Alu, alu, Jāņa tēvs, sieru, sieru, Jāņa māte – šie vārdi skan jau paaudzēm, gluži kā jāņuzāles un vainagi, kas tiek gan cilvēkiem, gan mājdzīvniekiem. Un varbūt tieši šī nemainība ir tas, kas tik ļoti pievelk un nomierina. Pasaulē, kas nemitīgi mainās, ir labi, ka ir kas paliekošs, dzīvs, īsts un cilvēkiem mīļš. Tādas ir mūsu tradīcijas. Un labi, ka mēs tās ne tikai sargājam, bet arī gribam turpināt.

Lai katram izdodas piedzīvot īstu Jāņu burvību!

Galdā – Jāņu siers

Ja jau pieminējām sieru, tad ir vērts atgādināt, ka kopš 2016. gada «Jāņu siera» tradicionālā gatavošanas metode ir aizsargāta ar Eiropas Savienības kvalitātes zīmi «Garantēta tradicionāla īpatnība». Tas nozīmē, ka par «Jāņu sieru» var saukt tikai tādu produktu, kas izgatavots saskaņā ar oficiāli apstiprinātu recepti. Un tikai tie ražotāji, kas saņēmuši šo marķējumu, drīkst izmantot «Jāņu siera» nosaukumu.

Sarunvalodā mēs šo nosaukumu lietojam un, visticamāk, turpināsim lietot, jo tas jau sen kļuvis par neatņemamu svētku sastāvdaļu. Tomēr pastāv būtiska nianse – no biezpiena, olām, piena, saldā krējuma vai sviesta, ķimenēm un sāls gatavoto sieru var pagatavot ikviens saimnieks vai saimniece, taču, piedāvājot to pārdošanā, «Jāņu siera» nosaukumu bez reģistrācijas lietot nedrīkst.

Te nu jāsauc talkā valodnieki, lai vēl vairāk sajauktu prātus lasītājiem. Siera šķirņu nosaukumu pamatā bieži vien ir īpašvārdi, īpaši vietvārdi, tāpēc tos mēdz rakstīt divos vārdos, piemēram, Ementāles siers, Čedaras siers. Laika gaitā šādi nosaukumi nereti kļūst par sugasvārdiem. Arī Jāņu siers ir siera šķirne, kuru varam saukt vienā vārdā – jāņusiers. Taču iespējams arī rakstījums «Jāņu siers», ar to uzsverot tieši svētku tradīciju un konkrētajam laikam piederīgo ēdienu.

Recepte nemainīga simtiem gadu 

Jāņu siers ir viens no tiem ēdieniem, kura būtība laika gaitā gandrīz nemaz nav mainījusies. Tā pagatavošanas princips, sastāvdaļas, izskats un garša daudzu paaudžu laikā ir saglabājuši savu tradicionālo raksturu.

Tas ir svaigs skābpiena siers, kuru gatavo, sarecinot pienu ar dabisku ieraugu vai jau gatavu biezpienu. Praksē tas nozīmē, ka pienu un biezpienu kopā karsē, līdz atdalās sūkalas. Tad masai pievieno sviestu vai saldo krējumu, olas, sāli un ķimenes, un visu rūpīgi maisa, turpinot karsēšanu, līdz iegūst viendabīgu, elastīgu siera masu.

Rakstos vārds «siers» Latvijā sastopams jau 17. gadsimtā, taču pirmais izvērstais Jāņu siera pagatavošanas apraksts zināms no 1852. gada, kad lauksaimnieks Kārlis Lepevičs savā darbā zemniekiem skaidroja, kā gatavot pienā sildītus skābpiena sierus.

Var droši pieņemt, ka kopš tā laika šis siers nav pazudis no latviešu galda. Pat ja ikdienā to ēdam retāk, Jāņos vismaz pa šķēlītei nogaršo gandrīz katrs.

Jāņu siera īpašais raksturs lielā mērā veidojies no senajiem saimniekošanas apstākļiem. Agrāk lopkopība nebija tik attīstīta kā mūsdienās, piena bija maz, tāpēc to krāja un ļāva dabiski saskābt. Vēsajā klimatā šis process noritēja lēni, ļaujot labi atdalīties taukiem un olbaltumvielām, no kurām vēlāk tapa biezpiens un siers.

