Mazākais Latgalē

Viens pieturas punkts Preiļos ir Ceļmalas kapela – mazākais dievnams Latgalē. Atklāts un iesvētīts 2007. gada 15. aprīlī. Raiņa bulvāra malā, pagalmā, uzcelta miniatūra koka baznīca, kas paredzēta visiem kristiešiem. Tāda bijusi preilēnieša fotomākslinieka Igora Pliča ideja, un viņš to īstenojis. I. Pličs esot stāstījis, ka slavenais novadnieks kinorežisors Jānis Streičs, ciemojoties šajā Ceļmalas kapelā, atzinis, ka pēc sajūtām «nekur tik tuvu pie Dieva nav bijis, kā šeit».

Daudz informācijas par Ceļmalas kapelu rakstos neatradīsiet, bet tā sevi apliecina darbos – gaida ikvienu, kurš vēlas mirkli pavadīt klusumā un pārdomās.

Īpašums no rokas rokā

Lai stāstītu par Preiļu pili, nākas izzināt pilsētas vēsturi. Preiļu vārds rakstītajos avotos pirmo reizi minēts 1348. gadā sastādītā dokumentā, savukārt Baltijas vāciešu izcelsmes valodnieks un etnogrāfijas pētnieks Augusts Bīlenšteins norādījis, ka Preiļi kā apdzīvota vieta pastāvējusi ap 1250. gadu. 1382. gadā Preiļi nonākuši grāfu Borhu īpašumā, kurus uzskata par pilsētas dibinātājiem, jo tā piecsimt gadu garumā piederējusi šai vecākajai dižciltīgo dzimtai Eiropā. Borhu «mantojums» Preiļos ir nepilnus 50 hektārus plašais muižas parks, ko viņi iekārtoja, labiekārtoja un pārveidoja. Pēdējās parka pārveides laikā tas ieguva daudzas skulptūras, 13 hektāru aizņem sarežģīta dīķu sistēma ar vairākām salām un pussalām, par kurām aizvien klīst pikanti nostāsti. Iespējams, ka Preiļu parka plānojumu projektējis itāļu arhitekts Vinčenco Macoti.

Parks tika norobežots no apkārtējās teritorijas ar dziļu grāvi un mūra valni. Iebraucamais ceļš uz pili veda no rietumu puses, kur bija iestādīta četru rindu koku aleja un uzbūvēti balti mūra vārti. Sarkanu ķieģeļu vārti bija arī dienvidu pusē, kur sākās ceļš uz Aglonu. 

Parkā bija daudz dažāda lieluma kanālu un strautu, kas savieno dīķus. Lai varētu šķērsot kanālus, tika uzbūvēti tiltiņi. Grāfu Borhu laikā tie bija ļoti skaisti, rotāti ar sfinksām un citām skulptūrām.

Deviņpadsmitā gadsimta sākumā angļu neogotikas stilā sākta jau ceturtās pils celtniecība Preiļos (pirms tam būvētās pilis tika nopostītas karos), bet tās īpašnieks Mihaels Borhs 60. gados savus īpašumus nezināmu iemeslu dēļ sāka izpārdot. Tādā veidā pie Preiļu pils tika poļu muižnieks Jans Mols, kas tur saimniekoja no 1873. līdz 1891. gadam uz pilnvaras pamata, bet oficiālais īpašnieks bija vācu barons Johans Ungerns-Šternbergs. No 1891. līdz 1910. gadam Preiļi piederēja krievu muižniekam, cara galma kambarkungam un vēlākajam Krievijas sūtnim Itālijā un Zviedrijā Konstantīnam Guļkevičam, bet no 1910. līdz 1920. gadam – vācu muižniekam Kārlim Hipiusam.

Skanīgā kapela

Kad būsiet Preiļos un staigāsiet pa muižas parku, iespējams, būsiet pārsteigti par tā plašumu. Tomēr iespaids nebūs pilnīgs, ja kapelā nebūsiet dzirdējuši skanīgo gides Irēnas Kjarkužas dziedājumu. Skudriņas pār kauliem un asaras acīs gandrīz visiem, kas to klausījušies. Viņa pati smej, ka nav bijis nolūks dziedāt operā. Preiļu tīrradnis viņa ir. Noteikti!

Preiļu muižas kapela celta vecās koka baznīcas un kapsētas vietā. Ēkas celtniecībai izmantoti laukakmeņi, un tā ir veidota rotondas formā, fasādi rotā Romas panteons ar četrām kolonnām. 2000. gadā izrakumos pie kapelas tika atrasti seni apbedījumi. Kapela ir atjaunota, tajā izvietotas renesanses laika mākslinieku gleznu kopijas. Toronto dzīvojošais ārsts un sabiedriskais darbinieks Eduards Upenieks ziedoja savus līdzekļus, bet gleznu kopijas izgatavoja Latvijas Mākslas akadēmijas studenti. Jā, un kapelā ir arī tēlnieces Ēvī Upenieces ģipsī veidotās sieviešu skulptūras.

