Uzlecošās saules simbols Latvijas valstiskumā nav nejaušs. Latvijas vēsturiskajā atmiņā tas saistās ar cerību, kad brīvība vēl bija tikai iecere un sapnis. Uzlecošā saule mirdzēja latviešu strēlnieku karogos un zīmotnēs kā ticības, izturības un apņēmības zīme, bet vēlāk kļuva par vienu no Latvijas valsts ģerboņa centrālajiem elementiem, iemiesojot jaunas valsts dzimšanu. Tādēļ šis vides objekts Ogrē kalpo ne vien kā valsts svētku mēneša akcents, bet arī kā atgādinājums par cilvēkiem un notikumiem, kuru dēļ šodien dzīvojam neatkarīgā, mierīgā un demokrātiskā Latvijā.
Ogres novada pašvaldības domes priekšsēdētāja biroja vadītājs Egils Helmanis uzsver: «Latviešu strēlnieki bija vieni no tiem, kuri ar savu drosmi un pašaizliedzību lika pamatus mūsu tautas pašapziņai un vēlākajām cīņām par neatkarīgu Latviju. Saule viņu karogos bija cerības un ticības simbols – ticības tam, ka mūsu tautai būs sava valsts un sava nākotne. Šodien mēs dzīvojam brīvā Latvijā, bet nedrīkstam aizmirst, ka šī brīvība nav nākusi viegli. Par to ir cīnījušās un dzīvību atdevušas vairākas paaudzes. Tāpēc ir svarīgi, lai mūsu valsts simboli nebūtu tikai attēli vēstures grāmatās, bet būtu redzami arī mūsu ikdienā, atgādinot, kas mēs esam un kādas vērtības mums jāsargā. Tieši tādēļ vēlamies, lai arī Ogrē uzlecošā saule atgādina ikvienam – Latvija ir mūsu zeme, mūsu atbildība un mūsu nākotne.»
Nacionālās identitātes zīme
Simboliski, ka jaunais vides objekts pilsētvidē parādījies starp Lāčplēša dienu 11. novembrī un Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienu 18. novembrī. Šajā laikā pieminam brīvības cīnītājus un atceramies, ka Latvijas valsts tapšana nebija pašsaprotama.
Arī uzlecošās saules simbols mūsu valstiskuma stāstā ieņem īpašu vietu. Latvijas valsts ģerbonī uzlecošā saule simbolizē 1918. gadā dibināto valsti tās attīstībā un izaugsmē, tomēr šī zīme ir vēl senāka par pašu ģerboni. Tā sakņojas latviešu strēlnieku simbolikā un bija daļa no pirmā Latvijas valsts simbola – 1918. gada 6. decembrī apstiprinātās Latvijas Tautas padomes emblēmas. Tajā attēlotā uzlecošā saule ar 17 (vēlāk 19) stariem simbolizēja Latvijas apriņķus, bet trīs zvaigznes – Latvijas vēsturisko zemju vienotību. Proti, emblēmas pamatā bija latviešu strēlnieku pulkos izmantotā simbolika (saule ar lauztiem stariem, kas izmantota krūšu nozīmēs un karogos) un latviešu grafiķa, Latvijas Republikas pirmās pastmarkas meta un valsts karoga standarta autora Anša Cīruļa 1917. gadā izstrādātais autonomās Latvijas ģerboņa mets. Tā tika veidots un saglabāts sapnis par Latviju, kas īstenojās. Par laimi īstenojās, kaut ceļš līdz tai bija ilgs, sarežģīts un arī asiņains.
Tādējādi uzlecošā saule jau vairāk nekā gadsimtu latviešiem nozīmē vairāk par dekoratīvu zīmi. Tā simbolizē cerību, brīvības ideju, ticību savai valstij un tautas spēju izcīnīt un nosargāt neatkarību. Tieši tāpēc šis simbols joprojām ir iemūžināts gan Latvijas ģerbonī, gan dzīvo mūsu vēsturiskajā atmiņā.
Vairāk kā eposa varonis
Ja uzlecošā saule Latvijas stāstā simbolizē cerību un valsts dzimšanu, tad Lāčplēša diena atgādina par drosmi un gatavību šo valsti aizstāvēt. Arī tās nosaukums nav nejaušs. Tas aizgūts no mūsu novadnieka Andreja Pumpura eposa «Lāčplēsis», kura galvenais varonis latviešu apziņā jau sen pāraudzis literāra tēla robežas, kļūstot par spēka, varonības un brīvības apzīmējumu.
Šī saikne Ogres novadā ir īpaši sajūtama. Tieši Lielvārdē, Andreja Pumpura muzejā, glabājas stāsts par eposa tapšanu un varoni, kura vārds iedvesmojis gan karavīrus, gan cilvēkus, kuri savas valsts labā darījuši vairāk, nekā no viņiem prasīts. Tāpēc Lāčplēsis kļuvis par daļu no Latvijas pašapziņas un nacionālās identitātes.
Lāčplēša dienu atzīmē 11. novembrī, godinot Latvijas brīvības cīnītājus un pieminot Latvijas armijas uzvaru pār Bermonta karaspēku 1919. gadā. Tā bija viena no izšķirošajām uzvarām Neatkarības karā, kas apliecināja jaunās valsts spēju pastāvēt un nosargāt savu brīvību. Jau tolaik rakstnieks Kārlis Skalbe šajā vēsturiskajā notikumā saskatīja simbolisku līdzību ar Pumpura eposu. Viņš Latvijas karavīru cīņu salīdzināja ar Lāčplēša un Melnā bruņinieka divkauju. Lai gan leģendārais varonis eposā cīņā iekrīt Daugavā, 1919. gada 11. novembrī pie Daugavas tika gūta uzvara, kas apliecināja, ka Melnais bruņinieks šoreiz ir sakauts. No šīs paralēles izauga gan Lāčplēša Kara ordeņa nosaukums, gan vēlāk arī pašas atceres dienas vārds.
Nosaukums «Lāčplēša diena» gan nostiprinājās pakāpeniski. Starpkaru Latvijā 11. novembris dažādos laikos tika dēvēts par Lāčplēša Kara ordeņa svētkiem, kara invalīdu dienu, Armijas un Brīvības cīņu dalībnieku svētkiem. Vārdu savienojums «Lāčplēša diena» presē sastopams jau 20. gadsimta divdesmitajos gados, bet pēc ilgajiem okupācijas gadiem tas Latvijas sabiedrībā pilnvērtīgi atgriezās Trešās atmodas laikā.
Mūsdienās Lāčplēša diena ir viena no emocionāli nozīmīgākajām Latvijas atceres dienām. Tā ir brīdis, kad svecīšu liesmas, lāpu gājieni un karogi sarkanbaltsarkanās krāsās atgādina par cilvēkiem, kuri izcīnīja valsti, kurā dzīvojam. Tā aicina ne tikai godināt kritušos karavīrus, bet arī apzināties, ka brīvība nav pašsaprotama. Tā ir izcīnīta, nosargāta un nodota nākamajām paaudzēm kā vērtība, par kuru ikvienai paaudzei jāuzņemas sava atbildība.
Atcerēsimies, ka 11. novembris ir par Latvijas neatkarību kritušo karavīru piemiņas diena un noteikta kā atceres diena likumā «Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām».