Sieru parasti gatavoja laikā, kad piena bija vairāk – vasarā, un īpaši lieliem godiem. Jāņi bija viens no svarīgākajiem brīžiem gadā, tāpēc tieši uz tiem tika gatavots arī siers. Tikai 20. gadsimta sākumā biezpiena siers pakāpeniski kļuva par biežāku ikdienas ēdienu.

Vienkāršākajās versijās siers tika taisīts bez piedevām vai tikai ar sāli un ķimenēm. Savukārt svētku sieram pievienoja olas un taukvielas – sviestu vai krējumu, kas piešķīra tam raksturīgo dzelteno krāsu un bagātīgāku garšu.

Simboliskā nozīme

Šis senais skābpiena siers kā vasaras saulgriežu cienasts sastopams arī citviet Ziemeļeiropā, piemēram, Lietuvā, Igaunijas dienvidos, kā arī dažos Somijas un Zviedrijas novados. Tomēr tieši Latvijā tas ieguvis vislielāko nozīmi un kļuvis par neatņemamu Jāņu simbolu.

Jāņu svinībās sieram ir īpaša vieta. Vēsturiski siers bijis ne tikai svētku ēdiens, bet tam piešķīra simbolisku nozīmi un izmantoja kā ziedokli. 

Jāņu siers ir viegli atpazīstams – apaļš, saulaini dzeltens un ar ķimeņu graudiņiem kā vasarraibumiem saules vaigā. Šāda forma un krāsa nav nejaušība. Tā cieši saistīta ar senajiem priekšstatiem par sauli – apaļais siera ritulis simbolizē karstā debess spīdekļa disku, kas vasaras saulgriežos atrodas augstākajā punktā. Tāpēc arī svētku galdā apaļi ēdieni tika uzskatīti par īpaši nozīmīgiem.

Arī pats siera veidošanas process agrāk bijis vairāk nekā tikai praktiska darbība. Gatavo masu lika audumā, to rūpīgi sasēja un noslogoja, piešķirot sieram raksturīgo formu. No auduma krokām uz tā virsmas izveidojās raksts, kas bieži vien tika uztverts kā saules staru atveids. 

Saulgriežu laiks zemniekiem vienmēr bijis īpašs – tas iezīmē gada pilnbriedu, kad dabā viss ir visintensīvākajā plaukumā. Ar šo laiku saistītajām darbībām piedēvēja arī veiksmes un svētības nozīmi. Tāpēc siera gatavošana un baudīšana šajā brīdī tika saistīta ar cerībām uz labu ražu, piena pārpilnību un saimniecības labklājību.

Svarīgs bija ne tikai siera izskats, bet arī tā izmērs. Tradicionāli tas tika gatavots liels un sātīgs, lai pietiktu visiem svētku dalībniekiem. Latvietis svētkos nebija skops! Liels siera ritulis simbolizēja gan saimnieku devīgumu, gan vēlējumu par bagātību nākotnē. Svētku galdā līdzās sieram vienmēr bija arī alus – uzskatīts, ka šī savienība simboliski apvieno lopkopības un zemkopības veiksmi.

Arī mūsdienās Jāņu siers saglabājis savu nozīmi – tas joprojām ir viens no galvenajiem vasaras saulstāvju galda elementiem. Lai gan veikalos tas pieejams visu gadu, vislielāko pieprasījumu tas iegūst tieši ap Jāņiem. Turklāt tas kļuvis par vienu no latviskās identitātes simboliem – ēdienu, kas reprezentē mūsu tradīcijas gan pašmāju svētkos, gan ārpus Latvijas.

Un, lai arī laiki mainās, mājās gatavotā Jāņu siera pamati palikuši tie paši, kas pirms simtiem gadu, – vienkārši, pārbaudīti un ar īpašu nozīmi.

