– Jūs reiz teicāt, ka mūzika ir dvēseles valoda. Kurā brīdī sajutāt komponēšanas dotības? Mamma noteikti jums bērnībā dziedāja šūpuļdziesmas.

– Jā, šūpuļdziesmas un arī citas latviešu tautasdziesmas. Varētu teikt, ka mana ģimene bija muzikāli ievirzīta. Mamma spēlēja klavieres un pasniedza klavierspēli mūzikas skolās. Viņa iepazīstināja mani ar mūziku. Agri attīstīja manu muzikalitāti gan ar dziedāšanu, gan vēlāk ar klavierspēli. Drīz vien, paralēli apgūstot klavierspēli, sāku arī nedaudz improvizēt. Mājās mums bija ļoti labs pianīns, kuru savā laikā tika sagādājis vectēvs. Simtgadīgs instruments, bet ļoti labā stāvoklī, profesionāli uzturēts. Tāpat, kad jau mācījos pamatskolā, apmeklēju arī fakultatīvās kompozīcijas nodarbības Mūzikas skolā. Vēlāk Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolā man bija jāapgūst kompozīcija kā obligāts mācību priekšmets Mūzikas teorijas nodaļā. Šajā skolā strādāja brīnišķīgi pedagogi. Īpaši manu tālāko ceļu mūzikā ietekmēja kompozīcijas pedagogs, komponists Pauls Dambis, kas acīmredzot novērtēja manus skolas laikā veiktos uzdevumus un uzrakstītos skaņdarbus un ieteica man stāties Latvijas Mūzikas akadēmijā, studēt kompozīciju. 

– Esat strādājusi dažādās vietās, lielākoties par pasniedzēju. Pastāstiet par savām darba gaitām!

– Tagad es varētu tā diezgan droši sacīt, ka man paralēli skolotājas darbam notiek arī radošais darbs. Iepriekš esmu strādājusi Tautas daiļrades namā, kur biju Mūzikas daļas metodiķe. Dažādos veidos sāku darboties jau no studiju sākuma, arī kā koncertmeistare kultūras namos. Pedagoģes darbs man aizsākās vispirms Rīgas 4. mūzikas skolā, kas tagad pārdēvēta par Pārdaugavas Mūzikas skolu un atrodas citā vietā. Tad bija viens tāds neliels posmiņš televīzijā, kad vācu valodas mācību raidījumā tiešajā ēterā runāju, dziedāju un dziesmiņām improvizēju klāt pavadījumu, mācot tās skolēniem mācību stundās tiešraidē. Fakultatīvo kompozīciju laika gaitā esmu mācījusi dažādās mūzikas skolās – gan Aizkrauklē, Rīgā, īsu brīdi arī Lielvārdē, u. c. Ogres Mūzikas skola man bijusi visilgākā darbavieta, kopā skaitot, apmēram 25 gadi. Pa vidu vēl 90. gadu sākumā atsaucos uz aicinājumu Daugavpils teātrī vadīt Muzikālo daļu. Tur nostrādāju no 1991. gada līdz 1996. gadam. Paralēli pasniedzu arī Daugavpils Universitātē, bet sestdienās Ogrē turpināju audzēkņiem attīstīt radošās spējas kompozīcijas nodarbībās. Kā jau zināt, 90. gadu sākumā bija diezgan sarežģīta finansiālā situācija. Vienu brīdi man paralēli bija piecas darbavietas, ieskaitot teātri un Daugavpils Universitāti, Daugavpils Mūzikas koledžu, Daugavpils Mākslas skolu «Saules skola», tāpat, kā jau minēju, sestdienās bija Ogres Mūzikas skola. Tie bija tādi interesanti laiki, visur vajadzēja paspēt, bet kaut kā arī izdevās.

– Jūsu mūzika koncertos ir skanējusi jau kopš 1974. gada.

