Āfrikas samus (latīniski – Clarias gariepinus), ko viņš audzē vasaras sezonās īpašā ar sauli apsildāmā baseinā, viņu dzimtajā pusē īsti par komerczivi neuzskata. Latvijas uzņēmēji, apmeklējot Ruandu un Zimbabvi, mēģina šo nostāju mainīt, un, iespējams, ar laiku tas tur kļūs par biznesu.

Vēlme eksperimentēt

Kad 1998. gadā tika dibināta Latvijas Vēžu un zivju audzētāju asociācija, Baltaču kā konsultantu vietējās attīstības jautājumos uzaicināja iesaistīties projektu un stratēģijas attīstības lietās. Pirms tam ar šo jomu, kā pats saka, nebija nekādu «attiecību», pat ne makšķerēšanas līmenī. Šīs organizācijas dibinātājs bija bioloģijas doktors Augusts Gunārs Ārens, kam šobrīd ir jau 98 gadi, un, gadiem ejot, vajadzēja domāt, kurš pārņems asociācijas vadību. Ar laiku Baltačs arvien vairāk iesaistījās šajā darbā un sāka apsvērt, vai arī pašam nepievērsties zivju audzēšanai. Galu galā priekšroku deva siltūdenī dzīvojošajiem Āfrikas samiem, kam labai attīstībai ūdenim vajadzīgi 28 līdz 30 grādi. «Man kā inženierim pēc pamatizglītības gribējās izmēģināt, vai ar saules siltumu vien vasara mēnešos var arī Latvijā izaudzēt šīs zivis,» izvēli skaidro Baltačs. Domāts, darīts – un nu jau vairākus gadus īpaši tam paredzētā siltumnīcā, kurā ūdeni baseinā sasilda saule (tās siltumu uzkrāj melnās caurules) bez jebkādiem citiem enerģijas avotiem, tas veiksmīgi tiek darīts. Parasti baseinā vajadzīgā temperatūra tiek sasniegta jūnija vidū ap vasaras saulgriežiem, taču ir bijuši gadi, kad tas noticis agrāk – pat 30. aprīlī. Un tādos apstākļos atšķirība ir ļoti redzama, jo pa pusotru mēnesi zivis ievērojami paaugas.

Uz jautājumu, kā siltummīles jūtas tik vēsā un lietainā vasarā, kāda bija pērn, Baltačs neslēpj – tas bijis tukšais gads, jo ūdens tā arī neuzsila līdz vajadzīgajai temperatūrai, līdz ar to zivju mazuļus nebija vērts pirkt. Taču tiem, kam uzņēmējdarbībā paliek pāri siltums, kā, piemēram, maizes ceptuvei, tā var būt laba blakus nodarbe jebkurā laikā, jo nav jābažījas par to, ka pietrūks saules siltuma. Diemžēl tādiem audzētājiem kā viņš ir jārēķinās, ka var arī būt tā, ka jūlijs pēkšņi iegriežas lietains, un tad zivis apstājas augšanā, jo lāga negrib ēst. 

Dīķis kā mazdārziņš

Toties nav ļaunuma bez labuma – varavīksnes forelēm, kas tiek audzētas dzirnavu kanālā, tādi laika apstākļi bija pa prātam. Bet ir bijis otrādi – ļoti karstās vasarās, kad upē beidzas caurtece, foreles aiziet bojā. Baltačs norāda, ka ir arī citi riski, un tie ir zivju «bendes». Ar tiem saskāries, kad mēģinājis zivis audzēt dīķī – ja ar ūdriem ticis galā, tad ar zivju gārņiem ne. Tie izķer vai savaino zivis tā, ka ne tikai citiem, bet arī pašam ēšanai neiznāk. Var jau, protams, pārvilkt tīklu pāri ūdens virsmai, taču tad viss ainaviskums ir vējā. 

Starp citu, šobrīd arvien populārāks kļūst koncepts – dīķis kā mazdārziņš. Asociācija kopā ar Lauku atbalsta centru rīko seminārus (28. aprīlī tāds plānots Rūjienā), kuros interesentus iepazīstina ar to, kā pat mazā pirts dīķītī izaudzēt, piemēram, karpas. Ja ielaid ūdenī 50 puskilogramīgas, tad var rēķināties pat ar 100 kilogramu «ražu». 

