pārliecinoši atklāj mākslas saikni ar zinātni. Par to liecina viņa fotomontāžas – daudzfunkcionālu sabiedrisku ēku projekti īstenošanai utopiskā nākotnē. Tie ir mobiļi, kuros trīsdimensionāla objekta kustība panākta ar dabas spēku – vēja palīdzību. Pazīstamākais ir Artura Riņka 1979. gadā radītais kinētiskais objekts «Sakta» viesnīcas «Latvija» fasādē, kurš joprojām apskatāms uz viesnīcas «Reval Hotel Latvija» piebūves fasādes Rīgā. Tomēr visvairāk mākslinieku intriģē sarežģītu tehnisku ierīču radīšana. Ar pilnveidoto projekcijas iekārtu Arturs Riņķis radīja filmu «Elpa» (StudijaArt, Rīga, 1984), bet 1992. gadā tapa filma «Daliland», animējot Salvadora Dali gleznas. Izstādes apmeklētāji abas filmas var noskatīties ekrānā, kas atrodas muzeja logā pie ieejas.


No atmiņām par Ogri un ģimeni:
«Es esmu dzimis 1942. gadā Ogrē. Man abi vecāki ir no vienkāršas kārtas – no zemniekiem. Jaunība abiem pagāja laukos, veicot visus lauku darbus. Atceros, ka es visu laiku dziedāju. Mamma bija darbā, tēvs – gūstā Vācijā. Viņš bija iesaukts vācu armijā. Taču viņam bijusi muguras trauma, tāpēc viņš nokļuva vācu armijas darba rotā. Mamma man arī bija muzikāla. Spēlēja mutes ermoņikas, dziedāja. Saviesīgos pasākumos viņas balss bija dominējoša. Arī tēvs spēlēja ermoņikas. Mūsu ģimene bija ne pārāk pārticīga. Man bija kādi desmit gadi, kad man ļoti gribējās kādu mūzikas instrumentu. Tad es uzbūvēju kaut ko no finiera, nagliņām un drātīm. To es trinkšķināju un dziedāju, kamēr māte neizturēja un teica, ka šodienai pietiks (..).»

JOPROJĀM MEKLĒJU
Arī šai naktī, tumsā,
Neatlaidīgi kāds sauc.
Es turpinu meklēt.
Vien mēness apspīdēts
Mans ceļš.


/Arturs Riņķis/

Ogres Vēstis Visiem