– Jā, varētu teikt, ka manas kompozīcijas skolas ietvaros izskanēja pat vēl agrāk, bet tādas publiskās uzstāšanās sākās apmēram ap to laiku, 70. gados. Piedalījos konkursā «Ko tu proti?», un tad jau bija jāiziet publikas priekšā gan ārpus skolām, gan universitātes aulā, arī televīzijas studijā Pārdaugavā, Āgenskalnā.

– Vai kādreiz esat skaitījusi, cik daudz skaņdarbu ir sakomponēti?

– Es pati skaitījusi neesmu, bet varbūt to ir izdarījis kāds muzikologs Latvijas Mūzikas informācijas centrā. Nav sanācis noskaidrot, vai viņiem ir ziņas par visiem skaņdarbiem, kas man iekrājušies.

– Kā top melodijas, skaņdarbi? Sēžot pie klavierēm vai varbūt braucot autobusā?

– Nu, tā jau gluži nav, jo ir visādi fona trokšņi, autobusā šoferis klausās radio, tad nekas galvā nevar ieskanēties. Radošais process notiek ļoti dažādi, jo tas ir atkarīgs no mūzikas žanra. Vokālā mūzika ar tekstu, teiksim, kora dziesma vai solodziesma, ir ļoti saistīta ar vārdiem, un varbūt tieši dzeja uzvedina uz attiecīgo risinājumu, vai tā ir melodija vai harmoniskā valoda. Savukārt instrumentālajai mūzikai svarīgāka ir noskaņa un mūzikas saturs: par ko, kāds būs stāsts, kāda būs koncepcija. Jādomā par saturisko kodolu katram skaņdarbam, kā tas varētu izpausties attiecīgā instrumenta vai balss skanējumā. Ir skaņdarbi, kuru rašanos veicinājuši mūziķi – atskaņotājmākslinieki, kuriem bijusi vēlme un nepieciešamība savās koncertprogrammās iekļaut manis rakstītus jaundarbus.

– Kā skaņdarbu piefiksējat?

– Tas noteikti ir nošu pieraksts, protams, bez notīm īsti nevar iztikt. Ir iespējams kaut ko improvizēt, ja ir jāveido fona mūzika. Teātrī es tiešām visu notīs nepiefiksēju, un par to man vēlāk ir bijis žēl. Reizēm vajadzēja ļoti ātri sacerēt kaut ko, kas nepieciešams attiecīgajam skatam, izpildīt kādu režisora ieceri. Ja es tur biju iesaistīta, tad pati varēju arī pie instrumenta kaut ko darīt, neko nepierakstot. Bet lielākoties visi profesionālie komponisti piefiksē notis.

– Kā jūs glabājat savus skaņdarbus? Jums ir kaudze ar nošu grāmatām, burtnīcām?

– Jā, zināma nekārtība ir. Vispār būs jāķeras laikam pie savu materiālu sakārtošanas, lai citi arī var tajos orientēties, ja gadījumā tāda vajadzība rodas. Atzīstos, neesmu sevišķi rūpīga savu materiālu glabātāja. Labi vien ir, ka tagad pieprasa darbus paralēli savam arhīvam nodot arī Nacionālās bibliotēkas Mūzikas nodaļā. Tas ir tāds ļoti stingrs noteikums, it sevišķi tad, ja šie darbi ir uzrakstīti ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu. Reizēm jau nozaudējas tie darbi, it īpaši tā mēdza notikt tolaik, kad mums nebija pieejami kopējamie aparāti, kā mūsdienās, līdz ar to man šis tas ir gājis arī zudumā. Savu reizi māksliniekiem esmu iedevusi kādus materiālus, kas pēc tam kaut kur aizceļoja un neatgriezās pie manis.

– Kāda ir sajūta tādos gadījumos?

– Nav patīkami, diezgan skumīgi. Atjaunot sacerēto ir sarežģīti, ja nav saglabājies normāls melnraksts, kur viss ir piefiksēts. Pazaudēt vienīgo eksemplāru ir visnotaļ bēdīgi. 