Trejdeviņas jāņuzāles

Nebēdā, Jāņu māte,

Nava sliktas Jāņu zāles:

Trīsdeviņas kaudžu lāvas,

Četru lapu ābulits.

Līdzat, meitas, man dziedāt,

Es ievešu puķītēs;

Viena puķe, trīs lapiņas,

Trejdeviņi ziedi zied.

Latvietis praktiskais uzreiz metas rēķināt, cik ir trīsdeviņi vai trejdeviņi. Pareizi, 27! Tātad Jāņu vainagā vajadzētu iepīt 27 augus. Un jāņuzāļu pušķī jābūt tādam pašam augu skaitam? 

Līgo dziesmās bieži vien netieši slēpjas vērtīgi padomi, kuru būtību, iespējams, ne vienmēr atceramies un protam tulkot. Visticamāk, agrāk visa saime pirms saulgriežiem devās pļavās un mežmalās vākt augus. Puišiem – savus, meitām – savus, mājlopiem – savus, senioriem to, kas der cienījama vecuma ļaudīm: 

Santenites, magonites

Jaunu meitu Jāņa zāles,

Asi dadži, sīkas nātres

Jaunu zēnu Jāņa zāles,

Papvardites, vībotnites

Vecu ļaužu Jāņa zāles.

Kamēr zāle nav nopļauta un pārvērsta sienā, ir laiks ievākt ārstnieciskos augus – tieši tik vienkārši. 

Starp zināmākajiem augiem, kas noteikti jāplūc pirms Jāņu nakts, bieži piemin vībotni, papardi un sarkano āboliņu, arī madaru, nātri un pīlādzi. Ak, un buldurjānis! Latvietis šī auga nosaukumā pamanījās iepīt norādi uz Jāni, kaut tagad mēs šo augu dēvējam grūtāk izrunājamā vārdā «baldriāns»: 

Es izgāju grāva grāvus,

Buldurjāņa mekledama;

Kad atradu buldurjāni,

Tad saviju vainaciņu.

Augu ievākšanai un vainagu pīšanai bijusi noteikta kārtība. Dainās pat jautāts, ar kuru augu sākt. Atbilde bieži ir, ka vispirms vajag plūkt baldriānu. Dažādās versijās tas minēts kā vainaga sākuma vai beigu augs. Meitām «piešķirtie» augi bijuši mīlīgāki – magones, kliņģerītes, biškrēsliņi, madaras, bet puišiem bieži tika atvēlēti skarbāki, ne tik pievilcīgi augi, kurus varēja atrast sētmalēs vai krūmājos: suņuburkšķi, nātres, dadži, purva zāles un citi raupji augi. 

Lai pasargātu mājas no ļaunas acs, skauģiem vai nelaimēm, pie žogiem, durvīm un ēku stūriem mēdza spraust nātres, dadžus, usnes, pīlādžu un mežābeļu zarus ar ērkšķiem. Tas, lai aizbiedētu raganas, kas Jāņu naktī mēdzot darīt savus sliktos darbus. Ej nu zini, kas tā ragana bija – varbūt skaudīga un ļaunatminīga kaimiņiene.

Starp citu, Zāļu vakarā mazgātājas plūca tā saucamās bērnu zālītes, kam šodienas latvieša ausīm dotie nosaukumi šķiet kā no raganu buramvārdu vārdnīcas: grābenes, kuiļu vickus, madaras, baltābolu, skretēliņa saknītes u. c. 

Kā svinēja Ogrē

Par tradīciju noturību liecina arī senāki avīžraksti. Laikraksts «Ogres Ziņas» pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados vēstīja par grandioziem Līgo svētkiem Ogrē. Tos tautai rīkoja Ogres pilsētas aizsargu nodaļa Centra peldētavas pludmalē. 

«Šos tautiskos svētkus aizsargi organizē sevišķi plašos apmēros, kā  tas vēl līdz šim nav Ogrē bijis. Pludmalē publika varēs noskatīties sceniski sagatavotā izrādē «Jāņu vakars» no R. Blaumaņa populārās tautas lugas «Skroderdienas Silmačos», kurā paredzētas līgo dziesmas, aplīgošana un tautiskas dejas. 