Nav liels bizness

Lai gan Baltačam zivju audzēšana nekāds lielais bizness neesot, jo 10 m3 tvertnē sezonas laikā var izaudzēt ap 500 kilogramu samu, tomēr tas ir viens no veidiem, kā sevi un arī citus nodrošināt ar svaigām zivīm. Tā kā tas ir reģistrēts akvakultūras uzņēmums, kuru regulāri pārbauda Pārtikas un veterinārais dienests, tas dod tiesības realizēt produkciju citiem. Baltačs sezonas laikā piedāvā iegādāties svaigas, izķidātas un atdzesētas zivis, un ir klienti, kas labprāt izmanto iespēju pirkt pa taisno no ražotāja, iepriekš piesakot, cik daudz vēlas. To, ko vasaras beigās neizdodas realizēt, liek žāvētavā. Pēc tam vakuumpakās un saldētavā iekšā. Ja to pareizi atlaidina, tad garšo kā tikko no kūpinātavas izņemts, teic Baltačs. Ēdot visu ziemu pats un cienā arī viesus, arī tos, kas atbraukuši iepazīties ar Krapes viedo ciemu. 

Protams, to var darīt arī lielākos apjomos, kā tas notiek, piemēram, zivju audzētavā «Purviņos», Secē, no kurienes Baltačs iepērk zivju mazuļus. Kā viens no veidiem, kā to var darīt – izmantojot lielus kubulus, kuros pārvadā šķidrumus. Tie ir labi piemēroti Āfrikas samu audzēšanai, jo tā ir ļoti izturīga zivs. Tā var izdzīvot pat netīrā ūdenī, kurā citas sugas, visticamāk, aizietu bojā. Tas tāpēc, ka tai ir divas elpošanas sistēmas – ja nepietiek skābekļa ūdenī, tad tā izbāž degunu laukā un ieelpo atmosfēras gaisu. «Akvakultūrā būtiska ir ūdens kvalitāte, tāpēc jānodrošina tā recirkulācija, dezinfekcija, tas viss prasa lielus ieguldījumus. Tas, ka, audzējot samiņus, var tam nepievērst tādu uzmanību, man bija būtiski,» teic Baltačs. Viņš gan atzīst, ka pēc pirmā gada izmēģinājuma nācies secināt, ka gluži tā vis nevar. Pēc tam, kad pirmā raža no pannas nonākusi šķīvī, bijis šoks – tā nebija ēdama. Kas par vainu? Izrādījās, ka, šmucē dzīvojot, garša arī kļūst šmucīga. Mācība bija skarba un skaidra, proti, pirms realizācijas, samiņiem jāļauj nedēļa vai desmit dienas padzīvot tīrā ūdenī. Ja to atceras, tad tas ir izcili garšīgs, ar vērtīgām uzturvielām un maz asakām. Lai citiem nebūtu jākāpj uz šiem vai citiem grābekļiem, labi noder citu pieredze, un asociācija ir viens no avotiem, kur to iegūt, uzsver Baltačs. Viņš iesaka interesentiem, kas vēlētos šajā jomā darboties, izlasīt Zivsaimniecības jaunākajā gadagrāmatā (2025) publicēto par to, kā izveidot neliela apjoma zivju audzētavu. 

Siltumnīca ar baseinu un ūdens sildīšanas caurules Āfrikas samu audzēšanai

Par komerczivi neuzskata

Liels notikums Baltača dzīvē bijuši braucieni uz Āfriku – Zimbabvi un Ruandu, ko rīkoja Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs (LLKC) ar mērķi – ko Latvijas speciālisti šo valstu lauksaimniekiem var palīdzēt attīstības un sadarbības ietvaros? Tā kā Āfrikas puse vēlējās pie sevis redzēt arī vienu cilvēku no akvakultūras jomas, LLKC vērsās pie Baltača ar jautājumu, vai viņš nevēlas pievienoties šim braucienam. Kā nu ne?! Tāda iespēja apvienot lietderīgo ar patīkamo! Vieglprātīgi tam nav piegājis – nopietni gatavojies, lai pārstāvētu savu cunfti. Grupā bez viņa bija vēl pieci dažādu jomu speciālisti – piena, dārzeņu audzēšanas, lopkopības, mehanizācijas, kā arī vēl viens kolēģis no akvakultūras. Pirmie iespaidi? Ruanda, kas teritorijas ziņā ir divreiz mazāka par Latviju, bet iedzīvotāju septiņas reizes vairāk, pārsteigusi ar tādu tīrību un zaļumu, kādu nekur citur nav redzējis. Vadāti pa dažādiem lauksaimniecības uzņēmumiem, arī zivju audzētavām. «Prasīju, vai Āfrikas sami arī ir. Atbildēja, ka nav. Biju neizpratnē – kā var nebūt tur, kur ar sauli un siltumu nav nekādu problēmu un kur tie dzīvo grāvjos un upēs?» Kā iemesls, kāpēc tos neaudzē komerciāli, minēts pieprasījuma trūkums. Kad savukārt viesnīcas restorānā šefpavāram vaicājis, vai pagatavotu Āfrikas samu, ja to piegādātu, – viņš attraucis, ka ar lielāko prieku. Kāpēc tad nav? Tāpēc, ka neviens nepiedāvājot. Tika dzirdēti arī citi iemesli, drīzāk – aizspriedumi, jo, lūk, sams nemaz neizskatās pēc zivs – paraug, kādas tam acis un ūsas! Iespējams, ka patiesībā pie vainas ir tā pati viņa paša pirmajā gadā pieļautā kļūda – tie pirms realizācijas netiek paturēti tīrā ūdenī, spriež Baltačs, piebilstot, ka galu galā abi ar kolēģi kļuvuši par lielākajiem aģitētājiem un instruktoriem, kā Āfrikā izaudzēt Āfrikas samu. Ar tādu lozungu arī citugad apmeklējuši Zimbabvi. 