– Varbūt, runājot mūzikas terminoloģijā, pāriesim uz citu noti – vai jūs jau ilgi dzīvojat Ogrē?

– Jā, lielāko sava mūža daļu esmu mitinājusies šeit, no 1986. gada. Drīz jau varētu svinēt apaļu jubileju, 40 gadu, kopš esmu ogrēniete.

– Kā dzīves ceļš jūs atveda uz šejieni?

– Nonācu te pavisam sadzīvisku iemeslu dēļ. Vispār esmu dzimusi rīdziniece, galvaspilsētā pavadīju bērnību, skolas laiku un arī studiju gadus. Līdz pusaudžu gadiem dzīvoju Pārdaugavā, sava vectēva celtajā savrupmājā Kūdras ielā, netālu no Botāniskā dārza. Padomju laikā manai ģimenei diemžēl lika to atstāt. 1971. gadā šo māju nolīdzināja ar buldozeru. Botāniskais dārzs man joprojām ir ļoti iemīļota pastaigu vieta gan ar ģimeni, gan ar draudzenēm. Pēc mājas nojaukšanas mums Iļģuciemā piešķīra tādu nelielu dzīvoklīti, kurā nodzīvojām kādus 10 gadus. Vēlāk izmainījām to uz drusku lielāku dzīvokli Ogrē, Kartona fabrikas rajonā. Biju apprecējusies, kļuvusi par mammu dēlam un meitai. Mums vajadzēja plašāku mitekli. Šis bija tas sadzīviskais moments.

– Vai likās viegli no rīdzinieces kļūt par ogrēnieti?

– No sākuma bija pagrūti pierast. Jo tolaik es Ogres Mūzikas skolā strādāju tikai tādā apvienošanas kārtībā, mans pamatdarbs bija Rīgā, metodiskajā centrā. Bet pamazām man iepatikās, un nu jau es šeit jūtos tīri labi. Te arī bērniem ir piemērota vide. Vienīgi pastāvīgi jāsaskaras ar transporta problēmām, drusku kaitina nesaskaņotie autobusu un vilcienu saraksti, līdz ar to, lai nokļūtu, piemēram, Rīgā vai no Rīgas, atgriežoties pēc koncertiem, Ogrē, jāpatērē bieži vien ilgāks laiks, nekā gribētos.

– Nekad nav bijusi vēlme pašai braukt pie stūres, lai nebūtu tik daudz laika jāpatērē sabiedriskajā transportā?

– Jā, tas brīžam ir ienācis prātā, bet dažādas situācijas man šo vēlmi atceļ. It kā to braukšanu pat esmu apguvusi, bet allaž kaut kas patraucēja un līdz eksāmeniem tā arī netiku. Mašīnas man arī šobrīd nav, kaut vienu brīdi bija. Ja manā cienījamajā vecumā tas nebūs pārāk sarežģīti, tad varbūt atsākšu mācīties no jauna. Kā jau varat iedomāties, man vēl pagaidām ir ļoti daudz visādu citu darbu, jo paralēli pasniegšanai turpinu nodarboties ar radošo darbu, skaņdarbi arī tiek atskaņoti, pasūtīti, jāraksta. Nevaru nemaz tik viegli atslēgties no šā procesa. 

– Ogre laika gaitā ir attīstījusies un mainījusies. Piemēram, bibliotēka tagad ir viena no fantastiskākajām ēkām Latvijā.

– Jā, mums ir ļoti skaista bibliotēka. Un arī Mūzikas skola, kas visus šos gadus atrodas ēkā, kuru mēs, pedagogi, 1991. gadā atkarojām Mūzikas skolas vajadzībām, piedaloties piketā. Agrāk bija diezgan sarežģīti: Mūzikas skola darbojās kādās trijās dažādās adresēs, kurās mēs strādājām, skrējām no vienas mājas uz otru, kā nu mums tas stundu saraksts bija salikts. Tagadējā notariāta kantorī atradās Mūzikas skolas galvenā ēka. Tad vēl nodarbības notika tādā koka mājiņā pie Līkā tilta. Tā bija ļoti sliktā stāvoklī. Daži skolotāji laikam pat strādāja savās mājās, uzņēma audzēkņus. Tā ka tajos 90. gados Mūzikas skolai krietni uzlabojās situācija. 

