Rinalda atzina, ka aprīlis nav bijis lasīšanas mēnesis, bet gan rakstīšanas. Darba dēļ viņa devās izbraucienā uz Melnkalni un Ludzu, kur tapa ideja iekārtot kladi, kur pierakstīt dienas iespaidus un ielīmēt biļetes, kartes un citus sīkumus, kas atgādinās par piedzīvoto ceļojumā. Nolasīja vienas dienas piedzīvojumus Melnkalnē.

Gandrīz katra no dalībniecēm kādā dzīves brīdī ir rakstījusi dienasgrāmatu. Vairāk tas bija aktuāls pusaudžu gados, kad gribējās kādam uzticēt noslēpumus. Cita sāka rakstīt, kad sākās karš. Kāda joprojām raksta dienasgrāmatu, kad ir lieli dzīves notikumi vai pārdzīvojumi. Lienei ar Megiju pirmā dienasgrāmata bija aizslēdzama ar atslēdziņu. Ir arī mēģinātas dienasgrāmatas, kur jau priekšā ir dots jautājums vai tēma, par ko runāt, katra lappuse viena diena, bet šāda veida klades bieži vien aizmirstas aizpildīt un stāv uz naktsskapīša ilgu laiku neatvērtas.

Māru patīkami pārsteidza bibliotēkā paņemtā Korinas Bomanes grāmata «Mēnessgaismas dārzs». Īpaši priecēja tas, ka lasīja to pirmā, jo grāmata nebija nosmērēta. Diemžēl joprojām bibliotēkā mēdz nodot grāmatas, kas smaržo pēc dūmiem, piebirušas ar saulespuķu sēklām vai ar pleķi no šokolādes vai taukainiem pirkstiem. Šis ir draudzīgs atgādinājums visiem, kas lasa bibliotēkā ņemtās grāmatas, atcerieties nomazgāt rokas un neēst lasīšanas laikā.

Antikvāru priekšmetu veikala īpašniecei kāds svešinieks atdod neparastu vijoli ar iededzinātu rozes simbolu. Viņa sāk izmeklēšanu, lai uzzinātu kaut ko vairāk par vijoles vēsturi un tās saistību ar pašas dzīvi.

Rasma iesaka Andersa Hansena «Ekrāna smadzenes. Kā smadzenes, kas nav sinhronizētas ar savu laiku, var radīt stresu, trauksmi un depresiju». Īpaši iesaka vecākiem ar bērniem, lai saprastu, kādu ietekmi atstāj uz jauno paaudzi, kuri ir atkarīgi no ekrāniem. Grāmatā iekļauti vērtīgi padomi digitālajam laikmetam.

Megija izlasīja šādas bibliotēkas grāmatas: Viktorijas Hanišovas «Sēņotāju», Džākomo Macariola «Mans brālis ķer dinozaurus» un Ričarda Osmana «Slepkavību klubs ceturtdienās». Par pēdējo pastāstīja sīkāk. Uzrunāja rakstības stils. Seniori nedzīvo pansionātā, bet ciematā, kur ir viss: veikals, sporta zāle, parks un satikšanās centrs. Tajā ir ne tikai grāmatu klubiņš, rokdarbu un dziedāšanas, bet arī ceturtdienās tiekas tie, kam interesē šķetināt slepkavības lietas, kuras policija nav spējusi atklāt. Seniori ir laimīgi, kad viņu ciematā notiek slepkavība, tad ķeras pie tās atrisināšanas. Policija nav apmierināta ar jaukšanos viņu darbā, bet atzīst, ka bez senioru palīdzības nebūtu lietu atrisinājuši.