Ne viss ir pašsaprotami

Pērn īpašs notikums bija arī piedalīšanās Āfrikas lauksaimniecības izstādē «ACAT 2025» Ruandas galvaspilsētā Kigali, kur stāstījis, kā ar dažādiem videi draudzīgiem līdzekļiem uzlabot apstākļus zivīm. Vai afrikāņi ir atvērti šādiem padomdevējiem? Gan jā, gan nē. Viņi ieklausās, taču praktiski izmaiņas notiek lēni. Lūk, piemērs. Reiz aizvesti uz 21 kilometru garu izbetonētu apūdeņošanas kanālu, kurā ūdens tiek iesūknēts no upes. Pirms tas nonāk uz laukiem, ūdenim tiek pievienoti minerālmēsli, un tad tas pa caurulēm tiek novadīts uz katru vadziņu. Ļoti moderns publiskās un privātās partnerības projekts, ar ko tur ļoti lepojas. «Mēs ar kolēģi rosinājām izmantot šo kanālu arī zivju audzēšanai, jo tas dotu biznesam dubultu pievienoto vērtību. Skaidrojām, ka tā ūdens daļa, ko zivis piemēslos, būs labas barības vielas augiem, līdz ar to mazāk būs jāizmanto minerālmēsli.» Latvijā šāda pieeja liktos pašsaprotama, taču Āfrikā to uztvēra piesardzīgi, jo, lūk, tas varot kaitēt augiem. Tajā pašā laikā pāris stundu brauciena attālumā ir saimniecība, kur zivju dīķa ūdeni izmanto laistīšanai, un tur viss aug griezdamies, pierādot, ka nekāda kaitējuma nav. Kad ieteikuši uz turieni aizdoties un pārliecināties savām acīm, apsolījušies, ka to izdarīs, bet, kad nākamajā gadā painteresējušies, vai ir tur bijuši, izrādījās, ka ne. «Jāsaprot, ka daudz ko nosaka gan atšķirīgās kultūras, gan domāšanas veids. Mēs jau arī ne uzreiz esam atvērti kam jaunam, vajadzīgs laiks, lai to pieņemtu. Un nav jau tā, ka no Āfrikas ļaudīm mums nav ko pamācīties, piemēram, kā vieglāk izturēties pret dzīvi.»

Jauni plāni

Arī šogad ir iecerēts turpināt sadarbību – gan divu speciālistu brauciens uz Āfriku, gan trīs Āfrikas speciālistu – uz Latviju, kur viņi uz vietas redzētu, kur un kā tiek audzēti Āfrikas sami. Šobrīd ir iesniegts projekta pieteikums, un nu jāgaida atbilde, vai tas tiks apstiprināts. Šis un iepriekšējie ir Ārlietu ministrijas finansēti projekti (LATDEV) attīstības sadarbības ietvaros kā palīdzības sniegšana trūcīgām un mazāk attīstītām valstīm.

Runājot par citiem plāniem, Baltačs atklāj, ka šobrīd tiek gatavots projekta pieteikums par Lobes upes sakārtošanu visā tās garumā – tā, lai uzlabotu tās ūdens kvalitāti un caurteci. Šobrīd tajā ir ļoti daudz kritalu, kas traucē arī laivotājiem. Spēkus apvienojot, ir paredzēts ne tikai upi, bet palienes pļavas atdzīvināt, kā arī mazo laivošanas infrastruktūru un pieejamības vietas pie upes izveidot. Ir arī domāts pirms un pēc tīrīšanas darbu beigām pārbaudīt ūdens kvalitāti.