– Kāds šobrīd ir jūsu dzīves ritms?

– Pašreiz es strādāju Kārļa Kažociņa Madlienas Mūzikas un mākslas skolā, kas arī atrodas Ogres novadā, līdz ar to nekur tālu neesmu aizklīdusi. Tur pasniedzu gan teorijas priekšmetus, gan fakultatīvo kompozīciju jeb muzikālo jaunradi, šogad klāt nākusi arī klavierspēle. Turpinu strādāt pedagoģisko darbu, kaut brīžiem jau gribas doties atpūtā. Vēl cenšos atlicināt kādu brīdi arī savam vaļaspriekam – dziedu Ogres Skolotāju kamerkorī. Arī ceļošana ir iemīļots vaļasprieks, brīžiem arī fotografēšana un, protams, koncertu, mākslas izstāžu un citu kultūras pasākumu apmeklēšana. Laiks jāatrod arī mazbērnu apciemošanai un reizēm arī mazāko pieskatīšanai, pamācīšanai, kopējām izklaidēm.

– Vai esat agrais vai vēlais putniņš? 

– Tagad uz vecumdienām jau laikam jāsaka – gan, gan. Miega laiks saīsinās krietni. Nevaru pārāk ilgi nogulēt no rīta, un agrāk aiziet gulēt vakarā arī nesanāk.

– Tāpēc, ka ir daudz darbu un pienākumu?

– Ne tikai. Arī intereses visādas, gribas kaut ko izlasīt, kādu labu raidījumu noklausīties, filmu noskatīties vai pabeigt iesāktu darbiņu. Es agrāk par vienpadsmitiem, pusdivpadsmitiem galīgi nevaru noskaņoties uz gulētiešanu. 

– Kas ir pirmais, ko no rīta pēc pamošanās izdarāt? Ejat uzreiz gatavot kafiju?

– Nē, kafiju es dzeru drusku vēlāk. Man sanāk diezgan lēni mosties un ieiet dienas ritmā. Pirmās brokastis ir tēja un auzu pārslu putra ar augļiem un pienu, uzbriedināta ar vārošu ūdeni. Šī recepte man iegājusies no 90. gadiem, kad darbojos Daugavpilī. Toreiz gandrīz visi nopelnītie līdzekļi bija jāatstāj ģimenei, un es pasāku putru gatavot šādi, kas bija krietni lētāk. Daugavpilī es parasti nakšņoju pēc vajadzības savā kabinetā, kur man bija dīvāns un elektriskā tējkanna, ar kuru varēju uzsildīt ūdeni. Pusdienās bija kaut kāds buljona kubiņš klāt, tādā stilā apmēram, tā sadzīviski izstāstot. Man tās auzu pārslas iepatikās. Saglabāju šo ieradumu arī tagad, lai gan būtu iespēja pagatavot arī kaut ko sarežģītāku.

– Kurā brīdī sēžaties pie klavierēm?

– Tas ir atkarīgs no situācijas. Ja man jau karājas afiša ar ieplānotu atskaņojumu un vēl kaut kas tur jāraksta, tad tā iesildīšanās ir krietni ātrāka. Es ap pulksten desmitiem ķeros pie kafijas, tad man ir otrās brokastis. Klavieres es diezgan reti spēlēju mājās, biežāk skolā. Lai rakstītu mūziku, ne vienmēr jāsēž pie instrumenta, laika gaitā ir jāattīsta arī iekšējā dzirde.

– Jūs šogad svinēsiet ļoti skaistu jubileju.