Līgo svētki norisināsies Jāņu uguns mirdzumā un prožektoru apgaismojumā. Krastos un peldētavas vidū degs bengāliskas ugunis, darvas mucas, spulgas un lukturi. Kā sevišķu efektu, tumsai iestājoties, rīkotāji sagādās ar dažāda veida uguņošanu. 

Bez tam krastā pie kioska celtnes būs uzcelta dejas grīda, bufetes un Jāņu vakara atpūtas vietas ar vairākām mūzikas kapelēm,» 1938. gadā izsmeļoši aprakstīts gaidāmais pasākums.

Vēl pēc gada avīzē izklāstīts, ka aizsargi «parūpējušies, lai skaistie svētki iznāktu jo plaši, iespaidīgi un skaisti. Peldētavas pludmali dekorēs ar ploškām un lukturīšiem. Peldētavas vidū uz tramplīna augsti gaisā degs darvas muca, apakšā dekoratīvā ietērpā no ploškām izveidosies piramide. Galveno vērību rīkotāji piegriezuši līdz šim vēl Ogrē neredzētai iluminācijai. 

Peldētavas vidū norisināsies uguņošana. Publikai priekš atspirdzināšanās ierīkos pilnu bufeti. Vecākai paaudzei būs atvērts tautiskais krodziņš, kurā spēlēs Piltenes prāģeri». 

Rūdolfa Blaumaņa luga «Skroderdienas Silmačos» ir neizzūdoša tradīcija gan Latvijā, gan Ogres novadā. Arī šim rakstam virsrakstā likti vārdi no draiskās dziesmas, kas ik gadu skan izrādē «Skroderdienas Silmačos». 

Toties padomju laikā, 1958. gadā, kā rakstīja laikraksts «Padomju Ceļš (Ogre)», «Ogres rajona kultūras nama dramatiskais kolektīvs rosīgi gatavojas Līgo svētkiem. Sarīkojums notiks 24. jūnijā Dziesmu svētku laukumā, kur izrādīs jaunā iestudējumā R. Blaumaņa 4 cēlienu lugu «Trīnes grēki». Šī luga ar trīs gadu starplaiku otrreiz parādās uz Kultūras nama skatuves, bet iestudējumu var pilnīgi saukt par jaunu, jo šeit darbojošās personas bb. J. Zvaigzne, A. Kļava, M. Brauna, 

Baltkaula, A. Auziņš, un citi izrādē piedalās pirmoreiz. 

Lugu iestudējis Latvijas Valsts J. Raiņa vārdā nosauktā Dailes teātra aktieris, Kultūras nama ilggadīgais režisors K. Ādernieks. 

Pēc brīvdabas izrādes svētku dalībnieki varēs izklaidēties dejās un rotaļās. Netrūks arī tradicionālo Jāņu ugunskuru un darvas mucu». 

Bet vēl pēc pāris desmitgadēm, 1980. gadā, pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieks A. Kalniņš neskopojās ar kritiku tajā pašā laikrakstā. Proti, Saulgriežu svētku organizēšanā uz Ogres salas bijuši pieļauti trūkumi. Līgotājus kaitinājušas garas rindas pie biļešu kasēm, uzdevumu augstumos nebijuši tirdzniecības darbinieki. Pilnībā neapmierinājusi mūzika un apgaismojums. Un, ak šo skādi, – izrādās, esam aizmirsuši līgo dziesmas – tautasdziesmas. Funkcionārs ierosina, ka varbūt laikus jāpadomā par organizētām kolektīvu atpūtas vietām, pie reizes jārīko konkursi par skaistāko tautasdziesmu skanējumu. Labi iederētos lauku kapela un apdziedāšanās. 

Pārcentīgie cenzori 

Padomju gados bija centieni ierobežot Jāņu svinēšanu un pat izdzēst to no publiskās telpas. Par laimi, svētku būtība pilnībā neizzuda. Oficiālie aizliegumi un neizteiktie ierobežojumi nespēja iznīcināt tautas atmiņu un ieradumus – cilvēki turpināja svinēt klusāk, ģimenes lokā vai laukos, saglabājot galvenās paražas. Tieši šī spītīgā pieturēšanās pie savām saknēm ļāva Jāņu tradīcijām izdzīvot un vēlāk atkal atgriezties atklātā kultūras telpā.

