Kad reiz iztēlojāmies savu nākotni, mēs domājām par automašīnu lidošanu gaisā un staigājošiem robotiem pa ielām. Nākotne atnāca ātrāk, nekā mēs to gaidījām, bet - citā formā un formā.
Gaisā nav lidojošu automašīnu, bet mūs ieskauj mākslīgais intelekts (AI). Tas kļūst par nozīmīgu ikdienas sastāvdaļu, un tieši bērni ir vieni no aktīvākajiem šīs tehnoloģijas lietotājiem (salīdziniet viņu ekrāna laiku ar to, cik daudz laika jūsu vecvecāki pavada tiešsaistē).
Mēs pat nepamanām, kā MI ir pieejams mūsu iecienītākajās interneta meklētājprogrammās vai iecienītākajā putekļu sūcēju robotā. Arī bērni ikdienā mijiedarbojas ar to. Viņi mācās, izmantojot izglītības platformas un lietotnes, runā ar Alexa un Siri un spēlē videospēles.
Tomēr, lai gan MI ir izdevīgs, tam ir jābūt saviem ierobežojumiem. Turklāt tas palielina atkarības attīstības risku. Ar to darbināmās spēles un lietotnes ir ļoti saistošas, jo tās uzzina, kas pievērš lietotāja uzmanību, tāpēc caur to lietotājs tiek novests pie pārmērīga ekrāna laika. Un pārmērīga digitālo ierīču izmantošana samazina fizisko aktivitāti un sociālo mijiedarbību.
Es daudzus gadus strādāju ar bērniem un šajā laikā esmu pamanījusi, ka notiek milzīgas pārmaiņas tajā, kā bērni izzina pasauli un mācās. Jo vairāk digitālo tehnoloģiju viņi izmanto, jo mazāk viņus interesē “vecie hobiji”, piemēram, gleznošana, grāmatu lasīšana un fiziska spēlēšanās savā starpā. Tas notiek tāpēc, ka digitālā pasaule ir tik saistoša, pievilcīga un vienmēr izklaidējoša. Parastā dzīve bērniem sāk šķist pārāk garlaicīga.
Un tas neattiecas tikai uz bērniem, jo es pazīstu vairākus jaunus pieaugušos trīsdesmit gadu vecumā, kuri ir atkarīgi no videospēlēm, bet reālajā dzīvē viņiem ir grūti atrast darbu vai pat pamest savu māju, lai iziet ārā.
Tieši šīs domas bija manā galvā, kamēr es sēdēju savu draugu viesistabā. Klausījos kā peicgadnieks stāstīja par savām lego konstrukcijām, septiņgadnieks man dziedāja dziesmas (demonstrēja savas svešvalodas zināšanas), divpadsmitgadnieks rādīja savus zīmējumus un man bija dziļa saruna ar 14 gadus veco puisi, kurš dalījās savās atziņās, lasot Orvela grāmatu “1984”.
Kad es viņam jautāju, kas ir viņa iecienītākais sociālais medijs, viņš izskatījās neizpratnē. Viņš, izrādās, savā ikdienā bija tik dziļi savā grāmatu pasaulē, lai skatītos savā tālrunī.
Šī ģimene mūsdienu pasaulē šķiet gandrīz nereāla, taču ieraudzīju, cik liela harmonija tajā valda. Viņi necīnās ar tehnoloģijām, bet audzina bērnus, nodrošinot alternatīvus paņēmienus. Mēs noteikti varam kaut ko no viņiem mācīties. Ja nē, varbūt varat man parādīt vēl kādu 14 gadus vecu puisi, kurš lasa Orvelu.
Raksts publicēts cne.news