– Cik nu skaista, bet tāds gads ir pienācis, gribot negribot laikam būs jāsvin. Faktiski gads jau iesākās ar dažādiem jaunāko skaņdarbu atskaņojumiem. Man tiešām ir paveicies ar atskaņotājmāksliniekiem, kuri vēlas spēlēt manu mūziku. Piemēram, nesen arī bija viens atskaņojums Latviešu kamermūzikas jaunumu koncertā Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē, kur Rihards Plešanovs ar Miķeli Dobičinu atskaņoja manu skaņdarbu «Balsis un atbalsis klavierēm, čellam un elektronikai». Savukārt 23. oktobrī kamerorķestra «Sinfonia Concertante» koncertā bija pirmatskaņojums koncertskaņdarbam «Jūras vēja dziesma fagotam un stīgu orķestrim». 

– Tātad šis ir jūsu jubilejas gads?

– Jā, faktiski no pagājušās koncertu sezonas. Kamermūzikas darbs ar čellu jau ticis vairākkārt atskaņots citās koncertzālēs. Man šajā Latvijas Komponistu savienības rīkotajā koncertā tas bija kāds ceturtais vai piektais atskaņojums. Kaut arī darbs ir uzrakstīts samērā nesen, apmēram pirms gada tas tika uzrakstīts un pirmatskaņots. Tāpat man ieplānoti divi autorkoncerti. Viens gaidāms 30. novembrī kopā ar kolēģi Alvilu Altmani, kuram ir pusapaļa jubileja, par pieciem gadiem vairāk nekā man. Komponistu savienība mums atvēlējusi Latviešu biedrības nama Zelta zāli kamermūzikas atskaņojumiem. Savukārt manā īstajā dzimšanas dienā, 12. decembrī, man ir piedāvāts viendaļīgs koncerts Rīgas Svētā Pētera baznīcā. 

– Kā mēdzat atzīmēt savu dzimšanas dienu? Ar koncertiem?

– Kaut kā ir sagadījies, ka pēdējā laikā es apaļās jubilejas tiešām nosvinu ar koncertiem. Tas ir arī diezgan noslogots un trauksmains laiks. Bet pēc tam atkal ir patīkami atskatīties uz kādu noietu dzīves posmu. Pusapaļā jubileja iegadījās kovida laikā, tad es varēju atļauties neko nerīkot. Ar ģimenes locekļiem vienīgi pasēdējām kafejnīcā «Zelta liepa», Ogrē. Laba vietiņa. Tur bija noteikums līdz 10 cilvēkiem pie viena galdiņa, bet mēs bijām kopā 11 ar jaunāko mazmeitiņu – toreiz vēl nepilna gada vecumā! Mazmeitiņa bija pavisam maziņa. Protams, jauki ir gan tā, gan tā, bet, kā jau teicu, apaļās jubilejas tomēr vajag atzīmēt ar koncertiem. Pēdējā tāda man bija pirms desmit gadiem, tad notika divi autorkoncerti. Viens Latviešu biedrības namā, otrs – Rīgas Svētā Jāņa baznīcā ar ērģeļmūziku un instrumentāliem un vokāliem darbiem ērģeļu pavadījumā. 

– Vai bērni arī ir gājuši jūsu pēdās?

– Man ir četri brīnišķīgi bērni, katrs ar savu specialitāti. Kaut arī visi četri ir beiguši Ogres Mūzikas skolu, viņi strādā visdažādākajās profesijās. Vecākais dēls Mārcis ir datorsistēmu speciālists. Viņš bērnībā spēlēja fagotu un ir pabeidzis Mūzikas skolu tepat Ogrē. Savukārt visas manas trīs meitas savulaik spēlēja vijoli, Mūzikas skolā beidza vijoles klasi. Vecākā meita Gundega strādā par juristi, viņas vidējā meitiņa tagad mācās Ogres Mūzika skolā, vecākā apmeklē Ogres ģimnāziju, bet dēls laikam tomēr nevēlas iet Mūzikas skolā, nodarbojas ar sportu un mācās Ogres pamatskolā. Mana vidējā meita Austra vienīgā ir izvēlējusies pedagoga profesiju, viņas vecākā meitiņa mācās Jūrmalas Mūzikas skolā. Savukārt mana jaunākā meita Lelde universitātē ir beigusi politologus, pēc tam vēl papildinājusies Baltijas jūras reģiona valstu maģistrantūras programmā un tagad ir Iekšlietu ministrijas darbiniece.