Ieva, Ādams un čūska

Romantiskā stilā veidotais pils parks nevar pastāvēt arī bez skaistām un smeldzīgām leģendām. Staigājot pa pils parku, varat mēģināt ieraudzīt Borhu monogrammu, ko veido kanālu labirints. To likusi veidot kundzene pēc tam, kad vīrs aizgājis pie dieviem. Bet par to varēsiet lasīt nedaudz tālāk.

Mūsdienās daudzi paši savu dzīvi izliek apskatei sociālajos tīklos, bet citi tiek aprakstīti bulvārpresē. Mazliet «dzeltenuma» netiek slēpts arī ekskursiju laikā Preiļu pils parkā. Kā smejies, no dziesmas vārdus neizmetīsi.

Borhiem nekas cilvēcisks nebija svešs, arī mīlas lietās ne. Karstasinīgi ļaudis bijuši, ko tur slēpt. Vietējā leģenda stāsta, ka uz Ievas un Ādama vārdā nosaukto saliņu grāfs Borhs īries kopā ar skaistām Preiļu meitenēm. Naktīs. Grāfiene zinājusi un cietusies, bet cik ilgi tad var aizvērt acis uz vīra izdarībām! Kad pacietības vadzis lūzis, grāfiene likusi izlaist uz salas odzes (vai arī tikai vienu), un kādā kaisles naktī indīgā čūska grāfu sadzēlusi. Viņu izārstējusi vietējā pūšļotāja, un miesaskārais aristokrāts sievas mājienu sapratis – nekādu piedzīvojumu ar vietējām meičām. Lai saglabātu vismaz atmiņas par saldajām naktīm, grāfs licis vietējam tēlniekam izveidot Ievas un Ādama skulptūras un novietot uz salas. Ādamam bijuši kaislīgā kunga sejas vaibsti, Ievai – smukās preilēnietes ģīmis.

Saliņa atjaunota 2018. gadā un pēc gada tika apbalvota ar pirmo Latvijas Ainavu arhitektūras balvu nominācijā «Kultūrvēsturiskā ārtelpa».

Skumjā leģenda par mīlestību

Jau gadu desmitiem Preiļu viesiem tiek vēstīta leģenda par to, kā radies Mīlestības kalniņš. Tā ir kāda jauna mednieka kapavieta. Mednieks iemīlējies tuvumā esošās muižas kalponē Gundē, kura, pats par sevi saprotams, bijusi skaista un godīga. Jaunie ļaudis gatavojušies kāzām. Bet... jaunais mednieks Borhu pils parkā nošāvis pīli. Skaļais plīkšķis nobiedējis grāfu, viņu ķērusi trieka, un kungs uz vietas bijis beigts. Grāfiene – tā pati, kura vieglu roku atdeva vīru odzes indei, vai jau cita – saniknojās, lika mednieku piesiet pie staba un dzīvu apbērt ar zemi. Vīra piemiņai viņa vēlējusi izrakt kanālus monogrammas veidā. 

Savukārt Gunde vēlējusies palikt mīļotā tuvumā un devusies strādāt pie Borhiem par vēdera tiesu, taču ātri vien nomirusi ar diloni. 

Gundi bija nolūkojis arī Borhu pils dārznieks. Atriebīgs pēc rakstura, viņš nolēmis liegt mīlniekiem būt vienam otra tuvumā arī pēc nāves, tāpēc apglabājis Gundi, cik vien iespējams, tālu – citā parka malā – un starp abām kapavietām izracis kanālu.

Mazliet spocīgi

Savulaik no mutes mutē klejojis nostāsts par parkā apraktām bagātībām, kas neesot atrastas kopš Napoleona kara laikiem 19. gadsimta sākumā. Grāfs Borhs bēdzis no kara un licis norakt dārgumus pils vecākajam sulainim. Tas paaicinājis palīgā dažus vīrus. Pēc darba palīgi nonāvēti, bet sulainis nomiris, nesagaidot kungu atgriežamies. Neesot zināms, kur atrodas noslēptie dārgumi. Meklējumi bijuši bez rezultātiem. 

Starp citu, zem Preiļu pils kapelas grīdas atrodas grāfu ģimenes kapenes un tur šad un tad spokojusies negantā grāfiene. Pēc savas nāves, protams.