Latvijā 1950. gadā Jāņi vai, kā tolaik sacīja, Līgo svētki vairs nebija oficiālo svētku dienu sarakstā. Jāstrādā! Pēc tam tie tika vai it kā tika aizliegti, bet ap pagājušā gadsimta sešdesmito gadu vidu un vēlāk presē atkal parādījās Jāņu nosaukums. 

Rīgas Stradiņa universitātes profesors, mediju eksperts Sergejs Kruks pievērsies vasaras saulgriežu svinēšanas pārveidei no 1960. gada līdz 2010. gadam (publikācija humanitāro zinātņu žurnālā «Letonica»; 3 ((24) 2012). Autors raksta, ka pirmais, kas nāk prātā, runājot par Jāņu svinēšanas aizliegumu: svētki tikuši aizliegti 1960. gadā pēc Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas pirmā sekretāra Arvīda Pelšes iniciatīvas. Tauta nebija uz mutes kritusi un sāka izzobot dažādus nosaukumus, piemēram, jāņogas – ja jau Jāņu vārdu nedrīkst mutē ņemt. Nebūs jāņogas, būs arvīdenes, lai gan komunistiskajiem ideologiem labāk patika teikt – sarkanās upenes. Ar laiku arī Līgo tika atzīts par cenzējamu vārdu.

S. Kruks gan raksta: «Nepamatoti apvainojumi Pelšem adresēti arī sakarā ar Jāņu aizliegšanu – arhīvu dokumenti neapstiprina aizlieguma esamību, gluži otrādi – partijas vadība centusies kliedēt iedzīvotāju pārliecību par juridiskām sankcijām pret līgotājiem.» Piemēram, 1960. gadā izskanēja runas, ka centrālkomiteja aizliegusi degt Jāņu ugunskurus, uz ko Pelše atbildēja izvairīgi: neaizliedzam, taču arī neatbalstām.

Tomēr noticis tā, ka padomju Latvijas vadība vasaras saulgriežos vairs neizsludināja brīvdienu, un centīgie iestāžu un uzņēmumu vadītāji rīkojās, lai vilks paēdis un kaza dzīva. Ja jau brīvdienas nav, tātad svētkus svinēt nebūtu ieteicams vai pat nedrīkst. 1960. gadā Jāņu diena iekrita piektdienā, kas bija karstākais siena laiks, kad jāpļauj zāle un jāgatavo lopbarība. Partijas vadoņi uzskatīja, ka nedrīkst kavēties ne dienu, jo, lūk, pirms gada šie darbi iekavējās un ziemā pietrūka lopbarības.

Ap to laiku nez kāpēc kādam vai kādiem neiepatikās Maskavas žurnālā «Nauka i reļigija» publicētais raksts par novatoriskajiem latviešiem, kuri Padomju Savienībā pirmie ieviesuši tradīciju aplīgot sliktus darbiniekus, bet uzslavēt labus. Žurnālisti aplīgošanu bija nodēvējuši par vienu no senākajām tradīcijām un jautriem tautas svētkiem. Jau 1961. gada martā laikraksta «Cīņa» ievadrakstā Jāņu svinēšana tika apzīmēta kā novecojusi. Taču arī tur nebija minēts aizliegums svinēt, vien bija piekodināts, ka nākamajā rītā jāierodas darbā. Tomēr jau pēc diviem mēnešiem Maskavas žurnāls atsauca savu viedokli par radošajiem latviešiem un viņu tradīcijām, un to panāca Latvijas kompartijas Centrālā komiteja, raksta S. Kruks. «1961. gada 11. maijā cenzūras pārvalde aizliedza pieminēt presē Jāņus mūsdienu notikumu kontekstā.» Cenzori no tekstiem svītroja pat vārdu «jāņtārpiņš»...