– Tad jau mūzika visiem jūsu bērniem ir tuva.

– Jā, meitas studiju gados dziedāja Latvijas Universitātes jauktajā korī «Juventus», dēls reizēm nedaudz pievērsās folklorai Siguldas folkloras kopā «Senleja». Tā kā mana vedekliņa nāk no Siguldas, tad kādu laiku abi kopā darbojās tur. Dēls ir ļoti zinošs, muzikāli jūtīgs un saprotošs klausītājs arī nopietnās mūzikas koncertos. Arī meitas iespēju robežās apmeklē koncertus, operu izrādes kopā ar ģimenēm.

– Jums nudien ir ļoti kupla ģimene. Vai zināt no galvas savējo dzimšanas dienu un vārda dienu datumus? 

– Jā, vēl tik traki nav. Kaut gan daži datumi arī jāpieraksta kalendārā. Man ir pieci mazbērniņi, vecākajai meitai ir trīs bērni, vidējai – divi. Jaunākā meita tikai pirms gada apprecējās. Cenšamies cits citu apsveikt vismaz lietotnē «WhatsApp», ja neesam uz vietas un nevaram to izdarīt klātienē.

– Drīz sāksim svinēt dažādus svētkus, gaidāma Lāčplēša diena, Latvijas dzimšanas diena, tad jūsu jubileja, pēc tam Ziemassvētki, Jaunais gads. Vai šos svētkus arī svinat ģimenes lokā?

– Tā kā man ir dzīvoklis un nav tik plašu telpu kā meitām, biežāk mēs braucam pie manas vidējās meitas uz Pumpuriem, uz Jūrmalu. Nedaudz agrāk, kad mūsu vēl nebija tik daudz un jaunākās meitas vēl nebija precējušās, braucām arī uz Sēliju pie vecākā znotiņa Inta mammas Vēsmas svinēt visi kopā. Esam arī svinējuši Siguldā, bet tagad pēdējā laikā biežāk iznācis doties uz Jūrmalu. Visādi varam variēt, kā kuru gadu. 

– Svētkos visa lielā saime esat kopā.

– Gandrīz visa, ja nu vienīgi kāds netiek vai ir devies, piemēram, ceļojumā. Mana vedekla Antra ir horeogrāfe un deju kolektīvu vadītāja. Gadās, ka viņai jāpiedalās izbraukumos vai jāorganizē kāds pasākums uz vietas Siguldā. Tad mēs tiekamies kādā citā datumā atsevišķi. Tā jau cenšamies sanākt pēc iespējas kuplākā skaitā. Sevišķi jauki ir vasarā, tad var rīkot dārza svētkus. Man ļoti mīļa vieta ir Alūksne, kur esmu pavadījusi bērnības vasaras. Manas vecmāmiņas māsai tur bija namiņš meža ielokā, pilsētas nomalē, kur arī tagad man iznāk drusku uzturēties gan brīvdienās, gan vasaras brīvlaikos. Tā kā mana dzimšanas diena ir ziemā, man patīk vasarā svinēt vārda dienu, tas ir 17. augusts. Parasti tā atzīmējam atvadas no vasaras. Apmēram ap to datumu atbrauc gan bērni ar mazbērniem, gan arī draugi, kuri tobrīd ir tuvumā.

– Lai tad izdodas nosvinēt savu jubileju un sakomponēt vēl daudz skaistu skaņdarbu! 

– Paldies! Es tā ceru. Aicinu visus apmeklēt gan manus, gan citu komponistu koncertus!